Mēdz nošķirt emocionālo jeb afektīvo empātiju un kognitīvo empātiju.

Emocionālā empātija ir spēja just un pārdzīvot afektus, kurus piedzīvo kāds cits. Tas nozīmē, ka cilvēku spēcīgi ietekmē citu garastāvokļi, emocijas, kuras pauž balss tembrs, sejas izteiksme, ķermeņa valoda. Emocionālā empātija ļauj just citu piedzīvoto kā savu un nedomājot reaģēt uz citu noskaņojumiem.

Kognitīvā empātija ir spēja saprast citu piedzīvoto. Cilvēks var nejust spēcīgas emocijas, kad kādam citam sāp, bet apzināties to, saprast, ka otram ir slikti, un pieņemt lēmumu palīdzēt. Kognitīvā empātija ir arī spēja iztēloties sevi cita vietā, atsaukt atmiņā kādu gadījumu no paša pieredzes, un tā saprast, kā varētu justies otrs.

Arī empātija ir spēja, kuru iespējams vairot. It īpaši tiem, kuriem raksturīga kognitīvā empātija.

► Jau kopš agras bērnības māciet bērnam atpazīt un nosaukt savas emocijas. Ikviens bērns to iemācās, vairākkārt dzirdot, kādos vārdos viņa izjūtas nosauc apkārtējie. Ar laiku bērns iemācās, ka tā nepatīkamā sajūta, kad sasitas, ir „sāpes”. Un ka tas, kas liek smaidīt, ir „prieks”. Šie vārdi pie bērniem ceļo no mums. Un dažiem tie jādzird atkal un atkal.

► Kad bērns atpazīst savas emocijas, varat demonstrēt, kā tās pašas emocijas izskatās citos – skatoties filmas, lasot grāmatas, spēlējot teātri.

► Var noderēt sociālie stāsti, kuros atainotas dažādas situācijas un tas, kā cilvēki jūtas tajās.

► Pārrunājiet dažādas ikdienas situācijas un kā kurš tajās jūtas. Varat arī no drošas un pieklājīgas distances vērot un komentēt apkārtējo cilvēku emocijas. Kā tev šķiet, kā jūtas tas mazais zēns, kurš tik skaļi runā ar savu māsu? Kā gan šajā aukstajā dienā jūtas tramvaja vadītāja?

► Kad bērns sāk atklāt, cik dažādi iespējams justies, talkā var nākt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas”, kuru spēlējot, var raksturot gan sevis, gan citu sajusto.

► Izceliet nevis jūtas, bet rīcību. Tas nekas, ja bērns nespēj sajust citu jūtas, jo svarīgākais ir īstajā brīdī atbilstoši rīkoties. Iemācīties piedāvāt palīdzību, kādam, kuram tas nepieciešams. Iemācīties frāzi: „Vai es varu palīdzēt?”

► Runājiet atklāti un skaidri par to, kā jūtaties, lai bērnam nebūtu jācenšas uzminēt. Tas vairos empātisku rīcību. Jo bērns var nezināt, ka pēc darba dienas vecāki ir noguruši, bērns var nejust nomāktību un aizkaitinājumu, tapēc svarīgi to skaidri pateikt un paskaidrot.