Bet šo jautājumu vērts uzdot arī jauniešiem un kolēģiem, kuriem ir grūtības darba vidē. Ja uzdodam jautājumu nevis kā pārmetumu („kas tad tev atkal traucē?!”), bet gan ar īstu gatavību uzklausīt atbildi, mēs izdzirdēsim, ka traucē:

Kristiskā domāšana paredz, ka mēs ticam nevis autoritātei, bet argumentam. Mūsu rīcībā ir tādi domāšanas paņēmieni, kuri ļauj atklāt kļūdaino citu teiktajā, ļauj pamanīt nepilnības argumentācijā. Tā ir arī prasme uzdot jautājumus. Un kas notiktu, ja..? Bet ja mēs pamēģinātu..? Pieaugušie, kuri ir varas pozīcijās attiecībā pret bērniem, var izjust apdraudējumu, kad bērni sāk apšaubīt viņu teikto. Bet tikai tā mēs varam iemācīt bērniem uzticēties pašiem savām prāta spējām, nevis sekot kāda cita teiktajam. Pat ja šis cits (un varbūt it sevišķi tad) ir varas pozīcijā.

Daudzi no mums arvien atceras savu pieredzi skolas tualetēs, sāpīgas, kaunpilnas, vardarbīgas situācijas, kuras nevaram aizmirst arī daudzus gadus vēlāk.

Pieaugušajiem nepatīk, ka bērni raud. Vārds „Neraudi” varētu būt daudzu mazuļu otrais vārds, tik bieži to saka vecāki, vecvecāki, nejauši satikt garāmgājēji, kasieres, autobusa pasažieri – visi šķiet vienojušies, ka bērniem nudien nevajadzētu raudāt. Un šķiet, ka pieaugušie tā arī nemācās no pieredzes – vai gan ir bijusi kaut viena reize, kad kāds bērns pārtraucis raudāt, jo viņam pateica „neraudi”?

Atšķirība ir vienkārša un tā rodama rīcības mērķos. Sūdzēšanās parasti notiek ar mērķi sagādāt kādam nepatikšanas, palīdzības lūgšana - ar mērķi palīdzēt vai pasargāt sevi vai citus. Ir svarīgi bērniem nodot skaidru vēstījumu, ka informēšana par nepatikšanām nav sūdzēšanās.

Reiz kāds paziņa stāstīja par tiem nepareizajiem vecākiem, kuri nemāca bērniem pašiem kārtot mantas. Šim paziņam, tiesa, pašam nebija bērnu, un viņa sašutums bija visai teorētisks, tajā nebija sapratnes – nogurušiem vecākiem, kādi ir lielākā daļa vecāku, vieglāk ir pašiem sakārtot bērna mantas, nekā ikreiz pārliecināties, ka to izdarīs bērns. Pēc dienas ievērojot darba iekšējās kārtības noteikumus, ceļa satiksmes noteikumus, pieklājības noteikumus, noteikumus pie galda – pēc šādas dienas daudziem no mums gribas atnākt mājās un beidzot pabūt vietā, kurā mūsu izvēles pieder mums pašiem. Kurā drīkst izdarīt ko mazliet nepieklājīgu, runāt brīvi, staigāt plandošā rītasvārkā un nodoties citām publiskajā telpā nepiedodamām aktivitātēm.

Reiz kādai deviņus gadus vecai meitenītei mācījām, kā elpot dziļi un mierīgi. Viņa teica, ka mamma viņai mācījusi, ka sievietes nedrīkst elpot vēderā, sievietēm jāielpo sekli, lai vēders nepiepūstos un viduklis būtu slaids. Valdošie priekšstati par to, kādam jābūt ķermenim, bija ietekmējuši to, kā bērns elpo.

Pamatīgi vienkāršojot, pozitīvais pastiprinājums ir atalgojums, kurš motivē mūs turpināt darīt. Mēs kaut ko izdarām un kaut ko par to saņemam. Ja saņemtais liek atkārtot izdarīto, to var saukt par pozitīvo pastiprinājumu. Mēs stāstām joku un draugi smejas, tā ir laba sajūta. Nākamajā dienā to pašu joku pastāstām arī kolēģiem (līdz paši kļūstam smieklīgi, pārāk daudz reižu stāstot vienu un to pašu). Draugu atbildes reakcija – smaidi un smiekli – bijis pozitīvais pastiprinājums. Vai arī – bērns par mājasdarbu saņem labu atzīmi, vecāki paslavē, skolotāja uzsmaida. Bērns iemācās, ka, saņemot labas atzīmes, mainās pieagušo uzvedība, un turpina censties labi mācīties.

Šoziem mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Gads, kurš prasījis vairāk spēka nekā varam dot, ir beidzies tikai kalendārā, ikdienā tas joprojām turpinās. Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?