Daži no mums nekad tā nav jutušies un pavada visu dzīvi iekšējā stabilitātē. Tomēr daudziem šī sajūta ir labi pazīstama. Apziņa, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas manī it kā pārstājis darboties. Prātā arvien biežāk iezogas nelaipnas, svešādas domas, es patveros no ārpasaules savā vienatnē, bet tā nespēj pasargāt.

J

Kā runāt ar kādu, kurš ir iestidzis bezspēcībā?

Pirmkārt, neapšaubot cilvēka pieredzes īstenumu. Reizēm mēs vēlamies noticēt, ka nav jau nemaz tik slikti un izvēlamies strausa stratēģiju – paslēpt acis un ausis, neredzēt un nedzirdēt, tā noslēpjoties no realitātes. „Ko tu ņemies, tu taču esi jauna un gudra, tev taču visa dzīve priekšā!” „Nu beidz, vecīt, saņemies, tu nevari atļauties būt vājš.” Šāda runāšana pretī otra cilvēka pieredzētajam vairo viņas vai viņa vientulības sajūtu, tā liek just vainas sajūtu un kaunu, tā liek apšaubīt savas sajūtas, tā vēl vairāk zaudējot saskarsmi ar savu iekšējo pasauli. Mēs visi vēlamies, lai mūsu tuviniekiem viss būtu labi, bet problēmu ignorēšana nepalīdz. Tik bieži pirmais, kas vajadzīgs kādam, kurš mums uztic savu pieredzi – lai mēs viņu uzklausām.

Otrkārt, mēs nenosodām un neuzbāžamies ar padomiem. Spēlē mēs runājam par stāvokļiem, no kuriem ikdienas valoda vairās: „Jūtos kā vienīgais cilvēks uz zemes,” “es nespēju sarunāties”. Izsakot šos stāvokļus valodā, mēs apstiprinām, ka tā ir daļa no cilvēciskās pieredzes, ka ir vēl kāds cits, kurš tā ir juties, un tas sniedz mierinājumu. Mēs piedāvājam rīcības stratēģijas, bet to, kura būs īstā, zina tikai pats spēlētājs.

Treškārt, svarīgi runāt ne tikai par prātu, bet arī par ķermeni. Depresīvam stāvoklim raksturīga prāta pilnīga uzkundzēšanās pār ķermeni. Ķermenis kļūst nejūtīgs, svešs. Tāpēc nepieciešams pamazām to iepazīt no jauna, sadraudzēties ar savām sajūtām.

Ceturtkārt, izvēle vienmēr ir paša cilvēka ziņā. Mēs varam tikai dot ieteikumus un censties atbalstīt ar idejām, bet kustību veic pats cilvēks – savā tempā, izvēloties sev piemērotākos risinājumus. Depresīvi stāvokļi mēdz cilvēkus padarīt viegli ietekmējamus, zūd uzticība sev, ir viegli kļūt par kāda cita gribas īstenotāju. Mēs vēlamies ikvienam, kurš piedzīvo grūtības, palīdzēt atgriezties pie sevis, pamazām uzņemoties vadību pār pavisam mazām ikdienas lietām – izmazgāt matus, izvēdināt istabu, uzrakstīt īsziņu draugam.