Kāda būtu pasaule bez pulksteņiem?

Ikvienam ir tiesības uz privātīpašumu

Kas nodarbībās traucē mācīties?

Bet šo jautājumu vērts uzdot arī jauniešiem un kolēģiem, kuriem ir grūtības darba vidē. Ja uzdodam jautājumu nevis kā pārmetumu („kas tad tev atkal traucē?!”), bet gan ar īstu gatavību uzklausīt atbildi, mēs izdzirdēsim, ka traucē:
Vizuālais atbalsts var izskatīties jebkā

Bieži esam uzsvēruši vizuālā atbalsta nozīmi trauksmes mazināšanā. Arī nesenajā vebinārā Bērnu mentālās veselības nedēļas noslēgumā uzvedība.lv vadītāja Līga Bērziņa izcēla vizuālo atbalstu kā efektīvu informācijas nodošanas līdzekli bērniem, kuriem nepietiek ar vārdisku informāciju: https://www.facebook.com/uzvediba/videos/1261429371449404
Bērns basto skolu

Ir bērni, kuri iet uz skolu, bet vienu dienu paiet skolai garām.. Un saprot, ka tas ir iespējams, un tad nedēļām neiet uz skolu.
Bērniem ir jābūt skolā! Jā, var gadīties situācijas, kad bērns lūdzas, lai viņu uz vienu dienu atstāj mājās, jo viņš ir pārguris, un tad patiešām ir vērts šādu iespēju viņam dot. Nereti, pasakot bērnam, ka viņš var palikt mājās, viņš tomēr pārdomā un uz skolu aiziet, bet ar labāku pašsajūtu, jo izvēle dod kontroles sajūtu.Vai atceraties, kā kāpostu zupas smarža izplatījās tālu, tālu aiz skolas ēdnīcas durvīm?

Skolu ēdnīcas ir īpaša vide. Dakšiņu
šķindoņa, kompota peļķītes, ēdiena pārpalikumi. Gaidīšana rindā,
pielīšana priekšā, sacensības par to, kurš pirmais ieskries pa
ēdnīcas durvīm, vietas ieņemšana, lai pēc tam palaistu priekšā vēl
četrus draugus.
Kāpēc man tas jādara?

Kristiskā domāšana paredz, ka mēs ticam nevis autoritātei, bet argumentam. Mūsu rīcībā ir tādi domāšanas paņēmieni, kuri ļauj atklāt kļūdaino citu teiktajā, ļauj pamanīt nepilnības argumentācijā. Tā ir arī prasme uzdot jautājumus. Un kas notiktu, ja..? Bet ja mēs pamēģinātu..? Pieaugušie, kuri ir varas pozīcijās attiecībā pret bērniem, var izjust apdraudējumu, kad bērni sāk apšaubīt viņu teikto. Bet tikai tā mēs varam iemācīt bērniem uzticēties pašiem savām prāta spējām, nevis sekot kāda cita teiktajam. Pat ja šis cits (un varbūt it sevišķi tad) ir varas pozīcijā.
Par tualetēm

Daudzi no mums arvien atceras savu pieredzi skolas tualetēs, sāpīgas, kaunpilnas, vardarbīgas situācijas, kuras nevaram aizmirst arī daudzus gadus vēlāk.
Kāpēc „neraudi” nedarbojas?

Pieaugušajiem nepatīk, ka bērni raud. Vārds „Neraudi” varētu būt daudzu mazuļu otrais vārds, tik bieži to saka vecāki, vecvecāki, nejauši satikt garāmgājēji, kasieres, autobusa pasažieri – visi šķiet vienojušies, ka bērniem nudien nevajadzētu raudāt. Un šķiet, ka pieaugušie tā arī nemācās no pieredzes – vai gan ir bijusi kaut viena reize, kad kāds bērns pārtraucis raudāt, jo viņam pateica „neraudi”?
Sūdzēšanās vai palīdzības lūgšana?

Atšķirība ir vienkārša un tā rodama rīcības mērķos. Sūdzēšanās parasti notiek ar mērķi sagādāt kādam nepatikšanas, palīdzības lūgšana - ar mērķi palīdzēt vai pasargāt sevi vai citus. Ir svarīgi bērniem nodot skaidru vēstījumu, ka informēšana par nepatikšanām nav sūdzēšanās.
Katram savs vizuālais atbalsts

Vizuālais atbalsts var noderēt
ikvienam, it īpaši, ja arī rakstītu tekstu uzskatām par vizuālo
atbalstu. Iepirkumu saraksti, ceļa zīmes, kalendāri palīdz
mums plānot savu rīcību un laiku, atcerēties par svarīgo. Kā būtu
dzīvot bez norādēm lidostās, bez kartēm? Kāda būtu pasaule, ja mēs
nepaļautos uz vizuālu laika un vietas atainojumu? Mums droši vien
negribētos iet pārāk tālu no mājām, kur nu vēl lidot, jo pastāvētu
liela iespēja apmaldīties. Būtu
grūti paturēt prātā visus darāmos darbus, un nāktos samazināt
pienākumu daudzumu. Iespējams, mūsu ēdienkarte kļūtu diezgan
vienveidīga, jo mēs nespētu prātā veidot arvien jaunus iepirkumu
sarakstus arvien jaunām receptēm.
Kā varētu izskatīties Nozaudēto mantu pasaulē, kurp aizceļo visas pazudušās mantas?

