Viens no tādiem posmiem ir agrie divdesmit, kad kļūstam par pieaugušajiem. Tik daudzi no mums ir salūzuši, saskaroties ar nebeidzamajām iespējām, ko paver pieaugušo dzīve. Ar nebeidzamajām izvēlēm, kuras pēkšņi jāpieņem. Kāds skrien pa visiem celiņiem vienlaikus, kāds paliek ieslēdzies savā istabā un vairs neiet no tās ārā.

Tas ir laiks, kad pārtrūkst neskaitāmas saites. Saites ar vecākiem. Saites ar skolas un bērnības draugiem. Saites pašiem ar savu ķermeni – kāds pamet sportu, mūziku, dejas, lai iegūtu laiku studijām un darbam, kāds cits pieredz to, cik nospiedoša un neierasta ir pirmā darba pieredze. Tiek pārrautas saites ar mums ierasto vidi – pat tad, ja tā nav bijusi veselīga, ierastais rada drošības sajūtu. Un jaunas saites nerodas tūlīt. Tas prasa laiku. Citam tie ir vien pirmie mēneši, un jau pēc neilga laika starp studiju biedriem izdodas atrast draugus un domubiedrus. Bet daudziem no mums tas ir ilgstošs un sāpīgs process, kurā dziļa vientulība mudina meklēt ātrus un iedarbīgus veidus, kā izjust saikni ar citiem, pašiem ar sevi un pasauli.

Kāpēc agrie divdesmit ir tik sarežģīts posms?

Ja par vientulību domājam kā daļu no pieaugšanas, to kļūst vienkāršāk pieņemt. Tas noņem kaunu par to, ka netiekam galā. Tas vedina raudzīties uz vientulību kā uz pieredzi, no kuras mācīties. Svarīgi atcerēties, ka ar laiku tas mainās – mēs atrodam jaunas saiknes ar citiem, sevi un pasauli.

► Lielā, jaunā pilsēta. Tiem, kuri pamet savas mājas laukos un mazpilsētās, lai dotos mācīties vai strādāt uz lielāku pilsētu, nereti paiet ilgs laiks, lai pielāgotos. Tie ir it kā sīkumi, bet tie sakrājas: neziņa par to, cik ilgs laiks paies, lai aizietu no kopmītnēm līdz universitātei. Cilvēku pūlis, kas draud nogāzt no kājām – iemaņas izvairīties no pretimnākošajiem mēs iegūstam līdzīgi kā sportā, tā ir gluži fiziska pieredze, kurā ietverta spēja ātri pieņemt lēmumu par izvelēto kustību trajektoriju, pretimnākošā kustības paredzēšana, visu citu satiksmes dalībnieku ietveršana redzeslokā. Liela pilsēta rada pavisam citādu sensoro pieredzi. Nepārtrauktais troksnis, smakas, lielās distances daudziem no mums ir izaicinājums, un paiet gadi, līdz pie tā pierodam.

► Lielie lēmumi. Jau iepriekš esam rakstījuši par lielajiem lēmumiem un to, kā jaunieši to priekšā bieži vien jūtas bezspēcīgi. Mēs tik ilgi gatavojamies “lielajai dzīvei”, ka brīdī, kad tā pienāk, esam gan vīlušies, gan atviegloti. Vīlušies, jo izrādās, ka tajā nenotiek nekas īpašs, mēs pēkšņi nekļūstam par citiem cilvēkiem, mūsu sapņi pēkšņi nepiepildās. Izrādās, ka tas ir ilgs process. Atviegloti, jo izrādās, ka mums ir daudz laika. Daudz laika, lai kļūdītos, daudz laika, lai iepazītu sevi un pasauli, un varbūt pēcāk kļūdītos nedaudz retāk.

