Manā galvā sēž radio diktors un saka man sliktas lietas
Lielākoties domu lidināšanās mūs netraucē. Taču var gadīties, ka radio diktors kļūst dusmīgs. Var gadīties, ka viņš nepārtraukti cenšas mums iestāstīt, ka mums nekas nesanāk:
„Tu neesi tik gudra, lai to saprastu!”
„Es neko nekad neizdaru pareizi”
„Tu taču nemāki zīmēt!”
Reizēm nejaukais diktors izliekas par mums pašiem un runā pirmajā personā:
„Labāk nerunāšu, citādi viņi uzzinās, ka esmu muļķis”
Uzmācīgās, negatīvās domas var kļūt tik traucējošas, ka neielaiž prātā nevienu citu domu. Ar laiku mēs noticam, ka radio diktoram ir taisnība.
Ko iekšējais radio saka kādam, kurš ir nepārliecināts par sevi, nekad neuzņemas iniciatīvu, izvairās no uzdevumiem, kuros pastāv iespēja kļūdīties, uzskata sevi par neveiksmīgu, sliktu, neizdevušos? Un kā atmaskot šo riebīgo, uzpūtīgo balsi, kura pakļauj sev tik daudz lielisku, skaistu, jūtīgu, talantīgu cilvēku?
1. Atmasko diktoru
Mūsu domām patīk izlikties, ka tās ir patiesas. It īpaši sliktajām domām. Tāpēc pirmais, ko darīt – vienkārši pavērot, kas tad ir tas, ko prāts saka. Apzināšanās, ka mūsu domas un mēs paši nav viens un tas pats, jau ir svarīgs solis, lai uzvarētu ļauno diktoru.
► Apzinātība. Lielisks process, kas palīdz vērot prātu, ir apzinātības treniņš. Apzinātība ir uzmanības vēršana uz to, kas ar mums notiek tagad. Tas nenozīmē, ka par visām varītēm jāmēģina cīnīties ar uzmācīgajām domām, tās jānoslāpē un jājūtas pilnīgi mierīgi. Nē, apzinātība ir spēja iegūt distanci no sava prāta radītā trokšņa, to pavērot un palaist prom. Labs ievads apzinātībā ir Psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās terapijas centra „Intellego” raksts.
► Rakstīšana. Lai iegūtu lietiskos pierādījumus nejaukā radio diktora darbībām, var 10 minūtes rakstīt visu, kas notiek prātā. Literatūrā to sauc par apziņas plūsmu, un tā ļauj mums atdalīt savas domas no sava prāta (kā Dumidors, kurš pielika zizli sev pie deniņiem, izvilka kādu sudrabotu domu un noglabāja to Domnīcā).
2. Runā pretī
Kā tas ir – runāt pretī sevis paša domām? Ja paturam prātā, ka šīs domas nav mūsu izvēle, ka tās ielaužas mūsu prātā bez uzaicinājuma, tad tas nešķiet tik savādi, vai ne?
► Pretargumenti. Kad domas no prāta pārvietotas tekstā, mēs varam tām uzrakstīt pretargumentus. Svarīgi, lai mūsu atbildes būtu precīzas un skaidras. Ja ir grūti sarakstīties pašam ar sevi, varam domāt, ko mēs teiktu labākajam draugam, ja viņš par sevi teiktu tik sliktas lietas.
Piemēram:
| X „Es esmu slinka, es neko nevaru izdarīt līdz galam” | → „Es cenšos, bet šobrīd man ir grūts periods, ikviens manā vietā justos noguris un nevarētu būt tik produktīvs kā parasti. Kā es varētu sev palīdzēt izdarīt vienu mazu lietu šodien?” |
| X „Es esmu pārāk stulbs, lai tiktu galā ar šo uzdevumu” | → „Es pielieku pūles, bet ir lietas, kuras es vēl nezinu. Kam es varu lūgt palīdzību, lai izpildītu uzdevumu?” |
| X „Man riebjas mans ķermenis” | → „Tas, kā es redzu savu ķermeni spogulī, nav mana ķermeņa būtība. Mans ķermenis spēj kustēties, tas spēj just pieskārienus un smaržas, es parūpēšos par savu ķermeni un izdarīšu kādu lietu, lai sajustu to pa īstam – dziļi elpošu, aiziešu peldēties, dejošu pie savas mīļākās mūzikas, apskaušu savu mīļāko cilvēku” |
► Aizvietošana. Mēs varam aizvietot negatīvās domas ar pozitīvām. Tas ir vienkārši, bet prasa regulāru atkārtošanu. Lieti noderēs spēle „Pasaki sev. Pasaki citiem”, kurā varam mācīties izteikt komplimentus sev un citiem un pieņemt labo, ko par mums saka. Jo reizēm ir tik liels mulsums, pat kauns, ka mēs nespējam sevī ielaist labus vārdus. Tomēr daudziem no mums vajadzīgs dzirdēt, ka kāds cits par mums pasaka ko labu, lai mēs paši to spētu sev pateikt. Spēli var spēlēt gan vienatnē, gan kopā ar kādu. Kartītes var pielikt sev redzamā vietā uz galda kā atgādinājumu. Var katru dienu izvēlēties vienu un nēsāt līdzi plānotājā. Katru reizi, to ieraugot, izlasīt pie sevis vai skaļi. Galvenais ir regularitāte, jo tas, ko mēs vairākkārt atkārtojam, pamazām kļūst par ieradumu. Arī valodā.
3. Novērsies no diktora
Uzmācīgām domām patīk pakļaut sev mūs visus – prātu un ķermeni. Kas notiks, ja pagriezīsim viņam muguru?
► Ķermenis. Lai novērstos no domām, var pievērsties ķermeņa sajūtām. Te lieliski noderēs sports, dejošana, bumbas mētāšana ar bērniem, dziedāšana, mūzikas instrumentu spēlēšana – jebkas, kas mūsu uzmanību vērš uz kustību, elpu, ķermeņa iekšējām sajūtām.
► Sarunas. Ir grūti vienlaikus klausīties tajā, ko stāsta draugs, un ko saka uzmācīgās domas. Sarunāšanās ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā novērsties no diktora, jo viņam nepatīk konkurence. Viņš vēlas, lai tu paliec vienatnē un klausies tikai viņā. Tāpēc sarunājies. Ja šķiet, ka ar apkārtējiem nav par ko runāt, var noderēt kāda no mūsu sarunāšanās spēlēm. „Sarunu aplis lieliem un maziem” ir spēle, kura sniedz ieganstu un pamatu sarunai. Reizēs, kad nezinām, ko teikt, kad esam kompānijā, ar kuru ir maz kopīga, kad radinieku pasākums jau kļūst nomācošs, „Sarunu aplis” var palīdzēt citam citu sadzirdēt un iepazīt no jauna.