Bērns basto skolu

Ir bērni, kuri iet uz skolu, bet vienu dienu paiet skolai garām.. Un saprot, ka tas ir iespējams, un tad nedēļām neiet uz skolu.

Tomēr ir bērni, kuri ātri secina, ka, neaizejot uz skolu, nekas briesmīgs nenotiek. Un ir bērni, kuri saprot, ka, neejot uz skolu, neviens viņiem īsti nevar neko izdarīt. Un tā veidojas hroniski bastotāji.  

Protams, ir juridiski mehānismi, lai palielinātu spiedienu uz vecākiem – pēc noteikta neattaisnoto stundu skaita skola ziņos citām institūcijām par bastotāju, tomēr lielākajā daļā gadījumu tas veido vēl lielāku stresa fonu, situāciju pēc būtības īsti nepalīdzot risināt.

Un, atklāti sakot, ir gadījumi, kad bērnam ir sarežģīta uzvedība, un skola var izvēlēties nerisināt šo situāciju, jo, kad bērna nav skolā, viņiem ir mierīgāk…

Lai saprastu, ko darīt, ir vērts saprast, kā situācija veidojas

Ir vairāki faktori, kas var paaugstināt bastošanas iespēju: bērns ir slimojis, iekavējis vielu un netiek līdzi mācībām. Ir vērts arī paskatīties, kāpēc bērns slimo – bērni, kuri skolā jūtas psiholoģiski slikti, var vairāk slimot. Tāpat viņiem nav motivācijas izveseļoties. Vai viņi var pat sabotēt savu veselību, nepiemēroti ģērbjoties.

Tad ir vērts meklēt iemeslus, kāpēc bērns skolā jūtas slikti. 

– Nepiemērota slodze?
– Sensorā pārslodze?
– Pāridarījumi no vienaudžu puses?
– Pāridarījumi no pieaugušo puses?
– Nepiemērots mācību process?
– Disleksija, disgrāfija vai citas mācīšanās grūtības?
– Sliktas attiecības ar audzinātāju (tam ir īpaši liela nozīme līdz 4.klasei).
– Bērns nevar iekļauties kolektīvā? 
– Jūtas vientuļš?
– Ir hroniski neizgulējies?
– Noguris?

Noskaidrot cēloņus var palīdzēt klases audzinātājs, skolas psihologs, sociālais pedagogs, kāds cits pedagogs. Mēs iesakām vecākiem rast laiku apmeklēt visus  pedagogus, kas māca bērnam, vai vismaz aprunāties telefoniski, jo jums ir jāsaprot ne tikai tas, kuros priekšmetos bērns jūtas slikti, kur viņam klājas slikti, bet arī kuros priekšmetos viņam klājas labi, kas viņam patīk, kas padodas.

Nevilcinieties uzdot jautājumu par bērna stiprajām pusēm arī pedagogiem, kuri izsaka kritiku par bērnu, jo nereti daudz svarīgāk par sāpju punktu noskaidrošanu ir saprast viņa stiprās puses skolā. Reizēm, lai izdotos mainīt situāciju, pietiek ar vienu pedagogu, kurš tic bērnam. Tikai jums šis pedagogs ir jāatrod!

Īpaši pievērsiet uzmanību, ja veselības problēmas bērnam ir darbadienās, bet brīvdienās viss ir kārtībā. Lai gan vecākiem tā var izskatīties pēc simulēšanas, tā varētu būt arī ķermeņa reakcija uz stresu un slodzi, tā var būt depresija. Drošības pēc lūdziet psihologa konsultāciju. Laba psihologa konsultāciju.

Nesekmības sekas var būt arī uzvedības problēmas, jo, ja bērns nevar sevi pozitīvi apliecināt skolā, viņš var sākt īstenot vardarbību, lai pelnītu statusa punktus vienaudžu acīs. Nereti tieši bastotāji visatklātāk vēršas pret pedagogiem, diskreditējot viņu darbu, traucējot klases ritmu.

