Kad beidzot jūtam, ka spēki izsīkst, ir jau par vēlu. Mēs pasakām “stop” tikai tad, kad vairs nespējam pildīt savus darba pienākumus, kad jāmeklē palīdzība pie mediķiem.

Kāpēc ir tik grūti pateikt: “Es esmu nogurusi. Man ir par daudz. Man vajadzīgs laiks sev.” (?) Sievietes tradicionāli bijušas aprūpētājas. Mēs esam nesušas to kluso, smago un nerimtīgo darbu, kas uztur dzīvību. Un tajā nav bijis vietas mūsu vajadzībām. Klusē un nes savu smagumu, un pat neuzdrošinies atzīt, ka tev ir par daudz.

To piedzīvo arī empātiski vīrieši, tie, kuri jau kopš bērnības uzņēmušies rūpes par saviem mazākajiem brāļiem un māsām, tie, kuri savu vecāku vietā bijuši ģimenes balsts. Starp mums ir daudz tādu spēcīgu un jūtīgu vīriešu.

Kas notiek, kad tie, kuri rūpējas par citiem – pedagogi, sociālie darbinieki, medmāsas, mātes, tēvi – atklāj, ka arī viņiem ir vajadzības? Vajadzība pēc atpūtas, laika atjaunot spēkus, pienācīga mūsu darba novērtējuma. Laiks un telpa, kurā savu jūtīgo un empātisko skatienu pavērst pret sevi. Ņemt, nevis tikai dot. Kas notiek, kad mēs pasakām, ka arī mums ir nepieciešamas rūpes?

Mums netic. Mūs uzskata par tik nesalaužamiem, par tik stiprām, ka mums nepienākas citu rūpes un atbalsts. Mums nedrīkst būt vajadzības. Jo mūsu funkcija ir apmierināt citu cilvēku vajadzības. Sievietes atkal un atkal saskaras ar mediķu neticību – kā, nu nevar būt, jūs to visu tikai iztēlojaties. Un tas ir ļoti ērti – paziņot, ka mēs tikai iztēlojamies izdegšanu, iztēlojamies sāpes.

Šie mehānismi darbojas arī attiecībās ģimenē, ar draugiem un partneriem. Attiecības, kurās viens balsta otru, kurās viens klausās un māj ar galvu, kamēr otrs iegūst nedalītu uzmanību. Bet uzmanība ir vērtīgākais, kas mums ir. Ja cilvēks būtu saule, uzmanība būtu tās stari. Tas, ka mēs kādam veltam uzmanību, ir lielākā dāvana. Bet neviens nespēj tikai dot. Mums ir tiesības arī saņemt – uzmanību un rūpes, brīvību no rūpēm par citiem.

Kā iemācīties paust savas vajadzības?

► Sākumā svarīgi apzināties iekšējos šķēršļus. To dēļ mēs reizēm pat nejūtam, ka kaut kas nav labi. Ka mums sāp mugura – un ka tam tā nav jābūt. Bieži vien mums ir vainas sajūta par to, ka mums vispār ir vajadzības. Kauns par to, ka izjūtam neērtas emocijas un kļūstam neērti – it īpaši, ja kopš bērnības esam bijuši savu tuvinieku emocionālais balsts. Iespējams, ir bijuši dzīves posmi, kuros mums ir bijis savas vajadzības jāatliek uz vēlāku laiku – kad rūpējamies par pavisam mazu bērnu, kad atbalstām tuvinieku ar smagām veselības problēmām, kad reaģējam uz ārkārtas situāciju. Tomēr tas nav ilgtspējīgs attiecību modelis pašiem ar sevi. Mūsos ir tik liels spēks un mīlestība, un mēs drīkstam daļu no tās veltīt sev. Ne vien drīkstam – mums tas ir jādara. Citādi mēs pamazām izdilsim.

► Šķiet, šim punktam būtu jābūt par ārējiem šķēršļiem. Taču tieši koncentrēšanās uz to, ko kāds teiks vai padomās, uz to, ka nekad jau nav laika veltīt laiku sev, ka īstenībā nav naudas, aizšķēršo ceļu rīcībai. Tas neļauj notikt pārmaiņām. Tāpēc tā vietā, lai izceltu visus daudzos ārējos šķēršļus, mēs varam vienoties – jā, tie ir. Un tie būs vienmēr. Kādam vienmēr nepatiks, ka mums vajadzīgs atvaļinājums. Kāds vienmēr apvainosies, ka neasama gatavas kārtējo stundu no savas dzīves veltīt viņu uzklausīšasnai. Un nekad nebūs pietiekami daudz laika un līdzekļu, lai parūpētos par sevi tā, kā mēs esam pelnījuši.

