Bērniem nepieciešams īpaši daudz uzmanības. Reizēm šķiet – vairāk, nekā spējam dot. Ir svarīgi atrast laiku sev pašiem, neveltot visu bērnam, taču pēkšņa un pilnīga uzmanības novēršana – ignorēšana – bērnam var būt sāpīgs pārdzīvojums.

Vecāki mēdz lietot ignorēšanu kā soda paņēmienu. Reizēm tas ir apzināts lēmums, taču bieži vien ignorēšana ir vienīgais veids, kā vecāki prot risināt konflikta situāciju. Ja bērnu ignorē bieži vai ilgstoši, bērns var sākt izjust trauksmi, jo zudis drošais pamats – kāds, kurš viņu redz. Ignorēšana kā sods par „sliktu” uzvedību neļauj situāciju atrisināt, liedz bērnam iespēju izprast savu uzvedību, izrunāt, kopā meklēt tās cēloņus. Kad bērns ir emociju mutulī, raud un kliedz, reizēm gribas vienkārši ieiet citā istabā un kādu laiku pasēdēt. Ignorēšana daudziem ir pirmā reakcija krīzes situācijā. To var piedzīvot kā sastingumu vai vēlēšanos pazust, izgaist. Taču tieši šajos brīžos ir svarīgi būt kopā ar bērnu, kurš vēl nespēj pats regulēt emocijas (un reizēm arī pieagušie to nespēj). Arī bērns pārdzīvo, ka nespēj vadīt savas emocijas, ka tās gūst virsroku.

Kā mācīt bērnam veselīgus uzvedības modeļus, neignorējot bērnu?

► Lai nomierinātu bērnu, svarīgi nomierināties pašiem. Arī tad, ja veids, kā pašiem atgūt līdzsvaru, ir pasēdēt citā istabā, pasakiet to bērnam. Īsi paskaidrojiet, ka jums vajadzīgs laiks, lai nomierinātos. Dariet zināmu, ka jūs neatstājat bērnu uz visiem laikiem, ka jūs neaizejat, jo bērns ir „slikts”, „nepareizs”. Jūs aizejat, lai atgūtu spēkus.

► Mācieties sarunāties. Dusmīga klusēšana daudzās ģimenēs ir ierastā stratēģija krīzes situācijās. Taču svarīgi trenēt prasmi sarunāties vēl pirms radies konflikts. Var palīdzēt "Sarunu aplis lieliem un maziem", spēle, kura ļauj veidot sarunas par tēmām, kuras ikdienas steigā neizdodas pārrunāt.

► Kopā mācieties atpazīt savas emocijas un nosaukt tās vārdos. Bieži vien tieši bērni, kuriem ir grūtības verbāli paust savas izjūtas, tās komunicē citādi – kliedz, raud, sit sev un citiem.

► Ieviesiet paradumu ik rītu un ik vakaru pajautāt: kā tev iet? Un arī paši godīgi atbildēt: es šodien esmu nogurusi. Es esmu bēdīgs. Es satraucos. Es jūtu dusmas.

► Ja bērns neprot veselīgi izpaust dusmas, talkā var nākt „Dusmu kontroles spēle”. Tajā sniegtas idejas, kā rīkoties situācijās, kurās uznāk lielas dusmas. Arī vecākiem, kuri ieraduši ignorēt bērnu, lai sodītu par pārkāpumu, „Dusmu kontroles spēle” var palīdzēt atrast veidus, kādos paust savas dusmas, neizmantojot ignorēšanu.

Gadījumos, kad bērns iemācījies pievērst apkārtējo uzmanību ar traucējošu uzvedību – raudāt, lai mamma paņemtu klēpī, sist, lai uz viņu paskatītos, kliegt, lai viņu dzirdētu – nedrīkst sākt ar ignorēšanu. Ignorēšana neko nepanāks, bērns meklēs jaunus veidus, kā pievērst sev uzmanību, un tie bieži vien būs arvien kaitīgāki un sāpīgāki.

Tā vietā, lai bērnu ignorētu, māciet pozitīvus veidus, kādos pievērst sev uzmanību.

► Māciet bērnu ierosināt kopīgas aktivitātes: zīmēt, lasīt kādu grāmatu, uzcelt torni, iziet pastaigā, pagatavot maltīti, paskatīties pa logu, ko dara kaimiņi. Var palīdzēt īsas frāzes:

► Ja bērns atkal raud, sit, kliedz, lai pievērstu sev uzmanību, atgādiniet par jaunajām prasmēm, aicinot bērnu pastāstīt, ko viņš vēlējās: „Atceries, tu vari mani pasaukt paspēlēties.”

► Bērnam, kurš nerunā, var iemācīt žestu, piemēram, ar plaukstu aicināt atnākt vai atnest spēli, kuru bērns vēlētos kopā paspēlēt. Ja bērns lieto vizuālo komunikāciju, ieviesiet attēlus un/vai vārdus „kopā”, „paskaties”, „nāc” – tā bērns jums parādīs, ka vēlas pavadīt laiku kopā. Arī prasme pievērst sev uzmanību ir komunikācijas prasme, un ar laiku tai jābūt alternatīvās komunikācijas repertuārā.

► Māciet spēles un aktivitātes, kuras darīt vienatnē. Ja jūtat, ka nespējat veltīt bērnam tik daudz uzmanības, cik viņš vai viņa pieprasa, ļoti lēnām un pakāpeniski palieliniet laiku, ko bērns pavada rotaļājoties vienatnē. Neaizmirstiet paslavēt bērnu par prasmi būt pašam ar sevi.

► Ieviesiet tradīciju ik vakaru noteiktu laiku veltīt nedalītu uzmanību bērnam. Tā var būt saruna pie kakao krūzes, galda spēļu spēlēšana, grāmatu lasīšana. Galvenais – tas ir jūsu laiks, kas bērnam ir garantēts.