Jau pavisam drīz sāksies nometņu sezona. Daudzi bērni gaida nometni visu gadu, un pēcāk visu dzīvi atceras tajā pieredzētās emocijas un notikumus kā laimīgākos brīžus bērnībā. Bet ir arī bērni, kuriem nometnes jautrības paiet garām.

Nometnes ir augsta riska vieta. It īpaši nometnes, kas balstītas uz sacensībām, labiem rezultātiem un konkurenci. Tur pulcējas liels bērnu īpatsvars, kuriem svarīga uzvara par katru cenu, un viņu spējas sadarboties var būt vājas. Nenoliegsim, ir daudzi gadījumi, kad vecāki veicina pieeju "uzvara par katru cenu", "vai nu pirmā vieta, vai tu esi lūzeris". Ja treniņos treneri spēj šādas situācijas laika gaitā līdzsvarot, nometnes notiek piecas līdz desmit dienas vai nedaudz ilgāt. Tāpēc notikumi eskalējas ļoti ātri, un lūzums ir jau trešajā dienā.

Pirmie signāli parasti ir manāmi jau pirmajās nometnes stundās, jo jaunieši ātri vēlas saprast gan katra bērns individuālās robežas, gan pieaugušo robežas. Ja pieaugušie neveido veselīgu piederību grupai, jaunieši ātri sadalās mikrogrupās. Liels risks ir nometnes ar jauniešiem, kuri mācās vai trenējas kopā, bet uz vasaras laiku pienāk klāt "jauniņie". Ja ir grupa, kurā kādi no bērniem ir iekļauti, būs arī tādi, kuri tiks izslēgti no tās.

Ja laicīgi netiek pamanīta grupu formēšanās, ja vardarbības epizodes, izstumšana, apsmiešana kļūst "stilīga", upuris var kļūt emocionāls un nometnes vadītāji var vainot viņu. Bet, izņemot bērnu ārā no nometnes, jaunieši ātri vien atrod citu, par ko ņirgāties, jo šis rituāls jau ir kļuvis par grupas identitātes satāvdaļu. Citi jaunieši, vēloties tapt pieņemti, arī atbalsta ņirgāšanos un vardarbību, un notikumi pret nākamo upuri eskalējas ļoti ātri.

Diemžēl tas var atstāt smagas sekas uz visiem, ne tikai upuri - tā būs ne tikai nevēlēšanās doties uz nometnēm, bet taps iedragāta pašapziņa un pašvērtējums kopumā.

Dienas nometnēs īpašu vērību pievērsiet, ja

• bērns nāk mājās nerunīgs, drūmā noskaņojumā, iespējams, slepus raud;
• viņam ir pazudušas vai sabojātas drēbes, personiskās lietas
• bērns stāsta, ka neviens nav vēlējies viņu ņemt komandā, nometnes aktivitātes ir īstenojis viens;
• jūs redzat skrāpējumus, zilumus uz viņa ķermeņa, un viņš nevar paskaidrot, kas tas ir;
• bērns stāsta par to, cik viņš ir slikts, nespējīgs, resns utt.;
• saka, ka neviens ar viņu nevēlas draudzēties, iespējams, citi pat saka, ka ar viņu nedrīkst draudzēties;
• bērnam sākas jau ķermeniskas reakcijas - bezmiegs, ēšanas problēmas utt.

Ar diennakts nometnēm viss var būt sarežģītāk, tāpēc svarīga ir sazināšanās ar bērnu, uzmanīga klausīšanās, atvērtie jautājumi. Ir vadītāji, kuri neļauj sazināties ar vecākiem, bet šādai iespējai ir jābūt, jo tas ir svarīgi jūsu bērna drošībai.

Jā, ir bērnu grupas, kurām ir lielāks risks ciest no vardarbības, bet nekas neattaisno vardarbību, un profesionāli nometņu vadītāji ir trenēti pirmos signālus pamanīt un spēj līdzsvarot šādas situācijas.

Ko darīt:

1. Parakstot līgumu, pārliecinieties, ka vardarbība gadījumos, izņemot bērnu no nometnes, tiek atgriezta nauda. Jo daudzos gadījumos summas ir nopietnas. Vardarbība ir pierādāma un nometnēs tā ir redzama ar neapbruņotu aci, un no trešās dienas, kad notikumi parasti eskalējas, grupas savu naidu neslēp.

2. Runājiet ar bērnu. uzdodiet jautājumus, nemetieties pie secinājumiem. Rēķinieties, ka bērnam būs grūti runāt, esat pacietīgi un iecietīgi. Var gadīties, ka bērns par notikumiem sāk stāstīt tikai ilgi pēc nometnes beigām – nepārmetiet to, bet uzslavējiet par drosmi būt atklātam. Ir ļoti grūti atzīt, ka esi cietis no vardarbības.

3. Runājiet ar nometnes vadītājiem, uzdodiet jautājumus viņiem, kā viņi redz un interpretē situācijas, ko viņi par to domā, kādus soļus viņi veiks. Mūsu risināmajā gadījumā nometnes vadītāji atzina, ka notikumi atkārtojas gadu no gada ar vieniem un tiem pašiem jauniešiem.

4. Prasiet nometnes vadītājiem, kāda ir viņu rīcības stratēģij šādus gadījumuso, vai viņi ir uzstādījuši skaidrus noteikumus un skaidras konsekvences. Bieži atklātas un nekaunīgas vardarbības gadījumos mēs redzam, ka paši pieaugušie ir atbruņoti un bezpēcīgi. Robežām ir jābūt uzstādītām jau pirmajās stundās, un jūs nevarat cerēt, ka "šoreiz gan jau viss būs labi".

5. Prasiet bērnam, ko viņš plāno darīt. Nepārmetiet, ka viņš ir bijis pārāk emocionāls vai pārāk pasīvs. Ja bērns ir iekļuvis upura lomā, jebkas, ko viņš darīs, padarīs viņu par izmiekla objektu. Parasti upuris sevi aizstāvēt nespēj.

6. Nepieņemiet, ka bērns varēs atrisināt visu pats. Pieaugušie nespēj. Palīdzība ir nepieciešama visiem.

7. Būtiski ir bērnam atrast kaut vienu draugu nometnē. Pajautājiet, ar ko bērnam ir labas attiecības, kā viņš šo draudzību var stiprināt. Bērnus, kuriem ir spēcīgas sociālās saites, aiztiek mazāk. Bet pieaugušajiem ir jāpalīdz šīs saites veidot.

8. Stirpiniet bērna pašapziņu. Tas ir ilglaicīgs process, bet nepieciešams ikvienam, kurš nokļuvis upura lomā. Ļaujiet bērnam uzņemties atbildību un pierādīt savas spējas drošā vidē. Nepārmetiet to, ka bērns no kā baidās vai nevēlas iesaistīties – drosmi nevar ieaudzināt ar pārmetumiem! Uzslavējiet bērnu par mazajiem soļiem.

9. Skaidri norādiet – tā nav tava vaina. Jūs varat kopā pārrunāt par gadījumiem no savas pašu dzīves, kad esat nonākuši upura lomā. Parādiet bērnam, ka lomas ir plūstošas, tās mainās. Tas, ka bērns cietis no vardarbības, nenozīmē, ka viņš uz visu mūžu kļūst par upuri. Nekas neattaisno vardarbību, tāpēc noteikti nemeklējiet vainas bērnā.