Ko darīt?

Jo ātrāk sāksiet meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, jo lielāka varbūtība, ka jautājums tiks atrisināts. Jo ilgāk bērns būs prom, jo vairāk iekavēs mācību procesu, jo vairāk atsvešināsies no klases, jo grūtāk būs atgriezties.

► Izmantojiet plakātu “Cik liela ir mana problēma”. Sarakstiet mācību priekšmetu nosaukumus un starpbrīžus un lūdziet bērnu atzīmēt, cik liela trauksme viņam ir katrā posmā. Jo tas, ka bērns jūtas skolā slikti, jums nepalīdzēs. Ir svarīgi saprast, kuros priekšmetos, kurās vidēs viņš jūtas slikti. Pārrunājiet, kas viņam liktu justies labāk.

► Izmantojiet Dusmu kontroles spēli, lai saprastu, kādi uzvedības izaicinājumi ir aktuāli konkrētajā klasē, kā klasē risina problēmas, un vai jūsu bērnam ir viss nepieciešamais problēmu risināšanas komplekts.  Sāciet ar mazām lietām – sāciet ar nomierināšanās kartīšu komplektu, un trenējiet nomierināšanās prasmes.

► Ja bērns saka, ka viņam dara pāri, uztveriet to nopietni. Ja klases audzinātāja saka, ka viņš pats ir vainīgs, ka viņam dara pāri, uztveriet to vēl nopietnāk. Protams, var palīdzēt Plakātu komplekts mierīgākai klasei, var palīdzēt bērnu iemīļotais plakāts “Ja man dara pāri…” no "Komplekta mierīgākai klasei" bet, ja pedagoga retorika ir orientēta uz situācijas pieņemšanu un tās nerisināšanu, arī ar plakātiem varētu nepietikt

► Saprotiet, kas bērnu motivē. Ja tā ir veiksmes sajūta, nemociet viņu ar mājas darbiem, bet pamācieties vienu dienu uz priekšu – ja bērns klasē jutīs, ka saprot vielu, ja viņu izsauks pie tāfeles risināt uzdevumu, kuru viņš būs mājās risinājis, tas var palielināt pašapziņu. Ja viņu motivē draudzēšanās, tad pavērojiet, cik elastīgs viņš ir kā draugs, kādas prasmes jātrenē. Jā, atceraties, ka bērniem ir sistemātiski jāmāca tās prasmes, kuras viņi neiemācās intuitīvi. Arī spēja noklausīties sarunu biedru līdz galam, spēja ievērot piemērotu distanci, spēja palūgt lietu, nevis ņemt to bez atļaujas.

► Nevienam nav tiesību jūsu bērnu sist vai citādi fiziski aizskart par to, ka viņš ir impulsīvs. Taču impulsīviem bērniem parasti ir maz draugu, vai arī kompānijas, kurās viņi atrod draugus, mudina uz dažāda veida kaitējošu, impulsīvu vai pat bīstamu uzvedību. Lai jūsu bērnam būtu tuvi draugi un veselīgas attiecības, viņam ir jāmācās pozitīvu attiecību formulas.

► Svarīgi ir saplānot, ko bērns dara, kamēr viņš nav skolā. Ja bērns “slimo”, viņam nedrīkst būt pieeja internetam, spēlītēm, jo bērns sapratīs, ka neiet uz skolu – tas ir ļoti patīkami.  Izmantojiet q-studio vai līdzīgas vecāku kontroles programmas un atstājiet pieeju uzdevumi.lv. Izvirziet nosacījumus, ka bērnam ir patstāvīgi jāmācās uz priekšu. Mājās palikšanai arī ir jābūt saistītai ar piepūli un pašdisciplīnu.

Vai maksāt par iešanu uz skolu? 

