Kristiskā domāšana paredz, ka mēs ticam nevis autoritātei, bet argumentam. Mūsu rīcībā ir tādi domāšanas paņēmieni, kuri ļauj atklāt kļūdaino citu teiktajā, ļauj pamanīt nepilnības argumentācijā. Tā ir arī prasme uzdot jautājumus. Un kas notiktu, ja..? Bet ja mēs pamēģinātu..? Pieaugušie, kuri ir varas pozīcijās attiecībā pret bērniem, var izjust apdraudējumu, kad bērni sāk apšaubīt viņu teikto. Bet tikai tā mēs varam iemācīt bērniem uzticēties pašiem savām prāta spējām, nevis sekot kāda cita teiktajam. Pat ja šis cits (un varbūt it sevišķi tad) ir varas pozīcijā.

Veidojot spēli „Uzvedības noteikumi pimsskolai un skolai”, mēs nevēlējāmies tikai vizualizēt noteikumus, kuri jāievēro izglītības iestādē, mūsu mērķis bija katru noteikumu izvērtēt kritiski. Tā bija iespēja mums atcerēties pašiem savus skolas laikus. Kuri noteikumi mums vēl arvien nav saprotami? Vai tādēļ, ka tie patiesībā kalpoja nevis cilvēku labbūtībai, bet gan kādiem citiem mērķiem? Kuri noteikumi ir palikuši teju nemainīgi laika gaitā?

Vēl arvien atmiņā palicis, kā ik septembi skolas bibliotēkā izsniedza mācību grāmatas. Lielākā daļa no tām bija vairākkārt salīmētas ar līmlenti, daudzām ilustrācijām bija ūsas vai ar lodīšu pildspavu izbakstītas acis. Tieksme jautroties un zīmēt ķinķēziņus acīmedzot ir spēcīgāka par gatavību ievērot visiem zināmo noteikumu „par grāmatām jārūpējas”. Kā šo cēlo, bet dogmatisko frāzi pārvērst sarunā? Ja grāmata kā tāda bērniem nav vērtība, kā parādīt, ko tā nozīmē mums, kāpēc cilvēki izsenis grāmatas turējuši īpašā godā?

1) Mēs pārliecināmies, ka ikviens bērns zina, ko nozīmē rūpes par grāmatām. Daudziem bērniem nepieciešama precīza informācija: grāmatās nedrīkst zīmēt, tās jāsargā no ēdiena, no slapjuma. Grāmatu lapu locīšana nav grāmatzīme (vai visiem ir grāmatzīmes?).

2) Mēs uzdodam jautājumus pašiem bērniem: „Kā rūpes par mantām saistītas ar rūpēm par dabu?” Mēs varam runāt par dabas resursu izšķērdīgu izmantošanu, par to, kādi materiāli nepieciešami, lai ražotu grāmatas, cik daudz resursu nepieciešams vienas grāmatas ražošanai. Mēs varam aplūkot grāmatas vēsturiskā kontekstā: „Cik ilgs var būt grāmatas mūžs, ja par to rūpējas?” Kādi mācību līdzekļi bija senatnē?

3) Mēs izvērtējam, kādas vajadzības apmierina bērni, zīmējot grāmatās. Varbūt viņiem nepieciešama papildus burtnīca, kurā zīmēt? Vai žurnāli, kurā katru cilvēka seju var pārvērst briesmonī ar ragiem, nagiem un sarkanām acīm? Arī tā ir radošuma izpausme, turklāt tik vilinošā tieksme pārkāpt robežas ir daudzu mākslinieku dzinulis. Tomēr lielākoties ar laiku cilvēki iemācās pārkāpt robežas tā, lai neciestu citi, piemēram, bērni, kuriem nākamgad būs jāmācās no tām pašām grāmatām. Tā ir vēl viena laba iespēja mācīt bērniem uzņemties atbildību par savu rīcību – varbūt mēs varētu uzrakstīt vēstuli bērniem, kuri nākamajā mācību gadā saņems mūsu grāmatas?

4) Mēs atbildam uz bērnu jautājumiem un pieņemam viņu iebildumus mierīgi un cieņpilni, jo katrs jautājums ir iespēja nonākt tuvāk risinājumam. Pat tādi jautājumi kā: „Kāpēc man jārūpējas par grāmatu, kura jau ir saķēpāta?” var būt labs pamats sarunai par to, kā mēs jūtamies, ja pie mums nonāk nolietotas grāmatas. Varbūt mēs varam uzrakstīt vēstules arī tiem mums nezināmajiem bērniem, no kuriem mēs saņēmām grāmatas? Vēstulēs mēs varam atainot sevis piedzīvoto, strādājot ar grāmatām, par kurām iepriekšējie lasītaji pietiekoši nerūpējās. Tā var būt arī komiksu sērija. Gan vēstules, gan komiksus var izlikt skolā pie sienas kā apliecinājumu tam, ka rūpes par grāmatām ir svarīgas ne tikai pieaugušajiem, kuri izdomā noteikumus, bet arī bērniem.

Atklājot uzvedības noteikumu būtību, mēs parādam bērniem, ka neesam tos izdomājuši, lai sarežģītu viņu dzīvi vai apliecinātu savu autoritāti. Noteikumu pamatā ir rūpes. Rūpes par ikviena cilvēka drošību, par fizisko un emocionālo labsajūtu, rūpes par attiecībām un par apkārtējo vidi. Ieraugot noteikumus nevis kā negatīvu spēku, kas mums kaut ko atņem, bet gan spēku, kas ļauj mums būt kopā tā, lai visiem būtu labi, noteikumi pārstāj būt kas ierobežojošs.

Un te mums pašiem nepieciešams pielietot kritisko domāšanu – kāda ir katra noteikuma funkcija? Vai kāds no mūsu ieviestajiem noteikumiem neatbilst bērnu vecumam, spējām un prasmēm? Kādi noteikumi no mūsu pašu bērnības patiesībā bija neizpildāmi? Mēs labprāt dzirdētu arī jūsu pieredzi ar uzvedības noteikumu ievērošanu gan savā bērnībā, gan tagad : )