Kā nomierināties?
Jūs droši vien esat pamanījuši, ka liela daļa mūsu spēļu ietver ieteikumus, kā nomierināties krīzes situācijās. Pirms rīkoties, pirms pateikt ko tādu, ko nemaz negribas teikt, labāk veltīt brīdi, lai atgūtu līdzsvaru. To var darīt dažādos veidos, un daudzi no tiem atrodami mūsu „Dusmu kontroles spēlē” un spēlē „Mācīties. Draudzēties. Spēlēties.”
Viena no atziņām par cilvēku uzvedību: krīzes situācijās mēs izmantojam tās stratēģijas, kuras labi pārzinām un kuras neprasa piepūli. Tāpēc, lai kāda no nomierināšanās stratēģijām palīdzētu satraukuma brīdī, tā jāpraktizē ikdienā. Līdzīgi kā sporta sacensībās nevar iegūt labu rezultātu, ja netrenējas, arī krīzes brīžos mēs nevaram veselīgi reaģēt, nomierināt sevi, ievilkt elpu, ja neesam to trenējuši.
Bieži vien satraukums ceļo no bērna pie vecāka un otrādi, līdz vairs nezinām, no kā tas sācies. Bet lai kurš no mums būtu pirmais izjutis satraukumu, vecākiem vispirms jānomierinās pašiem, un tikai pēc tam varam nomierināt bērnu.
Katram jāatrod savi nomierināšanās paņēmieni – kādam palīdz koncentrēšanās uz elpošanu, citam nepieciešams izkustēties, vēl kādam palīdz pozitīvs iekšējais monologs vai zvans draugam. Lai atrastu piemērotu nomierināšanās stratēģiju, var paiet kāds laiks – taču tas ir vērtīgs process, kurā iepazīstam sevi. Vispirms nomierināšanās paņēmieni jāizmēģina ikdienas situācijā, pirms vēl esam spēcīgu emociju varā. Tā mēs sagatavojamies reizēm, kad vajadzēs jauno prasmi pielietot. Arī parastā ikdienas situācijā mums piemērotie nomierināšanās paņēmieni palīdz būt mierīgākiem, atkāpties no domām un emocijām, ieklausīties sevī un apkārtnē.
Nomierināšanās paņēmieni, kurus vērts izmēģināt:
- Atvērt logu un ieelpot svaigu gaisu, pievērst uzmanību tam, kā atšķiras gaiss iekštelpās un ārā
- Apgulties uz vēdera gultā vai uz grīdas, izjust sava ķermeņa smagumu pret pamatni, mierīgi elpot
- Apsēsties uz krēsla un aizvērt acis
- Ieiet tumšā telpā
- Paņemt nejauši izvēlētu grāmatu, atšķirt kādu lappusi un izlasīt pirmo, kas iekrīt acīs
- Izraudāties – te svarīgi jau laikus mācīt bērnu, ka arī pieaugušie raud, un raudāšana ir viens no veidiem, kā piedzīvot spēcīgas emocijas
- Pa malciņam dzert ūdeni
- Uzlikt mūziku un izkustēties
- Uzrakstīt ziņu draugam
- Veikt īsus pierakstus dienasgrāmatā
- Izpurināt rokas
- Izstaipīties
Jūs ievērosiet, ka reizēm ir gluži mazsvarīgi, kāds tieši ir nomierināšanās veids, svarīgi ir, ka tas rada pārrāvumu laikā – tas it kā ļauj atkāpties no pārņemošajām emocijām un uz brīdi uzelpot.
Ja jums nepieciešama sava telpa, lai nomierinātos – ieiet tumšā istabā vai iziet pastaigā – svarīgi to pārrunāt ar bērnu un pārliecināties, ka viņa vai viņš to neuztver kā pamešanu: “Man vajadzīgs nomierināties, es uz brīdi aiziešu, bet tūlīt atgriezīšos, labi?” Tādos gadījumos var palīdzēt cits pieaugušais, kurš paliek ar bērnu un paskaidro, ka arī lieliem cilvēkiem nepieciešams laiks, lai nomierinātos, un ka tā nav bērna vaina. Reizēm labāk ir uz brīdi iziet, lai atgrieztos labā noskaņojumā, nekā palikt ar bērnu un nespēt atgūt līdzsvaru.
Kad esam nomierinājušies, svarīgi par situāciju parunāties ar bērnu. Mēs varam teikt: “Es biju ļoti satraucies un man bija grūti nomierināties. Es mācos, kā to labāk darīt, bet pagaidām man vēl tik labi nesanāk.” “Tā nav tava vaina, ka es tik ļoti sadusmojos – es biju nogurusi no garās dienas. Piedod, ja es tevi nobiedēju.” Jāatceras, ka bērni uzņemas vainu par vecāku pārdzīvojumiem un garastāvokļiem. Lai to nepieļautu, svarīgi ir sarunāties. Ja runājam par savām emocijām ar bērniem, tas ļauj viņiem labāk izprast arī savu iekšējo pasauli. Sarunai par pamatu var kalpot spēle “Jūtas. Sajūtas. Emocijas” – viens no veidiem, kā spēlēt spēli, ir runāt par konkrētu situāciju un izvēlēties tai piemērotākos vārdus. Spēli meklējiet šeit. Kopīga “emociju spēles” spēlēšana var kļūt par sarunu rituālu – laiku, kuru pavadām kopā, lai izprastu sevi un citus.