Bērns stundās neklausās
Tādos gadījumos pirms pārmetumiem bērnam ir vērts pievērst uzmanību daudziem aspektiem un tostarp vienai mazāk skartai niansei:
- vai bērnam gadījumā nav paaugstināts dzirdes jutīgums? Ja bērns labi dzird skaņas no atāluma (arī vecāku sarunas, ja viņam traucē lieki trokšņi mājas vidē, viņam skolā var būt dubulta un pat daudzkārša sensorā slodze, kas var novest pie strauja noguruma un pat uzvedības problēmām. Šiem bērniem parasti ir laba uzvedība pirmajā dienas pusē ar tendenci pasliktināties ar katru skolā pavadīto stundu.
Kas ir cieņpilna saskarsme un kā to mācīties?
Ja bērns uzvedas šausmīgi tieši vecāku klātbūtnē...
Kāpēc mazi bērni grūstās? Ko darīt, lai bērns
pārtrauktu sist citus, it īpaši vecāku klātbūtnē?
Viens izskaidrojums ir bieži lasīts - tas, ka bērns uzvedas ideāli,
ja vecāku nav tuvumā, bet šausmīgi - līdzko viņi ierodas (vienalga,
vai pie vecvecākiem vai pirmsskolā), esot laba zīme, kas signalizē,
ka bērni mammas vai tēta klātbūtnē jūtas psiholoģiski droši, lai
parādītu savu trauksmi, arī aizvainojumu par viņu prombūtni un visu
citu notikušo. Par to ir daudz rakstīts grāmatās un rakstos,
stāstīts semināros, tāpēc paskatīsimies uz šo jautājumu nedaudz no
citas puses.
Kā saliedēt konfliktējošu klasi?
Skolā ir vismaz divu veidu mācīšanās – tiešā un netiešā. Tiešā ir stundu plāni, bet paralēli mēs mācāmies dzīvi – mēs skatāmies, ko ciena, ko neciena, ko respektē, ko izstumj konkrētajā grupā.
Tas ir labs jautājums - ko īsti iemācās jaunieši starpbrīžos, gaiteņos, WC, garderobēs, ēdnīcā? Diemžēl daudzi iemācās, ka pasaule ir vardarbīga, nedraudzīga vieta. Citi iemācās, ka uz pieaugušajiem nevar paļauties. Citi, ka uzvar tas, kurš kliedz visskaļāk. Ja nesitīsi pirmais, piekaus tevi… Ka pieaugušie paši nepilda tos noteikumus, kurus uzliek citiem utt.
Un lai gan mēs negaidām, ka bērni paši iemācīsies ģeometriju, gramatiku, pat ģeogrāfiju ar apmaldīšanās paņēmieniem, mēs kaut tā sagaidām, ka viņi iemācīsies saskarsmes prasmes, vienoties par ļoti sarežģītiem ģeopolitiskiem jautājumiem. Pozitīvs skolas klimats māca būtiskākās karjeras prasmes dzīvē – uzticēties kolēģiem, deleģēt, paļauties, sniegt pozitīvu un negatīvu atgriezenisko saiti. Tam nepieciešams emocionālais briedums.
Idejas klases saliedēšanai
Atgriešanās skolā pēc bulinga pieredzes. Kā vecāki var palīdzēt bērnam, iesaka speciāliste
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori:
Līga Bērziņa (Uzvediba.lv vadītāja,
pedagoģe, LSM autore)
Atzīsim – skolas sākumu ar prieku negaida gandrīz neviens, bet ir bērni, kuri nevēlas atgriezties skolā daudz vairāk nekā citi. Tie ir bērni, kuri ir piedzīvojuši bulingu, izolēšanu vai citus pāridarījumus. Daudzi cer, ka vasara būs pietiekama ilga, lai dzīve sāktos kā no jaunas lapas, tomēr realitātē tas ir iespējams tikai ar nopietnu pieaugušo iesaisti un plānošanu. Pagātnes sāpīgie notikumi nekur nepazūd. Vēl vairāk – sākoties jaunajam mācību gadam, pēc pirmajām mierīgajām nedēļām senie uzvedības modeļi klasē nereti atjaunojas ar vēl lielāku spēku.
Mainot savu uzvedību, mainīsies arī bērna uzvedība
Lai mainītu bērna uzvedību, jāmainās pieaugušo
uzvedībai – tā ir
viena no galvenajām atziņām, kuru laika gaitā apgūst vecāki un
pedagogi, kuriem izdodas panākt pozitīvas izmaiņas bērna uzvedībā.
Mums jāsāk pašiem ar savas uzvedības, savu paradumu maiņu. Un
izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši.
