Drošības pamats - spēja atpazīt situācijas
Vairums cilvēku teju neapzināti maina savu uzvedību atkarībā no apstākļiem. Ar seniem draugiem stāstām vien mums saprotamus jokus, bet nesarunājamies ar blakusstāvētājiem rindā pie ārsta. Uz ielas izvairāmies no mašīnām un garāmgājējiem, bet pļavā skrienam, kur vien vēlamies. Šīs iemaņas mēs apgūstam ar laiku. Dažus noteikumus mums iemāca (zibens laikā jāaizver visi logi), dažus mēs apgūstam it kā paši no sevis (izstādē stāvēt pie darbiem tā, lai arī citi tos varētu apskatīt).
Spēja apzināties situāciju – saredzēt, saprast vidi un iedomāties iespējamos scenārijus, var palīdzēt izdzīvot gan satraucošās sociālās situācijās, gan reizēs, kad pastāv risks drošībai. Tā noder, ejot vēlu naktī mājās un sastopot iedzērušu kompāniju. Un arī mazāk bīstamās, tomēr izaicinošās situācijās, piemēram, ieejot telpā, kurā nevienu nepazīstam vai arī uzsākot darbu jaunā kolektīvā. Šajos gadījumos jāvēro apkārtne – kā izturas cilvēki, vai viņi ir draudzīgi noskaņoti, vai uz ielas ir vēl kāds bez mums, kas ir tas priekšmets, ko cilvēks tur rokā, cik tālu palicis līdz mājām.
Jāatceras, ka neviens nav vainojams pie tā, ka cietis no vardarbības. Arī teicama situācijas apzināšanās nenodrošina to, ka cilvēks ir pasargāts, tomēr ne vienmēr iespējams uzreiz mainīt varmākas uzvedību, tāpēc diemžēl atliek pielāgoties. Turklāt risks drošībai pastāv ne tikai tīšas ļaunprātības gadījumā. Situācijas apzināšanās nosaka, ka mēs atpazīstam ne tikai aizdomīgus cilvēkus, bet arī aizdomīgas lietas, vietas un apstākļus: nestaigājam pa tikko aizsalušu upi, nedzeram vectēva garažā zaļas krāsas šķidrumu, kas ieliets fantas pudelē, nenostājamies zem izkaltuša dižozola zibens laikā.
Situācijas apzināšanās lielākoties notiek acumirklīgi, bet, ja pavērojam tuvāk, atrodam, ka tas ir process, kas sastāv no četrām daļām.
1. Uztvert – uzņemt informāciju par apkārtējo vidi. (Kur es esmu? Ko es redzu? Kādi cilvēki ir man apkārt? u.c.)
2. Saprast – interpretēt informāciju par apkārtējo vidi. (Ko nozīmē šī ceļa zīme? Kāpēc tas cilvēks nostājies man tik tuvu? Par ko liecina viņa skaļā balss? u.c.)
3. Paredzēt – prognozēt, kas varētu notikt pēc tam. (Vai es ietriekšos stabā? Vai viņš man varētu darīt pāri? Ja es sāktu skriet, vai mani panāktu? u.c.)
4. Rīkoties – spēt attiecīgi rīkoties. (Piespiest bremzes. Pāriet ielai otrā pusē. Sākt skriet.)
Kā kopā ar bērnu uzlabot situācijas apzināšanos?
1. UZTVERT
Uzmanība ir kā kabatas lukturītis tumšā telpā – mēs redzam tikai to, kur pavēršam lukturīti. Lai mācītos pamatīgāk uztvert savu apkārtni, spēlējiet spēles!
* Es redzu... Ejot pastaigās, spēlējiet spēli, kurā jūs ko ieraugāt un aicināt bērnu to atrast: „Es redzu skursteni, pa kuru nāk dūmi. Kur tas ir?” Aiciniet arī bērnu pamanīt un nosaukt kādu objektu apkārtējā vidē un gaidīt, kad to ieraudzīsiet jūs.
* Skaņas. Tieši skaņa bieži vien mūs brīdina par briesām – izmaiņas balss tonī, klaigāšana, sirēnas. Pievērsiet uzmanību apkārtnes sakņām. Kopā ar bērniem spēlējiet spēli, kurā jāpieraksta vai jānosauc visas skaņas, kuras šobrīd dzirdat. Tā atklāsiet, cik daudz skaņu mēs ikdienā izslēdzam no uzmanības loka.
* Kartes. Kopā uzzīmējiet istabas karti – kur atrodas galds, durvis, logi, skapji. Pēc tam varat ķerties pie mājas kartes, tad – zīmēt rajona karti. Spēja apzināties telpu un savu atrašanās vietu tajā ir daļa no situācijas apzināšanās.
* Paslēpes. Satraukums, gaidot, vai mani neatradīs, un uzmanīga apkārtnes vērošana šo iemīļoto spēli padara par labu rīku, lai mācītos modrību.
* Staigāt bez skaņas. Iemācieties staigāt pavisam klusu. Tas liks pievērst uzmanību gan sava ķermeņa kustībām, gan arī katram mazākajam troksnītim ap sevi.
* Aizved mani mājās. Kad ejat pastaigā, sarunājiet, ka atpakaļ jūs vedīs bērns. Tas liek pievērst uzmanību apkārtnei, censties atcerēties to.
2. SAPRAST
Ar skatīšanos un klausīšanos vien nepietiek, lai apzinātos situāciju. Nepieciešams saprast, ko nozīmē uztvertais.