Mēs paši esam vienīgie, kuri spēj sajust savas vajadzības. Un mēs esam vienīgie, kuri spēj par tām pastāvēt, jo apkartējie mūs pieredz nevis kā cilvēka veselumu – ar visām mūsu sāpēm un vājumu – bet kā daļu no tā, kas esam. Kā skolotāju. Kā māti. Kā uzklausītaju. Kā palīdzētāju. Kā aprūpētāju. Un ja cilvēkiem ir svarīgi, lai mēs pildītu savu funkciju, viņi neviļus aizmirst, ka mēs esam arī tie, kuri reizēm apslimst, kuri reizēm sagurst. Tāpat kā bērni, kuri tik ļoti nevēlas redzēt savu vecāku vājumu. Tāpēc mēs nedrīkstam paļauties uz to, ka kāds par mums parūpēsies. Tikai mēs varam iestāties par savām vajadzībām.

► Tagad laiks apzināties savas vajadzības. Šis solis ir sarežģīts ikvienam, kuram ilgstoši nav bijis laika un telpas savu vajadzību sajušanai. Ikvienam, kura ķermenis atkal un atkal noliecies pār mazuli, noliecies, paceļot rotaļlietas, noliecies, mazgājot grīdu. Ikvienam, kurš iemācījies paciesties un izturēt. Ikvienam, kurš pieredzējis seksuālu vardarbību, jo tā ir pieredze, kura mūs atsvešina no ķermeņa, un, kad nejūtam savu ķermeni, mēs nejūtam savas vajadzības.

Daudziem no mums nepieciešams atbalsts, lai iemācītos sajust savu ķermeni un savas vajadzības. Iespējams, pirmā no vajadzībām ir tieši tā – atbalsts, lai iepazītu sevi un savas vajadzības. Un to var sniegt labs psihologs vai psihoterapeits.

Bet ne vienmēr nepieciešama profesionāla palīdzība. Reizēm pietiek ar pāris dienām kopā ar sevi. Reizēm mēs paši spējam izdarīt lielus atklājumus.

Te ir daži jautājumi, kuri palīdzēs ieraudzīt savas vajadzības:

• Kuras no manām vajadzībām netiek īstenotas manā ikdienā?
• Kā es izvēlētos pavadīt savu dienu, ja manas uzmanības centrā būtu es un manas vajadzības?
• Vai mājas lielākoties ir vieta, kurā es iegūstu spēku un enerģiju, vai vieta, kurā es tos zaudēju?
• Kā man visvairāk pietrūkst saskarsmē ar citiem?

Tie nebūt nav vienīgie jautājumi. Un tos uzdot var ne tikai sev, bet arī draugiem un kolēģiem, bērniem un skolēniem. Lai gan mums katram ir savs ceļš uz savu vajadzību apzināšanos, mēs varam iet blakus.

► Kā izteikt savas vajadzības? Runāšana par savām vajadzībām ir veids, kā vienlaikus pastāvēt par sevi un tīši neaizvainot citus. Ja es saku: “Es ātrāk iešu gulēt, man nepieciešams izgulēties pirms rītdienas brauciena,” es konstatēju faktu, kas attiecas tikai uz mani pašu. Es nevienu nevainoju, bet es arī atzīstu sevi kā tiesīgu uz atpūtu. Jo es esmu vienīgais cilvēks, kurš pazīst un jūt manu ķermeni. Ja saku: “Man ir vajadzīga stabilitāte un drošība,” es uzņemos atbildību, es nepazeminu sevi, nesarāju, bet saglabāju savu cilvēka cieņu. Runājot par savām vajadzībām, nav vietas vainas sajūtai un sevis noniecināšanai: “Nu, es jau esmu tāda bailīga”. Taču vienlaikus tā nav arī nepamatota lepnība.

Viena no veiksmīgākajām stratēģijām ir laikus runāt par savām vajadzībam, pirms nonākam krīzē. Pateikt darba devējam: “Man ir svarīga paredzamība un drošība.” Pateikt savam partnerim: “Man ik dienas ir nepieciešams pabūt ar sevi.” Pateikt saviem draugiem: “Kad ceļoju, man ir vajadzība pēc regulārām ēdienreizēm.” Laicīgu runājot par savām vajadzībam, mēs arī dodam iespēju citiem tās ievērot un cienīt. Gadījumā, ja tās ievērot ir neiespējami (darba vide ir pārāk dinamiska, lai garantētu paredzamību, partrerim savukārt ir milzīga vajadzība pēc pastāvīgas saskarsmes), mēs jau laikus varam izlemt un pārrunāt, kā rīkosiemies. Vai labāk jau laikus atrast citu nodarbošanos? Vai mēs spējam kopā īstenot katrs savas vajadzības, vai arī tās ir pārlieku pretējas?

Šī tēma ir patiesi plaša, un neizmērojami dziļa – tās ir mūsu paaudžu pieredžu dzīles, tās ir mūsu pagātnes un šodienas prāta dzīles. Tas prasa drosmi – ieskatīties tajās. Bet mums tas nav jādara vienatnē. 

Būsim drosmīgi kopā!