Sliktas atzīmes liecībā… Speciālistes ieteikumi, kā vecāki var palīdzēt bērnam
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori:
Līga Bērziņa,
uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore
Decembra beigas ir ļoti saspringts laiks daudzās mājās, jo skolās tiek paziņoti pusgada novērtējumi, bet ne vienmēr tie sakrīt ar vecāku gaidām.
Pedagoģe: Bērns nevēlas iet uz skolu? Tas var būt signāls par nopietnām problēmām
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori: Līga Bērziņa, uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore
Pēc svētku brīvdienām nereti gan bērniem, gan vecākiem nav viegli noskaņoties mācību darbam. Iespējams, arī jūsu skolas laika pieredze nebija pārāk spoža, tāpēc nav viegli ar bērnu runāt par nepieciešamību atgriezties skolas solā. Taču bērna nevēlēšanās iet uz skolu var būt ne tikai "slinkums" vai "atpūtas režīms". Tas var būt signāls par nopietnām problēmām, piemēram, vardarbību, konfliktiem, psiholoģisku spiedienu no toksisku grupu puses skolā, grūtībām mācību procesā utt. Vecāku galvenais uzdevums ir drošā veidā runāt ar bērnu, nenoniecinot viņa emocijas un neapšaubot viņa teikto, pirms nav noskaidrots, kas patiesībā notiek.
Sāncensība starp māsām un brāļiem
Kā trenēt bērnu (un savu) pacietību?
Ja bērns nespēj pabeigt zīmējumu, ja pārtrauc draugu stāstījumu, ja impulsīvi metas darbos pirms instrukciju noklausīšanās, iespējams, viņam būs izaicinājumi nākotnē gan skolā, gan arī karjerā. Ne velti, ir latviešu tautas pasaka par balodi ar viņa „...protu, protu...”
Labā ziņa – pacietība ir kā muskuļi – tie ir trenējami un tie ir jātrenē. Ja vecākiem ir grūti pašiem uztrenēt bērnus, to izdarīs skolā un, diemžēl, nereti tas notiek ar visnotaļ nežēlīgām metodēm.
Kā to izdarīt?
Ja bērns aizmet dāvanas pa gaisu...
Dāvināšanas laiks daudzām ģimenēm būs īsts
pārbaudījums - tas brīdis, kad bērns izpako dāvanas, pasaka –
Es to negribu!, Kas tas par mēslu!, sataisa
histēriju vecāku un viesu priekšā. Vai aiziet, aizcērtot
durvis.
Šajos svētkos tas var būt dubulti grūti, it īpaši, ja vecāki dosies tur, kur ikdienā izvairās doties - ir pienākumi pret radiem, draugiem. Tad tā nav kā došanās svinēt, bet kā uz eksāmenu. Jā, sarežģīti. It īpaši, ja jūtams sociāls spiediens – būt laimīgai, draudzīgai, skaistai Instagram ģimenei.
Bet ir bērni, kuri pamana vecāku spriedzi un to atspoguļo desmitkārtīgi, ir bērni, kuriem nav robežu savās prasībās. Jā, ir arī vienkārši izlaisti bērni...
Nesaņemt gaidīto. Kāpēc reizēm tas ir tik svarīgi attīstībai?
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un daudzas ģimenes sāk brīnumiem gatavoties laicīgi. Raksta vēstules salavečiem, liek zem spilveniem vai kā savādāk nodod ziņu. Sākas skaistais gaidīšanas laiks.
Tā ir dzīve - ne vienmēr mēs saņemam gaidīto. Vilšanās - tā ir dzīves sastāvdaļa, un šī vilšanās mūs veido par nobriedušām personībām.
Lai cik sāpīgi nebūtu vecākiem skatīties uz bērnu skumjām, bērniem ir jāpiedzīvo sajūta, ka ne visi sapņi piepildās, ne viss, ko esi iedomājies, ir īstenojams. Ir vecāki, kam tas ir neizturami, un tāpēc viņi nolasa katru bērna vēlmi no viņu acīm, kas rezultējas ar to, ka bērns pat nav iemācījies būt kontaktā ar sevi, formulēt savus sapņus, trenēt gribasspēku, lai uz tiem aizietu. Kas rezultējas ar vēl lielāku trauksmi, depresiju, uzvedības problēmām utt.
Kā padarīt personāla atlasi autismam draudzīgu?
