Ko darīt ar trokšņainu bērnu kolektīvu?
Bērni nereti sūdzas, ka pedagogi uz viņiem kliedz, bet pedagogi atkal sūdzas, ka grupā ir tāds troksnis, ka nav iespējams parunāt
klusām. Tam ir daudz nopietnākas sekas nekā pirmajā acumirklī šķiet – tas var
novest ne tikai pie balss saišu pārpūles un dzirdes traucējumiem, bet arī
mentālās veselības problēmām. Un arī pie tā, ka pieaugušie sāk racionalizēt un
pat attaisnot vardarbību pret bērniem.
Un te veidojas daudzi paradoksi – vidē, kur notiek cīņa par
kontroli, nereti veidojas situācijas, ka bērni neko nestāsta par notiekošo
vardarbību, jo baidās (un reizēm viņiem ir arī iestāstīts), ka ir to pelnījuši
savas uzvedības dēļ.
Un ja jūs kā pedagogs pieķerat sevi kliedzam uz bērnudārza
bērniem, ka viņi jūs novedīs līdz slimnīcai vai arī kapā (jā, ir pieredzēti arī
šādi gadījumi), tad tas nozīmē, ka jūs jau degat ārā vai jums jau ir citas
nopietnas problēmas.
Tad palīdz supervīzijas. Vairums pedagogu uzskata, ka
nedrīkst kļūdīties vai netikt ar visu paši galā, baidās, ka kāds uzskatīs, ka
viņi nespēju atrisināt situācijas, tādēļ bieži vien par saviem izaicinājumiem
nerunā. Daudzi pedagogi supervīzijas uzskata par nevajadzīgu darba
pārraudzīšanu, bet mūsu pieredze rāda, ka kvalitatīvi organizētas supervīzijas
ļauj pedagogam justies drošam un nejusties izolētam un sniedz daudzas idejas
izejai no sarežģītām situācijām.
Kā veidojas
troksnis klasē vai grupiņā?
Pirmais iemesls ir pavisam banāls – jums ir iedalītas telpas
ar briesmīgu, briesmīgu akustiku. Es patiešām neapskaužu tos pedagogus, kuriem pašlaik
stundas ir jāvada sporta zālē vai gaiteņos. Ja skola nav parūpējusies par
labiem akustiskajiem paneļiem, griestiem vai vismaz kaut kur
salikusi vingrošanas paklājus, lai slāpētu atbalsis, galvassāpes, zaudēta balss
ir mazākais, kas jūs var piemeklēt dienas un nedēļas beigās. Ir telpas, kur nav
mīkstu virsmu, un tajās pat runāšana pusbalsī var izklausīties kā kliegšana. Tas
ir darba vides risks, un ejiet runāt ar skolas administrāciju, labi?
Bērnudārzos viss ir vienkāršāk, jo tur ir paklāji, aizkari, rotaļlietas un
citas virsmas, kas kaut nedaudz absorbē skaņu. Starp citu, tas ir viens no
iemesliem, kāpēc tik bieži tautisko deju skolotāji izskatās tik nešpetni – viņi
vienkārši izdeg briesmīgā akustikā.
Kā bērni piedalās trokšņa veidošanā?
Ir bērni, kuriem ir paaugstināts dzirdes jutīgums. Mēs
redzam šos bērnus arī pēc tā, ka viņi parasti nēsā kapuces, austiņas, pieprasa,
lai citi apklustu (reizēm viņi to dara kliedzot), spiež ausis ciet ar plaukstām,
reizēm cenšas atrast kādu klusu stūri un sensorās pārslodzes gadījumā palikt tur
stundām ilgi. Reizēm viņi kliedz daudz un ilgi.
Ir bērni, kuriem ir vienkārši skaļa balss. Jūs varbūt
esat pamanījuši – ir tādi bērni, kuriem pēc tam, kad tu pasaki “runā, lūdzu,
klusāk”, viņi parunā kādu brīdi klusāk un atkal runā ļoti skaļi. Starp citu,
parasti, kad mēs sastopam šo bērnu vecākus, mēs arī pamanām, ka viņi nav nekādi
klusās balss īpašnieki… Šiem bērniem “runā, lūdzu, klusāk” nepalīdz, jo viņu
izpratne par to, kas ir klusa balss kardināli atšķiras no citu…
Ir bērni, kuri mīl taisīt troksni. Viņi dauza priekšmetus,
dauza durvis. Bieži vien viņi to dara, jo viņiem patīk, kā skaņas vilnis
atsitas pret viņu ādu. Jums noteikti ir bijis kāds kaimiņš, kurš spēj mūziku
klausīties tik skaļi, ka dreb logu rūtis ne tikai viņa dzīvoklī…
Ir bērni, kuri nesaprot noteikumus. Viņiem neviens
nav pateicis, ka tas ir pieklājīgi – pagaidīt, ka viens bērns runā, un tad sākt
runāt, ka nevajag bļaut pāri visai telpai, bet vajag pienākt cilvēkam blakus. Turklāt,
ja šiem bērniem jau ir izveidojies ieradums kliegt, nebūs tā, ka pēc
vienreizējas noteikumu izskaidrošanas viņi visi sāks runāt klusām. Ir kolektīvi,
kur noteikumi par klusumu jāatkārto atkal un atkal.