Reiz kāds paziņa
stāstīja par tiem nepareizajiem vecākiem, kuri nemāca bērniem
pašiem kārtot mantas. Šim
paziņam, tiesa, pašam nebija bērnu, un viņa sašutums bija visai
teorētisks, tajā nebija sapratnes – nogurušiem vecākiem, kādi ir
lielākā daļa vecāku, vieglāk ir pašiem sakārtot bērna mantas, nekā
ikreiz pārliecināties, ka to izdarīs bērns. Pēc dienas ievērojot
darba iekšējās kārtības noteikumus, ceļa satiksmes noteikumus,
pieklājības noteikumus, noteikumus pie galda – pēc šādas dienas
daudziem no mums gribas atnākt mājās un beidzot pabūt vietā, kurā
mūsu izvēles pieder mums pašiem. Kurā drīkst izdarīt ko mazliet
nepieklājīgu, runāt brīvi, staigāt plandošā rītasvārkā un nodoties
citām publiskajā telpā nepiedodamām aktivitātēm.
„Es vēlētos, kaut šī diena nebūtu sākusies.”

„Es vēlētos, kaut šī diena nebūtu sākusies. Es
paslēpjos zem segas un jūtu, kā dzīve iet man garām, un es nespēju
tajā piedalīties.”
Daži no mums nekad tā nav jutušies un pavada visu dzīvi iekšējā stabilitātē. Tomēr daudziem šī sajūta ir labi pazīstama. Apziņa, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas manī it kā pārstājis darboties. Prātā arvien biežāk iezogas nelaipnas, svešādas domas, es patveros no ārpasaules savā vienatnē, bet tā nespēj pasargāt.
Iedomājieties, cik daudz konfliktu ikdienā rodas no tā vien, ka kāds ko pasaka vai izdara neīstajā laikā un vietā?
Nereti kāda cilvēka uzvedība šķiet
savāda nevis tāpēc, ka tā pati par sevi ir kaitējoša vai nevēlama,
bet gan tāpēc, ka uzvedība nav piemērota tā brīža sociālajam
kontekstam. Bučošanās pati par sevi nav nevēlama uzvedība, bet, ja
kāds sāk bučot visus tramvaja pasažierus, rodas sajūta, ka kaut kas
nav kārtībā. Savukārt nedaudz mainot sociālo kontekstu, tā pati
uzvedība šķiet teši laikā: mēs esam Francijā, kur pieņemts
sabučoties uz vaigiem, un tikko Francijas fultbola izlase ir
uzvarējusi Pasaules čempionātā, visi līksmo, un kāds tramvaja
pasažieris sabučo pārējos. Vai gan tā nebūtu daļa no kopīgām
svinībām?
Sapīties tīmeklī
Internets ir kā
bezgalīga lielpilsēta, ir pavisam viegli iemaldīties tumšos un
baismīgos tīmekļa nostūros. Meklējot mīļāko
filmu, ekrānā var nejauši parādīties viltus ziņas, pornogrāfija,
apsveikumi par laimētiem miljons dolāriem. Ja ir gana daudz
pieaugušo, kuri notic šādam apsolījumam, jādomā, ka arī bērni nav
pasargāti.
Ķermeņa robežas

Reiz kādai deviņus gadus vecai meitenītei mācījām, kā elpot dziļi un mierīgi. Viņa teica, ka mamma viņai mācījusi, ka sievietes nedrīkst elpot vēderā, sievietēm jāielpo sekli, lai vēders nepiepūstos un viduklis būtu slaids. Valdošie priekšstati par to, kādam jābūt ķermenim, bija ietekmējuši to, kā bērns elpo.
Lielo lēmumu priekšā
Ir periodi, kuros jāpieņem lēmumi
par to, ko darīt tālāk. Šie periodi ir pilni satraukuma un rūpju,
bet, kad satraukums pāraug trauksmē un nepārtrauktā stresā, mēs
vairs nespējam skaidri raudzīties uz ceļu mums priekšā. Tā notiek
vidusskolas pēdējās klasēs, un jau arvien agrāk, pat pamatskolā,
kad bērni piedzīvo lielu spiedienu izdarīt vienīgo īsto izvēli,
kura garantēs izdevušos dzīvi. Protams, tas nav iespējams. Taču
trauksmes ietekmē pirms lielu lēmumu izdarīšanas patiešām var
šķist, ka viss ir atkarīgs no šī viena lēmuma – kurā skolā
iestāties, kuru darba piedāvājumu pieņemt?
Pozitīvais pastiprinājums – daži mīti un pietuvināšanās patiesībai

Pamatīgi vienkāršojot, pozitīvais pastiprinājums ir atalgojums, kurš motivē mūs turpināt darīt. Mēs kaut ko izdarām un kaut ko par to saņemam. Ja saņemtais liek atkārtot izdarīto, to var saukt par pozitīvo pastiprinājumu. Mēs stāstām joku un draugi smejas, tā ir laba sajūta. Nākamajā dienā to pašu joku pastāstām arī kolēģiem (līdz paši kļūstam smieklīgi, pārāk daudz reižu stāstot vienu un to pašu). Draugu atbildes reakcija – smaidi un smiekli – bijis pozitīvais pastiprinājums. Vai arī – bērns par mājasdarbu saņem labu atzīmi, vecāki paslavē, skolotāja uzsmaida. Bērns iemācās, ka, saņemot labas atzīmes, mainās pieagušo uzvedība, un turpina censties labi mācīties.
Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?
Šoziem mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Gads, kurš prasījis vairāk spēka nekā varam dot, ir beidzies tikai kalendārā, ikdienā tas joprojām turpinās. Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?