Pamatīgi vienkāršojot, pozitīvais pastiprinājums ir atalgojums, kurš motivē mūs turpināt darīt. Mēs kaut ko izdarām un kaut ko par to saņemam. Ja saņemtais liek atkārtot izdarīto, to var saukt par pozitīvo pastiprinājumu. Mēs stāstām joku un draugi smejas, tā ir laba sajūta. Nākamajā dienā to pašu joku pastāstām arī kolēģiem (līdz paši kļūstam smieklīgi, pārāk daudz reižu stāstot vienu un to pašu). Draugu atbildes reakcija – smaidi un smiekli – bijis pozitīvais pastiprinājums. Vai arī – bērns par mājasdarbu saņem labu atzīmi, vecāki paslavē, skolotāja uzsmaida. Bērns iemācās, ka, saņemot labas atzīmes, mainās pieagušo uzvedība, un turpina censties labi mācīties.

Bez pozitīvā pastiprinājuma ir arī citas iespējamās sekas uzvedībai, bet par tām citreiz. Tieši pozitīvais pastiprinājums ir visiedarbīgākais līdzeklis, lai mainītu mūsu uzvedību, turklāt to vieglāk īstenot ētiskā un cieņpilnā veidā, nekā, piemēram, sodu vai dzēšanu.

Taču kā jau tas mēdz notikt ar jauniem vārdiem, tiem pielīp tās nozīmes, kuras vieglāk atcerēties, bet tās ne vienmēr precīzi pauž vārda būtbu. Tāpēc nolēmām aplūkot dažus no pieņēmumiem par pozitīvo pastiprinājumu, un palūkoties, vai tie ir precīzi.

1. „Iedot konfektīti”

Viens no pirmajiem pieņēmumiem, kad runājam par pozitīvo pastiprinājumu – ka tas ir kā trenēt suni, kuram par katru komandas izpildi iedod našķi.

Praksē ar bērniem ēdiens tiek izmantots ļoti retos gadījumos, un lielākā daļa speciālistu iesaka to izmantot tikai gadījumos, kad izmēģināti visi citi pastiprinātāji. Arī reizēs, kad par kādu darbu bērnam tiek pasniegts našķis, nav ieteicams to darīt ilgstoši un ik pa laikam jāmēģina to aizvietot ar ko citu.

Kā sniegt pozitīvo pastiprinājumu, neizmantojot ēdienu?

Otrs biežākais iebildums: bērns pieradīs par katru sīkumu saņemt balvu, un vairs neko nedarīs bez tās.

Tieši tā arī būs. Tādi nu mēs esam – katrai mūsu rīcībai nepieciešams iemesls. Es ik dienu runāju, jo mani saprot (pozitīvais pastiprinātājs). Ja kādu rītu es pieceltos un neviens nesaprastu manis teikto, pēc zināma laika es beigtu sarunāties (dzēšana). Tāpat es katru rītu padzeru kafiju, jo tā man sniedz enerģijas pieplūdumu (pozitīvais pastiprinātājs).

Kā var noprast, tas, ko ikdienas valodā mēdzam saukt par balvu, apbalvojumu – tas jau ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Tas, kas jāievēro, apbalvojot bērnus – nevajag pārcensties.

► Kad bērns apguvis kādu prasmi, pakāpeniski jābeidz to pastiprināt. Kad bērns jau ir iemācījies tīrīt zobus pats, vairs nav nepieciešams katru vakaru viņu apbalvot ar multfilmas skatīšanos. Ja pārāk strauji noņemsim pozitīvo pastiprinājumu, bērns var justies vīlies, taču prasme, kuru viņš ir apguvis – zobu tīrīšana –, visticamāk, nepazudīs. Laba ideja ir pabrīdināt bērnu, ka no nākamās nedēļas zobus vakarā tīrīsim bez multenes. Tas ļaus bērnam izjust zināmu kontroli pār mūsu lēmumu, jo viņš ir informēts laicīgi. Un nedrīkst aizmirst paskaidrot – tu tā esi centusies un tagad tīri zobus tik labi, ka tev vairs nav vajadzīga multeņu palīdzība!

