Kāpēc bērnam nevajadzētu teikt: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!"
Šādu pieeju bērni var saprast ļoti burtiski un mēģināt risināt patstāvīgi problēmas, kuras pēc būtības jārisina pieaugušajam - piemēram, norādīt kādam bērnam, lai uzvedas klusāk, mēģināt izšķirt kautiņus, aizrādīt vienaudžiem par pārāk lielu datorlietošanas laiku. Un risina tādā veidā, kādā prot.
Mājasdarbi bez strīdiem: kā iemācīt bērnam koncentrēties un sākt darīt?
Mājasdarbu pildīšana pārvēršas nebeidzamos strīdos un čīkstēšanā? Piecu minūšu uzdevumam aiziet vairāku stundu cīņa? Bet tas tomēr bērnu nemotivē nākamajā dienā vienkārši piesēsties un izpildīt tos nelaimīgos piecminūšu uzdevumus?
Spēja fokusēties noderēs visu dzīvi. Kā trenēt bērnu (un reizēm - arī pieaugušo) spēju koncentrēties darbam?
Sāksim ar patīkamām lietām. Ja bērns spēj ar kaut ko spēlēties stundām ilgi, ļaujiet to darīt un pat veiciniet. Tā ir laba zīme, jo tas nozīmē, ka bērns vispār spēj koncentrēties uz kaut ko. Patiešām!
Negatīvais līderis klasē – kā rīkoties vecākiem un pedagogiem
Katrā darbnīcā, seminārā Uzvediba.lv saņem daudzus jautājumus par negatīvajiem līderiem.
Ikviena grupa ir kā dzīvs organisms, un ikvienā grupā būs gan pozitīvie līderi, gan negatīvie. Pat, ja mēs paņemtu no katras klases mierīgākos bērnus, ievietotu vienā telpā, redzētu, ka pēc noteikta laika kāds paliktu dinamisks, uzņemtos vadību, bet kāds kļūtu nemierīgs un mēģinātu ietekmēt dinamiku citā virzienā. Ikviens pedagogs ir piedzīvojis to, ka klases nemierīgākā bērna prombūtnē viņa lomu sāk pildīt kāds ikdienā kluss un nemanāms bērns.
Tas ir sarežģīts process, kā vara un enerģija nonāk vienas vai otras grupas rokās un kā veidojas klases, kurās mācīties ir stilīgi, disciplīnu un klusumu regulē pat paši bērni, bet ir klases, kurās mācās „tikai zubrilas, lūzeri un vārguļi”. Tāpēc mēs redzam, ka klasēs pēc audzinātājas nomaiņas, kāda bērna aiziešanas vai gluži otrādāk – pienākšanas klāt vai kādām citām pārmaiņām mierīga klase spēj pavisam īsā brīdī pārvērsties par mežoņu baru. Tas pats, starp citu, ir attiecināms arī uz pieaugušo kolektīviem. Līdzsvars ir trausls.
Kāpēc bērns nestāsta par bulingu klasē un ko vecāki var darīt?
Tas saistīts gan ar sajūtu, ka viņi ir neveiksminieki un paši gan jau pie visa ir vainīgi, gan ar to, ka viņiem var šķist, ka vecāku iesaistīšanās var visu situāciju padarīt desmit reizes sliktāku.
Tāpēc nesteidzīgas sarunas arī pie Dusmu kontroles spēles vai Mācīties. Draudzēties. Spēlēties varētu palīdzēt saprast, kas īsti notiek bērnudārzā vai skolā.
Pāris lietas, kas varētu palīdzēt bērniem:
- Kopīgas aktivitātes, kas palīdz bērnam celt pašapziņu. Bērnu, kurš ir pašpārliecināts, ir grūtāk aizskart. Lai gan ir varmākas, kuri pazemo tieši stiprākos, tādējādi paaugstinot savu pašapziņu, bet, ja bērns jūtas veiksmīgs, viņš reaģēs uz notiekošo veselīgāk, un attiecīgi nebūs tik interesants pāridarītājiem.