Ja situācija ir samilzusi un bērnu motivē nauda (tā nemotivēs, ja bērns saņem lieku kabatas naudu bez jebkādiem nosacījumiem), tad ir vērs mēģināt vienoties par to, jo gudri piemeklēti materiālie motivatori īstermiņā var palīdzēt izveidot jaunus ieradumus un gaidāmais mērķis var palīdzēt mazināt grūtību diskomfortu.

Paskatieties uz sevi no malas

Ja jūs pazemināt prasības pret bērnu, ja viss tiek izdarīts bērna vietā, bērns neiemācīsies piepūlēties, pārvarēt grūtības. Runājiet lietišķi ar bērnu, neveiciet emocionālu spiedienu, jo viņam būs nepieciešamas šīs prasmes – runāt lietišķi ar pedagogiem un citām autoritātēm. Ja jūs runāsiet emocionāli, viņš iemācīsies jums gudri atbildēt, bet reāla rīcība nesekos.

Vienojieties, kādas sekas būs skolas neapmeklēšanai, un sekām ir jābūt. Tām jābūt samērīgām, un tām ir jābūt tādām, kas nesabojā jūsu attiecības. (Par sekām, sodiem, konsekvencēm nepieciešams atsevišķs raksts). Slēdziet līgumu ar bērnu, kurā vienojaties, kādas būs sekas konkrētām uzvedībām. Arī tad, kad skaidri redzat iemeslus tam, ka bērns neapmeklē skolu, arī tad, ja to lielā mērā izraisa nepiemērota vide, svarīgi ne tikai cīnīties par vides pielāgojumiem un izmaiņām skolas, klases vidē, bet arī rosināt bērnu uzņemties atbildību par savu rīcību. Mums jābūt empātiskiem, bet jaiemāca atbildība – tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras vecāki.

Ja jums kā vecākam ir sarunas ar audzinātāju, skolas vadību un citām institūcijām par bērna bastošanu, vispirms svarīgi nomierināties pašiem. Mūsu pirmais dzinulis parasti ir noliegt visu slikto, ko mums stāsta par mūsu bērnu, vai arī gluži otrādi – pašiem kļūt par visnežēlīgāko tiesnesi. Sagatavojieties sarunai jau laicīgi, pārdomājiet iespējamos scenārijus un kā jūs tajos rīkosieties, ko teiksiet. Atcerieties – tas, cik mierīgi un cieņpilni jūs veidosiet attiecības ar skolas pedagogiem un citiem darbiniekiem, ietekmēs to, kā skola attiecas pret jūsu bērnu. Šīs sarunas var būt tikpat saspringtas un sarežģītas kā politiskās debates, tomēr atšķirība ir tā, ka visiem iesaistītajiem mērķis ir viens – uzlabot situāciju, kurā nonācis jūsu bērns.

Ļaujiet sarunā iesaistīties arī bērnam. Neveidojiet pārspīlētus stāstus (tos parasti dara mūsu vainas apziņa). Ja situācija ir nekomfortabla, ļaujiet tai būt nekomfortablai. Nepazemojiet bērnu un neļaujiet citiem viņu pazemot, bet necentieties minimizēt situācijas nozīmību. Bērnam ir jāizjūt diskomforts un sekas par savām izvēlēm, citādi veidojas sajūta, ka viņš tiks sveikā cauri, lai ko darītu. Tā ir bīstama situācija, kas sāpīgi atspēlējas vecākiem, kad bērns nonāk tīņu vecumā.

Reizēm vienīgais pareizais solis ir pilnīga vides maiņa. Ir situācijas, kad skolas maiņa tiešām atrisina bastošanas problēmu, jo bērns saņem nepieciešamo atbalstu, veidojas citādas attiecības ar vienaudžiem un pedagogiem. Tomēr tie ir atsevišķi gadījumi, nevis kopējā tendence. Nemeklējiet bērna rīcības iemeslus tikai ārējos apstākļos – ikviena situācija veidojas mūsu mijiedarbībā ar vidi.

Nav komentāru

Komentēt