► Lomas. Tomēr ir kas tāds, kas mainās mirklīgi – lomas. Rodas jauni attiecību veidi, kuros īstenot savas jauniegūtās lomas. Darbiniece un kolēģi. Darbinieks un vadītāji. Studente un pasniedzēji. Students un kopmītņu dežuranti. Katra no šīm lomām pieprasa atšķirīgu uzvedību, un tās visas notiek reizē. Tas ir tā, it kā aktierim vajadzētu vienlaikus spēlēt visus tēlus uz skatuves, atcerēties to, kā mainās runas veids, ķermeņa valoda, sarunu tēmas. Daudziem, daudziem no mums sociālās normas un nerakstītie likumi nav vienkārši saprotami. Jau viena jauna loma rada satraukumu un neizpratni, kur nu vēl visas uzreiz! Daudzi tiek atstumti un neiekļaujas sabiedrībā tieši tāpēc, ka no viņiem sagaida tūlītēju pielāgošanos jaunajiem attiecību veidiem. Kā darbinieks tu nedrīksti pārāk daudz izteikt savu viedokli, citādi vadītāji apvainosies un kļūs nikni. Taču kā studentam tev jāizrāda interese un iniciatīva, tava kritiskā domāšana tiek veicināta un cildināta. Šīs pretrunas var būt sīkums tiem, kuri ātri pielāgojas dažādiem sociālajiem kontekstiem, taču citiem tās var radīt grūtības – sabiedrība ātri vien ierauga un atstumj tos, kuru uzvedība atšķiras.

► Valdošie naratīvi. Stāsti, kurus mēs esam dzirdējuši atkal un atkal, stāsti, kurus mēs iemācāmies un stāstām sev jau no bērnības: kad izaugšu liela, es kļūšu par prezidenti! Bet vien retais, sasniedzot pieaugušā vecumu, uzreiz atrod savu vietu un ir liels un stiprs. Un neviens divdesmit gados nekļūst par prezidentu. Tam ir vajadzīgs laiks – arī lai kļūtu par savas dzīves, sava ķermeņa, savu pieredžu prezidentu! Jauni cilvēki spēcīgi izjūt nemanāmo spiedienu, ko rada stāsti – kādu stāstu mēs stāstām saviem bērniem un skolēniem? Vai mēs atstājam telpu neziņai? Vai mēs raugāmies uz pieaugšanu kā uz ilgtermiņa projektu? Ir svarīgi jauniešiem sniegt atbalstu un negaidīt, ka viņi ar visu tiks galā paši un uzreiz. Nereti tieši ģimenes spiediens veikt īsto izvēli uzliek lielu slogu. Nepārtrauktie radinieku jautājumi par studijām un darbiem, vāji slēptais satraukums par neizdošanos rada apziņu, ka tava vērtība atkarīga no tā, cik ātri tu pieņemsi īsto lēmumu. Bet īstajam lēmumam nepieciešams laiks. Tas nozīmē arī laiku kļūdām, jo tās nenovēršami būs.

Domājot par praktiskiem veidiem, kā atbalstīt jauniešus, nāk prātā trīs no mūsu spēlēm: sarunu aplis “Nosauc savu sapni”, spēle “Jūtas. Sajūtas. Emocijas” un spēle “Motivācija. Vērtības. Vajadzības”. Katra no šīm spēlēm ļaus jauniešiem domāt nevis par to, ko no viņiem sagaida kāds cits, bet par savu motivāciju, saviem mērķiem un sapņiem, savām izjūtām. Ir svarīgi saglabāt apziņu, ka mana vērtība nav atkarīga no tūlītējiem panākumiem – tas palīdz nepazust, atrast ceļu pašam pie sevis.

Šī tēma ir patiesi ietilpīga, taču atziņa, kuru vērts ņemt vērā – nesteidziniet savus pieaugušos bērnus pieņemt īsto un vienīgo lēmumu. Dodiet laiku iepazīt jauno vidi. Negaidiet, ka viņi uzreiz jutīsies laimīgi un pieņemti jaunajā vidē. Esiet gatavi klausīties un nesteidzieties ar padomu – bieži vien svarīgāka par padomu ir telpa, kurā mūs pieņem un uzklausa bez nosacījumiem.