- Emocionālās imunitātes stiprināšanai palīdz aktivitātes, kas dod veiksmes un gandarījuma sajūtu. Ja bērnam nepārtraukti ir sajūta, ka viņš ir neveiksminieks, tas atspoguļosies uzvedībā. Te liela loma ir arī pedagogiem - rūpīgi ieklausieties, ko pedagogi stāsta par bērniem, kad jūs nākat viņiem pakaļ. Ja tikai sliktu un turklāt vēl bērna klātbūtnē, tas palielina iespēju, ka bērns būs vai nu upuris vai varmāka (vai ieņems abas lomas uzreiz).
- Veselīga pašapziņa ir tieši saistīta arī ar paškontroli. Ir svarīgi izrunāt ar bērniem taktikas, kā ignorēt kaitinošu uzvedību un kā saglabāt mieru. Vai vismaz turēt rokas un kājas pie sevis. Tieši jūtīgākie bērni nereti tiek kaitināti līdz viņi neiztur, un tad upuri izskatās pēc varmākām. Ir daudzi iemesli, kāpēc ir būtiski neatbildēt ar vardarbību, un šis ir viens no tiem.
- Māciet bērniem aiziet no situācijas. Strīdi, konflikti ir kā magnēts, un, ja bērnam nav spēka aiziet prom, nav spēka ignorēt notiekošo, viņš pakļauj sevi riskam. Ne tikai runājiet, bet mājās pamēģiniet izspēlēt dažādas situācijas. Māciet pamanīt pirmos signālus, kad jādodas prom, jo nereti trauksmains bērns ir tik ļoti ierāvies sevī, ka nemana, kas notiek apkārt un nemaz nezina, kas jāskatās.
- Braucot sabiedriskajā transportā, ejot pa ielu, mēģiniet minēt, kā rīkosies citi cilvēki un kāpēc. Spēja pamanīt citus, spēja paredzēt citu uzvedību būs lielisks palīgs bērnam visas dzīves garumā.
- Māciet bērniem nesalīdzināt sevi ar citiem. Starp citu, to sāk paši vecāki vai vecvecāki - ja bērns lepojas, ka viņam ir 8 balles, vecāki nevis uzslavē vai painteresējas sīkāk, kā veicās uzdevumā, bet pavaicā - bet cik bija citiem? Tas bērniem rada sajūtu, ka viņiem ir jābūt labākiem par citiem, jābūt tādiem kā citiem, viņi nedrīkst kļūdīties, atšķirties, un ar laiku viņi var zaudēt iekšējos orientierus un sāk pieskaņoties klases noskaņojumam vai līderiem. Māciet viņus ar cieņu izturēties pret citu kļūdām (nekritizējiet un nevērtējiet arī savus kolēģus vai radus bērnu klātbūtnē).
- Pamēģiniet būt empātiski pret varmāku. Kopīgi padomājiet, kādi varētu būt viņa rīcības iemesli. Māciet vērot varmāku, viņa ieradumus. Kopīgi izdomājiet, kā varētu nākamreiz rīkoties savādāk. Šim punktam izveidosim atsevišķu ierakstu, jo tieši saprotot, kāpēc varmāka ir tāds, var panākt izmaiņas, it īpaši, ja kolektīva noskaņojuma uzlabošanā izglītības iestādes personāls neiesaistās. Ir ļoti daudzi bērni, kuri ir vardarbīgi tikai tāpēc, ka viņi patiešām nemāk draudzēties, bet to ļoti vēlētos.
- Starp citu, šī ir aktivitāte, kur bērni parasti ir stiprāki nekā vecāki.
Tā ir nākotnes līdera spēcīgākā īpašība - spēt saprasties un sadarboties ar dažādiem cilvēku tipiem, arī nepatīkamiem, spēt izprast cilvēku dažādās motivācijas, spēt paredzēt tās un caur šo sapratni - arī ietekmēt. Soli pa solim jūsu bērni arī to iemācīsies!
Pozitīva domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli
Pozitīvā domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli. Kāpēc? Jo spēja interpretēt situāciju, spēja redzēt negatīvajās lietās pozitīvo ietekmē noskaņojumu un attiecīgi – emocionālās un fiziskās reakcijas spēku uz notikumiem.
Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?
Pēdējā laikā mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?
Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...
Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.
Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai.
Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.
Kas ir cieņpilna saskarsme un kā to mācīties?
Kā saliedēt konfliktējošu klasi?
