Ja bērns aizmet dāvanas pa gaisu...
Dāvināšanas laiks daudzām ģimenēm būs īsts
pārbaudījums - tas brīdis, kad bērns izpako dāvanas, pasaka –
Es to negribu!, Kas tas par mēslu!, sataisa
histēriju vecāku un viesu priekšā. Vai aiziet, aizcērtot
durvis.
Šajos svētkos tas var būt dubulti grūti, it īpaši, ja vecāki dosies tur, kur ikdienā izvairās doties - ir pienākumi pret radiem, draugiem. Tad tā nav kā došanās svinēt, bet kā uz eksāmenu. Jā, sarežģīti. It īpaši, ja jūtams sociāls spiediens – būt laimīgai, draudzīgai, skaistai Instagram ģimenei.
Bet ir bērni, kuri pamana vecāku spriedzi un to atspoguļo desmitkārtīgi, ir bērni, kuriem nav robežu savās prasībās. Jā, ir arī vienkārši izlaisti bērni...
Nesaņemt gaidīto. Kāpēc reizēm tas ir tik svarīgi attīstībai?
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un daudzas ģimenes sāk brīnumiem gatavoties laicīgi. Raksta vēstules salavečiem, liek zem spilveniem vai kā savādāk nodod ziņu. Sākas skaistais gaidīšanas laiks.
Tā ir dzīve - ne vienmēr mēs saņemam gaidīto. Vilšanās - tā ir dzīves sastāvdaļa, un šī vilšanās mūs veido par nobriedušām personībām.
Lai cik sāpīgi nebūtu vecākiem skatīties uz bērnu skumjām, bērniem ir jāpiedzīvo sajūta, ka ne visi sapņi piepildās, ne viss, ko esi iedomājies, ir īstenojams. Ir vecāki, kam tas ir neizturami, un tāpēc viņi nolasa katru bērna vēlmi no viņu acīm, kas rezultējas ar to, ka bērns pat nav iemācījies būt kontaktā ar sevi, formulēt savus sapņus, trenēt gribasspēku, lai uz tiem aizietu. Kas rezultējas ar vēl lielāku trauksmi, depresiju, uzvedības problēmām utt.
Kā padarīt personāla atlasi autismam draudzīgu?
Ierastās personāla atlases metodes ir izstrādātas neiroloģiski tipisku amata kandidātu sasniegšanai, atstājot neiroatšķirīgos cilvēkus nelabvēlīgā pozīcijā. Aptuveni 80% cilvēku ar autismu nav nodarbināti (Autism Europe, 2024). Daļai cilvēku ar autismu patiešām ir smagi funkcionēšanas ierobežojumi un nav nepieciešamo darbspēju, tomēr ir skaidrs, ka pašreizējās personāla atlases stratēģijas nesasniedz šo demogrāfisko grupu. Autism Europe norāda, ka ar bezdarbu nesamērīgi bieži saskaras arī cilvēki ar autismu, kuru izglītības līmenis ir virs vidējā. Tāpat arī ASV statistika liecina, ka 85% (!!!) cilvēku ar autismu, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, ir bezdarbnieki, turklāt daudziem no viņiem ir arī augstākā izglītība. Pat tie, kuriem ir doktora grāds, bieži vien ir iestrēguši zemu atalgotos darbos bez karjeras izaugsmes iespējām.
Ja mans bērns dara pāri citiem bērniem
Parasti vecākiem tas ir liels trieciens –
uzzināt, ka pāridarītājs ir viņu bērns. It īpaši, ja bērns citās
vidēs uzvedas priekšzīmīgi, mājās labi izturas pret brāļiem un
māsām. Uztveriet to nopietni, jo vardarbība atstāj nopietnu
iespaidu uz visiem. Arī pāridarītāju.
Šādos brīžos ir vērts atcerēties, liela nozīme ir tam, kādā vidē un kādu cilvēku klātbūtnē notikumi risinās. Attiecīgi ir jārēķinās, ka šie gadījumi neatrisināsies vienkārši - nereti mājās bērni apņemas uzvesties labi, bet šī apņemšanās izgaist līdzko bērns sper soli pāri klases slieksnim. Šādos gadījumos nozīmīga loma ir tieši pieaugušajiem skolā.
Nepieņemat situāciju tādu, kāda tā tiek
pasniegta. Reizēm vecākiem ir noliegums, un viņi meklē vainīgos
visur, tikai ne savā bērnā, bet reizēm vecāki uzreiz metas savu
bērnu sodīt un pāraudzināt. Šajā brīdī pirmais solis ir patiešām
dziļi ievilkt elpu un apkopot faktus par notiekošo. te var palīdzēt
mūsu darba lapa "Kas notika"
Kā bērni dara pāri?
Kāpēc ir tik svarīgi veidot iekļaujošu darba vidi, tostarp cilvēkiem ar autismu
Darbs ir nozīmīga cilvēku dzīves daļa, un darbavieta, kurā valda iekļaujoša un atbalstoša attieksme, var ievērojami uzlabot darbinieku labsajūtu un apmierinātību – ne tikai ar pašu darbu, bet ar dzīvi kopumā. Sajūta, ka darbavietā tiec novērtēts un cienīts, uzlabo pašvērtējumu, turklāt patiesi iekļaujošā darbavietā ir arī labāka kopējā atmosfēra, kas to padara patīkamāku visiem darbiniekiem. Šāda vide veicina lojalitāti uzņēmumam, kas savukārt motivē efektīvi veikt darba panākumus. Cilvēki ar autismu bieži tiek atstumti un sociāli izolēti, un viņu dzīvē iekļaujošai darbavietai, kas sniedz piederības sajūtu, var būt īpaši nozīmīga loma.
