Ir bērni un pieaugušie, kuriem tas nesagādā grūtības un šķiet, ka emocionālā inteliģence viņiem piemīt it kā pati no sevis. Bet daudziem no mums tas nebūt nav vienkārši. Jau ļaut sev patiešām just ir grūti – it īpaši tiem no mums, kuri bērnībā tikuši sodīti par spēcīgu emociju izrādīšanu. Tad daudzas no emocijām neviļus pārtop kaunā un šķiet, ka nejūtam vispār.

Arī tad, ja spējam emocijas piedzīvot, var būt sarežģīti tās saprast. Kas ir tā jocīgā sajūta vēderā – varbūt tas ir satraukums? Un no kā tas pēkšņi radies? Nespējot izprast sevi, bērni un pieaugušie var nonākt stāvoklī, kurā pārlieku paļaujas uz citu spriedumiem un ieteikumiem. Ja nesaprotam savas izjūtas, daudz vieglāk tās pieņemt par pilnvērtīgu pamatu izvēlei – rīkoties impulsīvi emociju ietekmē. Atpazīstot savas emocijas, mēs jau iegūstam distanci starp izjūtu un rīcību. Tas ļauj iegūt laiku, pirms esam reaģējuši tā, kā patiesībā nevēlamies.

Bērns mācās valodu no apkārtējiem. Viņa norāda uz lācīti un pavēršas pret mums ar jautājumu “kas tas ir?” Pieaugušais iedod vārdu “lācis”. Vārdi nonāk pie mums no citiem cilvēkiem. Tāpat notiek arī savu emociju atpazīšana – sākumā vārdus mums iedod kāds, kurš no malas vēro mūsu raudāšanu, smieklus, pārsteigumu, bailes. Mamma saka: “Es redzu, ka tu raudi. Tu nobijies no skaļā trokšņa, vai ne?” Kad bērns vairākkārt pieredzējis kādu emociju un vairākkārt dzirdējis, ka to sauc “bailes”, viņš iemācās, ka šī sajūta nozīmē “bailes”.

Ir bērni, kuriem nepieciešams ilgāks laiks un vairāk prakses, lai iemācītos atpazīt savas emocijas. Un tas nebūt nav vienkāršs uzdevums vecākiem un pedagogiem, jo te nederēs kartītes vai fotogrāfijas ar cilvēku sejas izteiksmēm, kuras iegaumēt – tas ļauj atpazīt emocijas citos, bet ne sevī. Tāpēc arī terapeitiskā vidē nav vienkārši iemācīt atpazīt savas emocijas, jo jāsagaida situācija, kurā tās rodas. Tas, uz ko norāda bērns, ir neredzamais viņā pašā.

Kā mācīt bērnu atpazīt piedzīvotās emocijas?

► Emocijas šeit un tagad. Bieži vien mēs domājam, ka mācīšanās notiek kādā īpaši izveidotā vidē noteiktā laikā un ar speciāliem materiāliem. Bet ir vesels lērums prasmju un iemaņu, kuras var apgūt gandrīz tikai ikdienas dzīvē. Dodiet bērniem vārdus, kuros saukt viņu piedzīvoto:

► Kā tev šodien gāja? Kad bērns jau spēj runāt par pagātnes notikumiem, mēs varam mācīt emociju atpazīšanu, runājot par jau piedzīvoto. Ne visās ģimenēs vecākiem ir tik daudz laika un spēka, lai ik vakaru mierīgi un uzmanīgi ar bērniem pārrunātu, kā šodien klājies, kādas emocijas katrs no mums piedzīvojis, kā dažādās situācijās esam jutušies. Tomēr ik pa laikam ir svarīgi par to parunāties, it īpaši, ja gadījušies kādi pārdzīvojumi vai spēcīgas emocijas. Par pamatu sarunai varat izmantot spēlē piedāvātos vārdus – kopā ar bērnu izvēlēties atbilstošākos piedzīvotajam.

► Varam arī otrādi – nejauši izvēlēties dažus vārdus no spēles un katrs pastāstīt kādu īstu atgadījumu, kurā esam tā jutušies. Noderēs vecāku palīdzība, lai izskadrotu gŗūtākos vārdus.

► Būt piemēram. Kad mēs runājam par savām emocijām, mēs veicam svarīgu darbu. Tieši vecāki ir tie, kuriem ir visvairāk iespēju iemācīt bērnam atpazīt emocijas arī pašam sevī. Mēs varam pastāstīt par situāciju un emocijām, kuras tajā piedzīvojām – tas ļaus bērnam identificēties ar mums, esot līdzīgā situācijā un, iespējams, atpazīt šo emociju sevī. Spēlē piedāvātie vārdi ari mums pašiem atgādina par emociju, jūtu un sajūtu daudzveidību.

“Kad veikals šodien aizvērās stundu agrāk nekā parasti, es jutos vīlusies.”
“Šodien es sastrīdējos ar kolēģi un tagad man ir skumji, es nožēloju to, ko pateicu. Man kauns, ka sadusmojos.”
“Es biju sajūsmā, kad noklausījos šo dziesmu, es to parādīšu arī tev un gribu dzirdēt, kā tev patiks!”

Arvien pieņemts uzskatīt, ka saskarsmes prasmes un sevis izzināšana rodas pašas no sevis – bet tā nav. Ar to iespējams strādāt tāpat kā ar akadēmiskajām zināšanām! 

Lai izdodas!