Skolā ir vismaz divu veidu mācīšanās – tiešā un netiešā. Tiešā ir stundu plāni, bet paralēli mēs mācāmies dzīvi – mēs skatāmies, ko ciena, ko neciena, ko respektē, ko izstumj konkrētajā grupā.
Tas ir labs jautājums - ko īsti iemācās jaunieši starpbrīžos, gaiteņos, WC, garderobēs, ēdnīcā? Diemžēl daudzi iemācās, ka pasaule ir vardarbīga, nedraudzīga vieta. Citi iemācās, ka uz pieaugušajiem nevar paļauties. Citi, ka uzvar tas, kurš kliedz visskaļāk. Ja nesitīsi pirmais, piekaus tevi… Ka pieaugušie paši nepilda tos noteikumus, kurus uzliek citiem utt.
Un lai gan mēs negaidām, ka bērni paši iemācīsies ģeometriju, gramatiku, pat ģeogrāfiju ar apmaldīšanās paņēmieniem, mēs kaut tā sagaidām, ka viņi iemācīsies saskarsmes prasmes, vienoties par ļoti sarežģītiem ģeopolitiskiem jautājumiem. Pozitīvs skolas klimats māca būtiskākās karjeras prasmes dzīvē – uzticēties kolēģiem, deleģēt, paļauties, sniegt pozitīvu un negatīvu atgriezenisko saiti. Tam nepieciešams emocionālais briedums.
Idejas klases saliedēšanai
Atgriešanās skolā pēc bulinga pieredzes. Kā vecāki var palīdzēt bērnam, iesaka speciāliste
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori:
Līga Bērziņa (Uzvediba.lv vadītāja,
pedagoģe, LSM autore)
Atzīsim – skolas sākumu ar prieku negaida gandrīz neviens, bet ir bērni, kuri nevēlas atgriezties skolā daudz vairāk nekā citi. Tie ir bērni, kuri ir piedzīvojuši bulingu, izolēšanu vai citus pāridarījumus. Daudzi cer, ka vasara būs pietiekama ilga, lai dzīve sāktos kā no jaunas lapas, tomēr realitātē tas ir iespējams tikai ar nopietnu pieaugušo iesaisti un plānošanu. Pagātnes sāpīgie notikumi nekur nepazūd. Vēl vairāk – sākoties jaunajam mācību gadam, pēc pirmajām mierīgajām nedēļām senie uzvedības modeļi klasē nereti atjaunojas ar vēl lielāku spēku.
Mainot savu uzvedību, mainīsies arī bērna uzvedība
Lai mainītu bērna uzvedību, jāmainās pieaugušo
uzvedībai – tā ir
viena no galvenajām atziņām, kuru laika gaitā apgūst vecāki un
pedagogi, kuriem izdodas panākt pozitīvas izmaiņas bērna uzvedībā.
Mums jāsāk pašiem ar savas uzvedības, savu paradumu maiņu. Un
izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši.
Sliktas atzīmes liecībā… Speciālistes ieteikumi, kā vecāki var palīdzēt bērnam
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori:
Līga Bērziņa,
uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore
Decembra beigas ir ļoti saspringts laiks daudzās mājās, jo skolās tiek paziņoti pusgada novērtējumi, bet ne vienmēr tie sakrīt ar vecāku gaidām.
Pedagoģe: Bērns nevēlas iet uz skolu? Tas var būt signāls par nopietnām problēmām
Artis
Gulbis/LSM.lv
Autori: Līga Bērziņa, uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore
Pēc svētku brīvdienām nereti gan bērniem, gan vecākiem nav viegli noskaņoties mācību darbam. Iespējams, arī jūsu skolas laika pieredze nebija pārāk spoža, tāpēc nav viegli ar bērnu runāt par nepieciešamību atgriezties skolas solā. Taču bērna nevēlēšanās iet uz skolu var būt ne tikai "slinkums" vai "atpūtas režīms". Tas var būt signāls par nopietnām problēmām, piemēram, vardarbību, konfliktiem, psiholoģisku spiedienu no toksisku grupu puses skolā, grūtībām mācību procesā utt. Vecāku galvenais uzdevums ir drošā veidā runāt ar bērnu, nenoniecinot viņa emocijas un neapšaubot viņa teikto, pirms nav noskaidrots, kas patiesībā notiek.
