Atšķirība ir vienkārša un tā rodama rīcības mērķos. Sūdzēšanās parasti notiek ar mērķi sagādāt kādam nepatikšanas, palīdzības lūgšana - ar mērķi palīdzēt vai pasargāt sevi vai citus. Ir svarīgi bērniem nodot skaidru vēstījumu, ka informēšana par nepatikšanām nav sūdzēšanās.

Ja bērns iemācās, ka palīdzības lūgšana pieaugušajam ir tas pats, kas sūdzēšanās, var būt grūti lūgt palīdzību reizēs, kad tā patiešām nepieciešama. Bērns var mēģināt pats tikt galā ar situācijām, kuras nespēj atrisināt.

Pirms mācīt "sūdzēties nav labi", ir svarīgi bērniem pastāstīt par atšķirību starp sūdzēšanos un palīdzības lūgšanu vai informēšanu, ja kāds cits vai pats bērns ir briesmās.

Nereti nepatikšanas rada nevis bērna teiktais, bet gan pieaugušo reakcija uz bērna sacīto – dusmošanās par to, ka bērns ir pastāstījis par kādu pāridarījumu vai konfliktu, kuri pieaugušajiem šķiet nenopienti, mazsvarīgi, vienkārši atrisināmi. Taču arī reizēs, kad bērns pats varētu atrisināt situāciju, ir svarīgi, ka pieaugušais, kuram bērns ir uzticējies, reaģē izsvērti, ieinteresēti un godīgi. Tad bērna teiktais netiks uztverts kā sūdzēšanās.

Ja pieaugušais reaģēs vētraini, agresīvi, bērni iemācīsies šo reakciju pielietot, vēršot to pret citiem. Vecāki iegūs bērnus, kas nosūdz viens otru un mēģina padarīt citus sliktākus. Ja tā sāk notikt, pirms sarunas ar bērnu pieaugušajam ir svarīgi analizēt ne tikai bērnu darbus un sacīto, bet arī savas reakcijas uz to.

Ir svarīgi bērniem atgādināt, ka par bīstamām un agresīvām darbībām ir jāinformē pieaugušie, tāpat ir būtiski atgādināt sev, ka ne visi bērni mācēs atšķirt bīstamu darbību no nekaitīgas. Labāk lai bērns lieku reizi informē pieaugušo, nekā noklusē patiešām kaitīgu vienaudžu vai pieaugušā nodarījumu.

Uzvediba.lv darbnīcās pedagogi dalās paņēmienos, kā līdzsvarot vidi bērnudārzā, un viens no tiem ir - ja kāds bērns nāk sūdzēties par otru, pedagogs aicina sākt savu sakāmo, no sākuma pasakot kaut ko labu par otru bērnu. Bieži pēc labo lietu pateikšanas sūdzības apmērs samaiznās un pat izgaist. Tas ir lielisks domašanas prasmju treniņš.

Sarunas vadīt palīdzēs arī spēle „Mācīties. Draudzēties. Spēlēties” un „Dusmu kontroles spēle”, jo abas spēles māca, ka problēmsituācijas gadījumā vispirms ir svarīgi nomierināties, tad izdomāt rīcības soļus, tad runāt, bet rīkoties - pēc tam. Cilvēkiem ar vāju impulsu kontroli viss notiek otrādāk - viņi no sākuma dara, tad runā, tad sāk domāt un visbeidzot nomierinās. To, kas ir un kas nav sūdzēšanās esam aplūkojuši arī spēle „Uzvedības noteikumi pirmsskolai un skolai” jaunajā izdevumā, jo nereti situācijas top bīstamas, kad bērni nelūdz pieaugušo palīdzību un bailēs no soda vai atstumšanas cenšas ar visu tikt galā paši.

Sūdzmaņa statuss ir viens no zemākajiem daudzās kopienās. Sociālā statusa atņemšana ir bargs soda līdzeklis, ar kuru panākt ikviena lojalitāti pat tad, kad grupas rīcība ir pretēja paša vērtībām. Sekot savai sirdsapziņai, rīkoties godīgi ir grūti, ja par to draud izslēgšana no grupas, tādēļ izšķirošs ir tas, kā mēs – pieaugušie – runājam par palīdzības lūgšanu. Mēs varam bērniem nodot vēstījumu, ka palīdzības lūgšana un pieaugušā informēšana ir nevis nodevība, bet gan drosmīga rīcība. Jo bērns, kurš to dara, nereti riskē pazaudēt savu vietu draugu grupā. Bērns riskē kļūt par izraidīto.

Kā jau parasti – mainot savu uzvedību un savu valodu, mēs, pieaugušie, varam izmainīt bērnu uzvedību. Mācot atklātību, risinot konfliktus nevis ar tūlītēju sodu, bet gan sarunu ceļā, mēs iemācām, ka dzīvē nav kā filmās, kurās ir labie un ļaunie. Dzīvē ir dažādas situācijas, kuras mēs visi kopā varam atrisināt!