Starp žēlošanu un vienaldzību reizēm ir smalka līnija – no vienas puses, mēs nevēlamies nolikt bērnu upura pozīcijā, baidīties un žēlot viņu par katru sīkumu. No otras puses, mēs vēlamies bērnu atbalstīt, kad viņam sāp – vai nu tāpēc, ka viņš nokrita un nobrāza celi, vai tāpēc, ka labākais draugs pateica, ka ar viņu vairs nedraudzēsies.

Abos gadījumos – gan tad, ja ieslīgstam pārlieku lielā sargāšanā un bērna žēlošanā, gan tad, ja neizrādam nepieciešamo atbalstu, atbilstošākā rīcības stratēģija ir radīt bērnam mierīgu un drošu telpu, kurā tikt galā ar savu pārdzīvojumu. Kurā runāt, nebaidoties no nosodījuma. Kurā lūgt palīdzību, ja tā nepieciešama. Kurā mācīties, ka just ir labi, ka visi cilvēki jūt, bet ne visiem pietiek iemaņu atpazīt un pieņemt savas izjūtas.

Ar kušināšanu mēs neaizdzīsim prom sāpes celī. Mēs, iespējams, iemācīsim bērnu nepievērst uzmanību savām sajūtām un emocijām, un tas nepavisam nepalīdzēs bērnam veidot veselīgas attiecības ar sevi un apkārtējiem. Cilvēkam, kurš neprot ieklausīties sevī un atpazīst savus iekšējos stāvokļus, ir grūti vadīt savas emocijas. Neizprotot, no kurienes pēkšņi radusies tā vai cita sajūta, mēs neviļus sākam meklēt vainas un iemeslus citos, nevis sevī.

Tāpat kā mēs mācām bērniem nosaukt vārdos ārējās pasaules parādības – koks, kaķis, mašīna – mums jāmāca arī iekšējās pasaules elementi, jo arī no tiem sastāv mūsu dzīve. Apklusinot bērnu, kad viņš piedzīvo spēcīgas emocijas, mēs it kā aizsienam viņam acis, ar kurām ieskatīties sevī.

Kā palīdzēt bērnam piedzīvot, atpazīt un izpaust savas izjūtas?

► Pats galvenais – esiet klātesoši. Tieši tad, kad visvairāk gribas aizbēgt un aiztaisīt durvis, jo bērns ilgstoši ir īgns, sarīko traci, pēkšņi nedara lietas, kuras vienmēr bez grūtībām paveica, pajautājiet, vai viss kārtībā? Centieties iejusties bērna ādā un uzdot jautājumus par pēdējā laika notikumiem:

• “Vai tu joprojām bēdājies, jo es ilgi biju prom?”
• “Kā tu juties, paliekot pa nakti pie vecāsmammas?”
• “Vai tu biji domājusi šodien darīt ko citu? Kāds bija tavs plāns?”

► Spēlējiet “Dusmu kontroles spēli” vai “Mācīties. Draudzēties. Spēlēties” – šīs spēles ļaus sarunāties par spēcīgām emocijām, kuras mēs bieži vien vēlamies ignorēt, sodīt un apspiest. Spēles ļaus bērnam piedzīvot, ka mēs viņu dzirdam, mēs ticam, ka viņas izjūtas ir īstas. Ja spēcīgās emocijas pārtop rīcībā, no kuras cieš bērns vai citi, mēs varam kopā pārrunāt un izmeģināt citus veidus, kā izpaust savas izjūtas. Tā, lai ar tām nenodarītu pāri.

“Dusmu kontroles spēle” būs labs palīgs skolas vecuma bērniem, savukārt “Mācīties. Spēlēties. Draudzēties” ir piemērota pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem.

► Spēlējiet spēli “Jūtas. Sajūtas. Emocijas”. Tā ļauj iepazīt savu iekšējo pasauli un veicina atklātas un godīgas sarunas.

Visas no minētajām spēlēm meklējiet šeit.

Dažas no idejām jau apkopojām, rakstot par reizem, kad vecāki ignorē bērnu.