Sāncensība starp māsām un brāļiem
Kā trenēt bērnu (un savu) pacietību?
Ja bērns nespēj pabeigt zīmējumu, ja pārtrauc draugu stāstījumu, ja impulsīvi metas darbos pirms instrukciju noklausīšanās, iespējams, viņam būs izaicinājumi nākotnē gan skolā, gan arī karjerā. Ne velti, ir latviešu tautas pasaka par balodi ar viņa „...protu, protu...”
Labā ziņa – pacietība ir kā muskuļi – tie ir trenējami un tie ir jātrenē. Ja vecākiem ir grūti pašiem uztrenēt bērnus, to izdarīs skolā un, diemžēl, nereti tas notiek ar visnotaļ nežēlīgām metodēm.
Kā to izdarīt?
Ja bērns aizmet dāvanas pa gaisu...
Dāvināšanas laiks daudzām ģimenēm būs īsts
pārbaudījums - tas brīdis, kad bērns izpako dāvanas, pasaka –
Es to negribu!, Kas tas par mēslu!, sataisa
histēriju vecāku un viesu priekšā. Vai aiziet, aizcērtot
durvis.
Šajos svētkos tas var būt dubulti grūti, it īpaši, ja vecāki dosies tur, kur ikdienā izvairās doties - ir pienākumi pret radiem, draugiem. Tad tā nav kā došanās svinēt, bet kā uz eksāmenu. Jā, sarežģīti. It īpaši, ja jūtams sociāls spiediens – būt laimīgai, draudzīgai, skaistai Instagram ģimenei.
Bet ir bērni, kuri pamana vecāku spriedzi un to atspoguļo desmitkārtīgi, ir bērni, kuriem nav robežu savās prasībās. Jā, ir arī vienkārši izlaisti bērni...
Nesaņemt gaidīto. Kāpēc reizēm tas ir tik svarīgi attīstībai?
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un daudzas ģimenes sāk brīnumiem gatavoties laicīgi. Raksta vēstules salavečiem, liek zem spilveniem vai kā savādāk nodod ziņu. Sākas skaistais gaidīšanas laiks.
Tā ir dzīve - ne vienmēr mēs saņemam gaidīto. Vilšanās - tā ir dzīves sastāvdaļa, un šī vilšanās mūs veido par nobriedušām personībām.
Lai cik sāpīgi nebūtu vecākiem skatīties uz bērnu skumjām, bērniem ir jāpiedzīvo sajūta, ka ne visi sapņi piepildās, ne viss, ko esi iedomājies, ir īstenojams. Ir vecāki, kam tas ir neizturami, un tāpēc viņi nolasa katru bērna vēlmi no viņu acīm, kas rezultējas ar to, ka bērns pat nav iemācījies būt kontaktā ar sevi, formulēt savus sapņus, trenēt gribasspēku, lai uz tiem aizietu. Kas rezultējas ar vēl lielāku trauksmi, depresiju, uzvedības problēmām utt.
Kā padarīt personāla atlasi autismam draudzīgu?
Ierastās personāla atlases metodes ir izstrādātas neiroloģiski tipisku amata kandidātu sasniegšanai, atstājot neiroatšķirīgos cilvēkus nelabvēlīgā pozīcijā. Aptuveni 80% cilvēku ar autismu nav nodarbināti (Autism Europe, 2024). Daļai cilvēku ar autismu patiešām ir smagi funkcionēšanas ierobežojumi un nav nepieciešamo darbspēju, tomēr ir skaidrs, ka pašreizējās personāla atlases stratēģijas nesasniedz šo demogrāfisko grupu. Autism Europe norāda, ka ar bezdarbu nesamērīgi bieži saskaras arī cilvēki ar autismu, kuru izglītības līmenis ir virs vidējā. Tāpat arī ASV statistika liecina, ka 85% (!!!) cilvēku ar autismu, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, ir bezdarbnieki, turklāt daudziem no viņiem ir arī augstākā izglītība. Pat tie, kuriem ir doktora grāds, bieži vien ir iestrēguši zemu atalgotos darbos bez karjeras izaugsmes iespējām.