Reiz kādai deviņus gadus vecai meitenītei mācījām, kā elpot dziļi un mierīgi. Viņa teica, ka mamma viņai mācījusi, ka sievietes nedrīkst elpot vēderā, sievietēm jāielpo sekli, lai vēders nepiepūstos un viduklis būtu slaids. Valdošie priekšstati par to, kādam jābūt ķermenim, bija ietekmējuši to, kā bērns elpo.

Mēs katrs esam ķermenī, mēs katrs esam ķermenis. Un tas, kas notiek ar ķermeni – pieskāriens, glāsts, pāridarījums –, nav tikai fiziska pieredze. Tā paliek ar mums ilgi, ilgi, un turpina būtu daļa no mums.

Skolā, it sevišķi pamatskolā, kad vairums piedzīvo pubertāti, bērni apgūst veidus, kā viņu ķermeņi veido attiecības ar citu ķermeņiem. Kāda ir sajūta, kad klasesbiedrs sit „pleciņus”, kā staigā „stilīgie” bērni, kā bez vārdiem paust savas simpātijas, kurām vietām drīkst pieskarties, kuras vietas pēkšņi kļuvušas „intīmas”. Šī mācīšanās notiek paralēli oficiālajai mācību programmai, un ir vismaz tikpat svarīga. Tomēr ierasts, ka pedagogi neiejaucas bērnu savstarpējās attiecībās, vismaz tik ilgi, kamēr nav noticis kas ārkārtējs. Šķiet, ka bērni paši atradīs veidus, kā sevi aizstāvēt, kā apzināties savas robežas, kā cienīt citu cilvēku tiesības uz izvēli. Taču bieži vien tas tā nenotiek.

Kā bērniem mācīt ķermeņa robežu ievērošanu?

1. Pajautā, pirms pieskaries

Cilvēki izjūt savus ķermeņus dažādi. Ir bērni un pieaugušie, kuri ar prieku sadodas rokās ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet citiem tas ir pārlieku intīms pieskāriens. Tāpat ar apskāvieniem un draudzīgu sabučošanos. Daži cilvēki nejautājot metas visus bučot, bet dažiem tas ir nepatīkami. To nevar nojaust, tas jāpajautā.

Svarīgi sākt jau mazotnē – pajautāt bērnam: „Samīļosimies?” un cienīt bērna izvēli nesamīļoties, neiedot buču, jo bērni mācās, atdarinot mūs. Bērna pienākums nav bučoties ar katru no daudzajiem radiniekiem un vecāku draugiem, nemaz nerunājot ar tantēm uz ielas, kuras vēlas pabakstī katru zīdaini. Mēs esam savu bērnu sargi, un reizēm mums jāizglīto nevis bērni, bet pieaugušie.

Arī sarunām par pieskārieniem ir nozīme. Varat veidot diskusiju par to, kādi pieskārieni ir ikdienišķi un par tiem nevajag katru reizi vienoties (iedot roku, ejot uz ēdnīcu? piebakstīt pie pleca?) un par kādiem pieskārieniem labāk pajautāt (apskāviens? buča uz vaiga?).

Ievērojiet reizes, kad bērni pajautā, pirms kādu apskauj, un uzslavējiet viņus. Neesiet vienaldzīgi, redzot, ka tiek pārkāpta kāda bērna ķermeņa robežas. Meiteņu krūšu apčamdīšana starpbrīžos nav „normāla” un nemaināma pusaudžu uzvedība.

Apsaukāšanās un aizskarošu komentāru izteikšana par citu ķermeņiem nav joks. Arī te pieaugušie var palīdzēt ar savu piemēru – neizsakiet nicinošus komentārus par citu cilvēku ķermeņiem, cieniet ķermeņu dažādību vārdos un darbos.

2. „Nē” vienmēr nozīmē „nē”

Māciet, ka bērnam ir tiesības pateikt „nē” gan citiem bērniem, gan pieaugušajiem. Un vienlaikus māciet ievērot citu cilvēku „nē” – arī savējo. Mums nav jākļūst par sava bērna boksa maisiem, jo bērnam tas ir jautri. Un nav jāauļo kā zirgam, līdz sāk sāpēt mugura. Tas, ka bērns mācās ievērot vecāku ķermeņa robežas, pieņemt vecāku „nē” vairo izpratni par tiesībām uz ķermeņa autonomiju.

Reizēm mēs sākotnēji piekrītam kādai aktivitātei, bet tad pēkšņi pārdomājam. Šis jautājums ir īpaši aktuāls seksuālu attiecību kontekstā – mēs varam teikt „jā” tam, ka bučosimies, bet tas nenozīmē „jā” arī seksam. Mums ir tiesības pārtraukt aktivitāti, pateikt „nē” jebkurā brīdī. Tas nav viegli, jo intīmās attiecībās daudz kas notiek bez vārdiem, taču jāatceras, cik daudziem no mums ir sāpīgas seksuālas pieredzes. Pāridarījumi zeļ klusumā. Svarīgi runāt gan par savām tiesībām pateikt „nē”, gan par pienākumu ievērot otra „nē”.

3. Īstie vārdi

Jau no mazotnes māciet bērniem anatomiskos dzimumorgānu nosaukumus. Jā, tas arvien ir mulsinoši, jā, tas sākumā var likties jocīgi, taču tieši skaidra valoda palīdz cīnīties ar kaunu un mulsumu. Ja bērns pierod, ka to, kas ir starp kājām, drīkst apzīmēt tikai ar segvārdu „vāverīte” vai „gailītis,” tas nepārprotami rada priekšstatu, ka tas ir kas jokains, mulsinošs, kas tāds, par ko nedrīkst runāt.

Gadījumā, ja ar bērnu noticis kas nesaprotams vai nepatīkams, ja bērns ir cietis no vardarbības un tas ir saistīts ar dzimumorgāniem, bērns var izjust neizmērojamu kaunu un klusēt.

Atgādinājumam dāži svarīgākie vārdi: sievietes ārējie dzimumorgāni ir vulva, iekšējie dzimumorgāni ir maksts. Vīrieša ārējie dzimumorgāni ir dzimumloceklis un sēklinieku maisiņš.

Jo mazāk kauna bērns jutīs par savu ķermeni, jo vieglāk būs iestāties par sava ķermeņa tiesībām.

Lai mums izdodas!