► Pakāpeniski attālināt apbalvojuma saņemšanu. Sākotnēji, kad mācām bērnam kādu jaunu prasmi, pasniedzam apbalvojumu par katru reizi, kad bērns to izdara (kad pats uzvelk zeķes, saklāj gultu, pasveicina kaimiņieni, izmet atkritumus tvertnē). Atcerieties – tas var būt arī „sit pieci”! Ar laiku, kad bērns jau arvien labāk apguvis jauno prasmi, mēs apbalvojam katru otro, trešo reizi, līdz pastiprinātāju vairs nesniedzam, jo bērns prasmi jau ir apguvis. Tagad varam pievērsties kam citam.

► Pastiprināt vienu konkrētu uzvedību. Pastiprinātājs nav jāsniedz par ikvienu labu darbu, ko bērns izdara. Plānojiet, kas tieši ir jūsu mērķis – palīdzēt bērnam ilgāk laika pavadīt bez viedierīcēm, iemācīt pašam uzcept omleti, patstāvīgi pildīt mājasdarbus? Pastiprinātāju sniedziet tikai tad, kad bērns veic konkrēto uzvedību.

3. Katram savs

Nav tāda pastiprinātāja, kurš derētu visiem un vienmēr. Kādam svarīgāk par jaunām lietām ir dzirdēt labus vārdus. Kāds ir gatvs cīnīties par savu vienaudžu uzmanību, kamēr pieaugušo uzmanība viņam ir mazsvarīga. Kādam citam ir svarīgi iegūt laiku klusumā un vienatnē. Pastiprinātājs ir tas, kas strādā – kura ietekmē cilvēks ar lielāku varbūtību atkārtos uzvedību, kura tikusi pastiprināta.

Tas nozīmē, ka vienam bērnam pedagoga uzslava ir ārkārtīgi vērtīga, savukārt, citam bērnam ir grūtības uztvert runu, tāpēc viņam svarīgi izlasīt ierakstu dienasgrāmatā. Ja pedagogs uzslavas saka vārdiski, bet piezīmes veic rakstiski, var sanākt, ka kāds bērns tiek pastāvīgi sodīts, un visas labi domātās uzslavas nemaz nestrādā kā pastiprinātājs.

Tomēr tad, kad atklājam, kas konkrētajam bērnam (un mums pašiem) ir labākie pastiprinātāji, iespējams efektīvi atbalstīt centību un mācīt jaunas prasmes.

4. Pats process kā pastiprinātajs

Darbs, kurš mums nepatīk, bet par kuru mēs saņemam labu atalgojumu, tik un tā ir darbs, kurš mums nepatīk. Un ir gaužām grūti to darīt ar centību un atdevi. Tāpat ir arī bērniem. Ja bērnam patiešām, patiešām nepatīk iet uz tautas deju pulciņu, mēs, protams, varam viņu apbalvot par izturētām nodarbībām, bet vai labāk nebūtu atrast citu pulciņu? Tādu, kura apmeklēšana pati būtu kā pastiprinātājs. Varbūt bērnam patīk skeitbords, un pozitīvais pastiprinātājs ir skaņa, kad ritentiņi pieskaras asfaltam, nobrauciens no kalniņa, pirmais lēciens no apmalītes.

Ir situācijas un periodi, kad jāsaņemas un jāizdara, lai saņemtu par to atalgojumu. Bet ilgtspējīgāk ir veltīt laiku darbam un aktivitātēm, kuru procesā mēs gūstam pozitīvo pastiprinājumu.

5. Mīlestība nav apbalvojums

Iespējams, labākais piemērs, kā neīstenot pozitīvo pastiprinājumu, ir šis – vecāki nedrīkst savu mīlestību, uzmanību un rūpes sniegt bērnam tikai tad, kad viņa vai viņš izdara kaut ko „labu” un „pareizu”.

Mīlestība un rūpes ir bērna pamatvajadzības, un kā tādas tās nedrīkst kļūt par apbalvojumu. Bērns, kurš saņem uzmanību tikai par īpašiem sasniegumiem, iemācās, ka viņa cilvēka vērtība ir atkarīga no panākumiem.

Jānošķir īpaša uzslava („tu lieliski aizsēji kurpju auklas!”, „malacis, sit pieci!”, „man šķiet, tu arvien precīzāk esi sākusi rakstīt mazo „s””) no labestīgas, mīlošas attieksmes (apskaut bērnu gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos, smaidīt, skatīties uz bērnu, pavadīt kopā laiku sarunājoties, interesēties par bērnu, teikt „es tevi mīlu”). Ikvienam nepieciešama drošības un pamata sajūta, kuru rada pieņemoša, atbalstoša un mīloša ģimene.

Lai izdodas!