Kāpēc svarīgi atpazīt savas emocijas un kā to apgūt?

Ir bērni un pieaugušie, kuriem tas nesagādā grūtības un šķiet, ka emocionālā
inteliģence viņiem piemīt it kā pati no sevis. Bet daudziem no mums tas nebūt
nav vienkārši. Jau ļaut sev patiešām just ir grūti – it īpaši tiem no mums,
kuri bērnībā tikuši sodīti par spēcīgu emociju izrādīšanu. Tad daudzas no
emocijām neviļus pārtop kaunā un šķiet, ka nejūtam vispār.
Arī tad, ja spējam emocijas piedzīvot, var būt sarežģīti tās saprast. Kas ir
tā jocīgā sajūta vēderā – varbūt tas ir satraukums? Un no kā tas pēkšņi radies?
Nespējot izprast sevi, bērni un pieaugušie var nonākt stāvoklī, kurā pārlieku
paļaujas uz citu spriedumiem un ieteikumiem. Ja nesaprotam savas izjūtas,
daudz vieglāk tās pieņemt par pilnvērtīgu pamatu izvēlei – rīkoties impulsīvi
emociju ietekmē. Atpazīstot savas emocijas, mēs jau iegūstam distanci starp
izjūtu un rīcību. Tas ļauj iegūt laiku, pirms esam reaģējuši tā, kā patiesībā
nevēlamies.
Bērns mācās valodu no apkārtējiem. Viņa norāda uz lācīti un pavēršas
pret mums ar jautājumu “kas tas ir?” Pieaugušais iedod vārdu “lācis”. Vārdi
nonāk pie mums no citiem cilvēkiem. Tāpat notiek arī savu emociju atpazīšana
– sākumā vārdus mums iedod kāds, kurš no malas vēro mūsu raudāšanu, smieklus,
pārsteigumu, bailes. Mamma saka: “Es redzu, ka tu raudi. Tu nobijies no skaļā
trokšņa, vai ne?” Kad bērns vairākkārt pieredzējis kādu emociju un vairākkārt
dzirdējis, ka to sauc “bailes”, viņš iemācās, ka šī sajūta nozīmē “bailes”.
Kā mācīt bērnu atpazīt piedzīvotās emocijas?
►
Emocijas šeit un tagad. Bieži vien mēs domājam, ka mācīšanās notiek
kādā īpaši izveidotā vidē noteiktā laikā un ar speciāliem materiāliem. Bet
ir vesels lērums prasmju un iemaņu, kuras var apgūt gandrīz tikai ikdienas
dzīvē. Dodiet bērniem vārdus, kuros saukt viņu piedzīvoto:
►
Kā tev šodien gāja?
Kad bērns jau spēj runāt par pagātnes notikumiem, mēs varam mācīt emociju atpazīšanu,
runājot par jau piedzīvoto. Ne visās ģimenēs vecākiem ir tik daudz laika
un spēka, lai ik vakaru mierīgi un uzmanīgi ar bērniem pārrunātu, kā šodien
klājies, kādas emocijas katrs no mums piedzīvojis, kā dažādās situācijās
esam jutušies. Tomēr ik pa laikam ir svarīgi par to parunāties, it īpaši,
ja gadījušies kādi pārdzīvojumi vai spēcīgas emocijas. Par pamatu sarunai
varat izmantot spēlē piedāvātos vārdus – kopā ar bērnu izvēlēties atbilstošākos
piedzīvotajam.
►
Varam arī otrādi
– nejauši izvēlēties dažus vārdus no spēles un katrs pastāstīt kādu īstu
atgadījumu, kurā esam tā jutušies. Noderēs vecāku palīdzība, lai izskadrotu
gŗūtākos vārdus.
►
Būt piemēram.
Kad mēs runājam par savām emocijām, mēs veicam svarīgu darbu. Tieši vecāki
ir tie, kuriem ir visvairāk iespēju iemācīt bērnam atpazīt emocijas arī pašam
sevī. Mēs varam pastāstīt par situāciju un emocijām, kuras tajā piedzīvojām
– tas ļaus bērnam identificēties ar mums, esot līdzīgā situācijā un, iespējams,
atpazīt šo emociju sevī. Spēlē piedāvātie vārdi ari mums pašiem atgādina
par emociju, jūtu un sajūtu daudzveidību.
Arvien pieņemts uzskatīt, ka saskarsmes prasmes un sevis izzināšana rodas pašas
no sevis – bet tā nav. Ar to iespējams strādāt tāpat kā ar akadēmiskajām
zināšanām!
Lai izdodas!
![]() |
![]() |
![]() |