Kā sēdināt bērnus klasē?
Jautājums „Kur sēdēt?”, sagādā stresu daudziem bērniem ne tikai pirmajā klasē, bet arī vecāko klašu bērniem. Šis pats jautājums "Kā sēdināt vai ļaut pašiem sasēsties?" nomoka arī pedagogus.
Ja klase ir nezināma sarežģīta, ir vērts šo jautājumu pārdomāt rūpīgi - pētījumi rāda - ja bērni izvēlas paši, kur sēdēt, iespēja, ka viņi var traucēt darbu klasē pieaug pat trīsreiz nekā tad, ja vietu bērnam parāda pedagogs. Iespējams, nosakot kārtību, pedagogs simboliski pasaka, ka viņš organizē vidi, atbild un rūpējas par to. Zināmā mērā arī ar to, ka bērni parasti piemeklē līdzīgi domājošos - tādu vietu un kompāniju, kas viņiem šķiet interesanta. Tomēr šīs intereses ne vienmēr sakrīt ar izglītības mērķiem. Piemēram, ja bērnam ir svarīgi taustes stimuli, viņš var pats piemeklēt blakussēdētāju, ar kuru grūstīties, un šie divi bērni traucēs darbu ne tikai viens otram, bet arī visai klasei. Ja bērni sāk bulijot, pāridarītāji visticamāk sēdīsies viens otram blakus.
Kāpēc ir situācijas, kurās bērns vienmēr ir dusmīgs, bēdīgs, aizvainots?
Kā strādāt ar impulsivitāti?
Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...
Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.
Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai.
Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.
Maldīšanās labirintā.
Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?
Šoziem mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Ziema, kura prasījusi vairāk spēka nekā varam dot, ir beigusies, bet izdegums ir palicis... Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?
Būt "citādajiem".
Ko tas patiesībā nozīmē? Vai tas nozīmē domāt, uzvesties ne tā, kā to dara citi cilvēki? Bet varbūt tas ir vienkārši būt TIEM, KAS ESAM, un pieņemt to – bez aizspriedumiem, diskriminācijas vai salīdzinājumiem. Tas būtu loģisks, jēgpilns veids, kā uz savu citādību raudzīties. Taču mēs redzam, ka joprojām pastāv spēcīga sociālā stigma, kas izriet no zināšanu trūkuma, nepareiziem priekšstatiem un vispārinājumiem par cilvēkiem ar autismu.
Kā vērtīgi pavadīt laiku, kura ir tik daudz?
Kā vērtīgi pavadīt laiku, kura ir tik daudz? Kā pārlaist lietainu dienu mājās? Mums ir idejas! Uzvedība.lv bezmaksas resursu sadaļā varat atrast daudz noderīgu materiālu, kas palīdzēs piepildīt dienas ar jautrām un vērtīgām nodarbēm!
Kā nomierināties?
Jūs droši vien esat pamanījuši, ka liela daļa mūsu spēļu ietver ieteikumus, kā nomierināties krīzes situācijās. Pirms rīkoties, pirms pateikt ko tādu, ko nemaz negribas teikt, labāk veltīt brīdi, lai atgūtu līdzsvaru. To var darīt dažādos veidos, un daudzi no tiem atrodami mūsu „Dusmu kontroles spēlē” un spēlē „Mācīties. Draudzēties. Spēlēties.”
Kāpēc jākārto mantas?
Pieaugšana
Ir dzīves posmi, kuros ierakstīta neziņa un vientulība, bailes par nākotni, šaubas par sevi. Tie ir pārejas posmi no vienas vides uz citu, posmi, kuros mūsu lomas mainās, kuros esam ne gluži te, ne tur, bet kaut kur pa vidu.
Vai zinājāt, ka var iemācīties arī šķirties?
Lai gan tas ir lielākais izaicinājums maziem bērniem, kuri tikko uzsākuši bērnudārza gaitas, grūtības var būt arī vecākiem bērniem un pašiem pieaugušajiem.
Lai bērni vienkāršāk šķirtos no mums, ir vērts iemācīt bērniem
vairākas lietas:
- vecāki vienmēr ir. Arī tad, kad
viņus neredz.
- vecāki vienmēr
atgriežas
- vecākiem nekas slikts nenotiks, kamēr viņi būs prom
Pedagogu favorītisms – īpaši smalka vardarbības forma
Esam daudz runājuši par bērnu savstarpējo vardarbību, par bērnu vardarbību pret pedagogiem, bet šodien vēlējos aktualizēt kādu īpaši postošu vardarbības formu – pedagogu favorītismu.
Reti kura vardarbības forma ir tik postoša un demoralizējoša kā šī, un sāpes bērnam par netaisnību var saglabāties ilgus gadus, pat visu mūžu. Favorītisms sākas ar to, ka pedagogs izvēlas kādu mīļāko bērnu vai mīļākos bērnus. Atsevišķos gadījumos tā varētu būt arī kāda grupa, piemēram, zēni vai meitenes.
To redz retorikā – kāds bērns tiek īpaši slavēts, bet citu identiski sasniegumi tiek ignorēti vai pat noniecināti, viņš var brīvi staigāt pa klasi, lietot viedierīcas stundas laikā, kamēr citiem par šādu pašu pārkāpumu tiek aizrādīts utt.
Erasmus+ Programmas 2021-2027 projekta Nr. KA220-YOU-000029126 "Independence way" ietvaros ir izstrādāti vairāki video par izaicinājumiem, ar kuriem ikdienā sastopas cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, piemēram, pārvietošanos nepazīstamā vidē