* Lasīt domas. Lai mācītos labāk saprast cilvēku ķermeņa valodu, žestus un sejas izteiksmes, kopā vērojiet cilvēkus un pārrunājiet, par ko gan katrs no viņiem domā. Tiesa, tas jādara ar cieņu un ne pārāk uzkrītoši. Te var noderēt arī filmas – ik pa laikam apstādiniet video un pārrunājiet, ko domā varoņi kadrā.
* Kā viņi jūtas? Par situāciju bieži vien liecina tās dalībnieku noskaņojums. Ja apkārtējie ir dusmīgi, noraizējušies, aizkaitināti, pastāv iespēja, ka milzt konflikts. Spēlējiet spēli līdzīgi kā ar domu lasīšanu, tikai šoreiz mācieties atpazīt apkārtējo noskaņojumus. Var noderēt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas”, kura ļauj precīzi un niansēti runāt par cilvēku piedzīvoto.
* Atpazīt nedrošas situācijas. Labākā aizsardzība no briesmām ir izvairīšanās no bīstamām situācijām. Pārrunājiet situācijas, kurās jābūt modram – šķērsojot ielu, iekāpjot sabiedriskajā transportā, tumšā laikā, esot starp nepazīstamiem cilvēkiem. Tas nenozīmē mācīt bērnam būt aizdomīgam, taču jābūt modram, jāvēro sava apkārtne. Pārrunājiet, kad ir droši klausīties austiņās mūziku vai skatīties telefonā, un kad ik pa laikam paskatīties apkārt.
* Precīza valoda. Kad mācāt bērnu par iespējamām bīstamajām situācijām, esiet precīzi. Izvairieties no neskaidrības, piemēram: „Nevar ļaut citiem pieskarties tur apakšā.” Vai tas nozīmē, ka nedrīkst ļaut audzinātājai aizsiet sev zābakus? Vai arī: „Nekad nerunā ar svešiem.” Tātad, nedrīkst sveicināt veikala pārdevēju? Esiet tieši un paskaidrojiet tā, lai jūsu bērns saprastu, ko jūs sakāt.
* Ķermeņa robežas. Izpratne par ķermeņa neaizskaramību nerodas pati no sevis. To, kas ir pieļaujams un kas ne, bērns saprot no savas pieredzes un tā, ko māca citi. Jāmāca par ķermeņa robežām jau no agras bērnības. Arī te nepieciešama skaidra komunikācija – māciet bērnam nosaukt visas ķermeņa daļas, arī dzimumorgānus. Jo mazāk kauna bērns jutīs par savu ķermeni, jo vieglāk būs iestāties par sava ķermeņa tiesībām. Jūs varat kopā uzzīmēt ķermeni un aicināt bērnu ar atšķirīgām krāsām apvilkt vietas, kurām pieskaras nepazīstami cilvēki, tās, kurām pieskaras draugi, tuvinieki, un vietas, kurām pieskaras pats bērns. Māciet, ka viņa ķermeņa robežas drīkst būt tādas, kas viņam pašam ir ērtas. Māciet, ka bērnam ir tiesības atteikties no apskāviena, bučas vai sēdēšanas klēpī. Reizēm pavisam nepazīstami cilvēki uz ielas cenšas iekniebt bērnam vaigos vai noglaudīt galvu. Jā, viņi tā varbūt izpauž savu labvēlību, tomēr svarīgi tādos brīžos pajautāt bērnam, vai viņa/ viņš piekrīt pieskārieniem. Bērni nav mīļmantiņas, kuras paredzētas pieaugušo labsajūtai.
Lai izvairītos no nepatīkamām vai bīstamām situācijām, nepieciešams tās paredzēt, pirms notikušas.
* Kas būs tālāk? Noderēs vizuāli materiāli, kuros cilvēki veic kādu darbību, kurai sekos nākošā. Piemēram, cilvēks atver ledusskapi. Ko viņš varētu darīt nākamo? Varat skatīties filmu, ik pa laikam apturēt video un apspriest, kas notiks tālāk. Arī lasot grāmatu, mēģiniet kopā prognozēt, kādas būs grāmatas beigas.
4. RĪKOTIES
* Ko darīt bīstamās situācijās? Pārrunājiet ar bērnu potenciālās nedrošās situācijas. Tieši un saprotami pastāstiet, ko darīt. Jūs varat sarunu iesaistīt rotaļā, izspēlēt to ar lego, ar lellēm vai dzīvnieciņiem. Svarīgi, lai informāciju bērns labi iegaumētu, jo trauksmes situācijā mēs atceramies tikai to, ko vairākkārt esam atkārtojuši.
* Kā lūgt palīdzību. Māciet vienoto drošības dienesta numuru. Bērns to iegaumēs, ja kopā spēlēsietie policistos, ugunsdzēsējos, dakteros – bērns var uz spēļu telefona nospiest attiecīgās pogas. Iemāciet, kas sarunā jāsaka, ka jānosauc atrašanās vieta un kas tieši atgadījies. Pārrunājiet to, ka cilvēki lielākoties ir gatavi palīdzēt, tāpēc jācenšas lūgt palīdzību apkārtējiem.
* Personīgā informācija. Māciet bērnam savu un vecāku vārdu un uzvārdu. Lai nebūtu tā, ka bērns zina tikai, ka mammu sauc „Mamma” ☺ Tāpat māciet nosaukt jūsu adresi vai vismaz ielu un pilsētu, kurā ir jūsu mājas. Ja bērns ir jau tik liels, ka viņam ir savs maciņš vai somiņa, svarīgo informāciju varat ievietot tur. Ja pastāv bažas, ka bērns varētu apmaldīties vai aizbēgt, iespējams vecāku kontaktinformāciju pievienot bērna apģērbam kā mazu uzšuvi vai arī izveidot uzgludināmu uzlīmi.
Lai izdodas!