Ierastās personāla atlases metodes ir izstrādātas neiroloģiski tipisku amata kandidātu sasniegšanai, atstājot neiroatšķirīgos cilvēkus nelabvēlīgā pozīcijā. Aptuveni 80% cilvēku ar autismu nav nodarbināti (Autism Europe, 2024). Daļai cilvēku ar autismu patiešām ir smagi funkcionēšanas ierobežojumi un nav nepieciešamo darbspēju, tomēr ir skaidrs, ka pašreizējās personāla atlases stratēģijas nesasniedz šo demogrāfisko grupu. Autism Europe norāda, ka ar bezdarbu nesamērīgi bieži saskaras arī cilvēki ar autismu, kuru izglītības līmenis ir virs vidējā. Tāpat arī ASV statistika liecina, ka 85% (!!!) cilvēku ar autismu, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, ir bezdarbnieki, turklāt daudziem no viņiem ir arī augstākā izglītība. Pat tie, kuriem ir doktora grāds, bieži vien ir iestrēguši zemu atalgotos darbos bez karjeras izaugsmes iespējām.
Ja mans bērns dara pāri citiem bērniem
Parasti vecākiem tas ir liels trieciens –
uzzināt, ka pāridarītājs ir viņu bērns. It īpaši, ja bērns citās
vidēs uzvedas priekšzīmīgi, mājās labi izturas pret brāļiem un
māsām. Uztveriet to nopietni, jo vardarbība atstāj nopietnu
iespaidu uz visiem. Arī pāridarītāju.
Šādos brīžos ir vērts atcerēties, liela nozīme ir tam, kādā vidē un kādu cilvēku klātbūtnē notikumi risinās. Attiecīgi ir jārēķinās, ka šie gadījumi neatrisināsies vienkārši - nereti mājās bērni apņemas uzvesties labi, bet šī apņemšanās izgaist līdzko bērns sper soli pāri klases slieksnim. Šādos gadījumos nozīmīga loma ir tieši pieaugušajiem skolā.
Nepieņemat situāciju tādu, kāda tā tiek
pasniegta. Reizēm vecākiem ir noliegums, un viņi meklē vainīgos
visur, tikai ne savā bērnā, bet reizēm vecāki uzreiz metas savu
bērnu sodīt un pāraudzināt. Šajā brīdī pirmais solis ir patiešām
dziļi ievilkt elpu un apkopot faktus par notiekošo. te var palīdzēt
mūsu darba lapa "Kas notika"
Kā bērni dara pāri?
Kāpēc ir tik svarīgi veidot iekļaujošu darba vidi, tostarp cilvēkiem ar autismu
Darbs ir nozīmīga cilvēku dzīves daļa, un darbavieta, kurā valda iekļaujoša un atbalstoša attieksme, var ievērojami uzlabot darbinieku labsajūtu un apmierinātību – ne tikai ar pašu darbu, bet ar dzīvi kopumā. Sajūta, ka darbavietā tiec novērtēts un cienīts, uzlabo pašvērtējumu, turklāt patiesi iekļaujošā darbavietā ir arī labāka kopējā atmosfēra, kas to padara patīkamāku visiem darbiniekiem. Šāda vide veicina lojalitāti uzņēmumam, kas savukārt motivē efektīvi veikt darba panākumus. Cilvēki ar autismu bieži tiek atstumti un sociāli izolēti, un viņu dzīvē iekļaujošai darbavietai, kas sniedz piederības sajūtu, var būt īpaši nozīmīga loma.
Kā sēdināt bērnus klasē?
Jautājums „Kur sēdēt?”, sagādā stresu daudziem bērniem ne tikai pirmajā klasē, bet arī vecāko klašu bērniem. Šis pats jautājums "Kā sēdināt vai ļaut pašiem sasēsties?" nomoka arī pedagogus.
Ja klase ir nezināma sarežģīta, ir vērts šo jautājumu pārdomāt rūpīgi - pētījumi rāda - ja bērni izvēlas paši, kur sēdēt, iespēja, ka viņi var traucēt darbu klasē pieaug pat trīsreiz nekā tad, ja vietu bērnam parāda pedagogs. Iespējams, nosakot kārtību, pedagogs simboliski pasaka, ka viņš organizē vidi, atbild un rūpējas par to. Zināmā mērā arī ar to, ka bērni parasti piemeklē līdzīgi domājošos - tādu vietu un kompāniju, kas viņiem šķiet interesanta. Tomēr šīs intereses ne vienmēr sakrīt ar izglītības mērķiem. Piemēram, ja bērnam ir svarīgi taustes stimuli, viņš var pats piemeklēt blakussēdētāju, ar kuru grūstīties, un šie divi bērni traucēs darbu ne tikai viens otram, bet arī visai klasei. Ja bērni sāk bulijot, pāridarītāji visticamāk sēdīsies viens otram blakus.
Kāpēc ir situācijas, kurās bērns vienmēr ir dusmīgs, bēdīgs, aizvainots?
Kā strādāt ar impulsivitāti?
Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...
Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.
Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai.
Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.
Maldīšanās labirintā.
Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?
Šoziem mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Ziema, kura prasījusi vairāk spēka nekā varam dot, ir beigusies, bet izdegums ir palicis... Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?