Ir pedagogi, kuri neapzināti (un reizēm arī apzināti) atbalsta
trokšņainas vides veidošanos. Kā? Ja bērni pamanīs, ka pedagogs uzklausa
ātrāk tos, kuri runā skaļāk; pirmos uzklausa tos, kuri nodarbību laikā pārtrauc
klusos runātājus, atbild viņiem ātrāk, arī pārējie bērni ar laiku pārstās runāt
klusām. Kautrīgie, kuri nesāks runāt skaļi, necīnīsies par savu vietu uzmanības
saulītē, kļūs vēl biklāki un kautrīgāki.
Ko darīt?
Troksnis klasē un grupiņā ir kontrolējams. Tikai patiešām
jāatceras, ka būtiska ir stabila, paredzama vide, skaidri noteikumi un
konsekvences par to neievērošanu, ka iemesli troksnim ir dažādi, un nedomāt, ka
kādi bērni trokšņo speciāli, lai izvestu jūs kā pedagogus.
Skaidrot, cik klusa balss ir klusa balss. Mācīt visam
kolektīvam, kā izklausās klusa balss, kā izklausās skaļa balss. Te brīnišķīgs
atbalsts būs mūsu Balss skaļuma plakāts. Starp citu, daudzviet tas sāk strādāt,
uzreiz pielikts pie sienas. Protams, ir vērts novadīt atsevišķu nodarbību par
to, kā izklausās kurš balss skaļums, izmēģināt runāt šajās balsīs. Tas palīdzēs
ne tikai ļoti skaļajiem bērniem, bet arī ļoti klusajiem bērniem.
Balss skaļuma atrunāšanai var palīdzēt arī dažādas
aktivitātes ar metamo kauliņu no 0-5, kur nulle ir klusums, bet pieci –
visskaļākā iespējamā balss, kuru mēs lietojam, kad saucam palīgā. Metamo kauliņu
no 0 līdz 5 var arī lejupielādēt mūsu mājas lapā.
Atrunāt noteikumus un precīzus dialogus, ko darīt, ja
kādam bērnam ir par skaļu. Spēlējiet lomu spēles – sarakstiet ar bērniem
dažādus trokšņu veidus un izvēlaties situācijas un izspēlējiet tās
improvizācijas teātra formātā. Tas palīdzēs bērniem, kuriem ir maza pieredze
problēmsituāciju risināšanā, kuri nāk no vardarbīgām ģimenēm, kur problēmas
tiek risinātas ar spēku. Viņi vienkārši netic, ka kaut ko var atrisināt bez
kliegšanas. Šāda bērna ienākšana mierīgā kolektīvā ar laiku var nopietni mainīt
grupas dinamiku, jo bērni ātri iemācīsies, ka kliegt, sist ir vienkāršāk nekā
lūgt. Te lielisks palīgs pirmsskolā un pirmajās klasēs būs Mācīties.Draudzēties. Spēlēties spēle.
Izmēģiniet un
vienojaties veselīgām metodēm klusumam
Rēķinieties, ka neviena pieeja nestrādās uz ilgu laiku, jo
bērni adaptējas, meklē jaunas pieejas. Šīs metodes domātas nodarbības sākšanai,
kad ir troksnis. Ja kāds bērns nespēj nostāvēt rindā, ja nevar paciesties, kad
citi bērni pabeigs savus darbiņus, tur palīdzēs citas pieejas, par kurām arī
uzrakstīsim vēlāk.
Šīs pieejas balstās uz pozitīvu spoguļošanu, tāpēc vienmēr uzslavējiet
pirmos bērnus, kuri jūs dzird, tas veidos pozitīvas uzvedības kultūru. Jums uzslavas nav jāsaka ar vārdiem – tas var
palielināt troksni, bet acu skatiens, draudzīgs smaids, še pieci, parādīšana ar
žestu “malacis!” parādīs, ka jūs pamanāt arī pozitīvu, ne tikai negatīvu
uzvedību
Roku pacelšana. Ja pedagogs paceļ abas rokas,
bērniem, kuri to redz, ir jāpatrauc runāt un trokšņot un arī jāpaceļ abas rokas.
Tā pamazām visi apklust līdz beigās runā
divi vai trīs bērni, un visi viņus klausās. Parasti tad sākas jautrība un arī
saprot, ka jāceļ rokas. Līdzīga pieeja ir “Paceļ roku, kurš mani dzird”.
Plaukstu sasišana. Pedagogs pasaka “Kurš mani dzird,
sasit plaukstas trīs reizes”. Sasit plaukstas un apklust. Tie, kuri to pamana,
arī sasit plaukstas. Tā tas turpinās līdz visi klusē. To var pārvērst rotaļā
“Tie, kuri mani dzird”. Tie, kuri mani dzird, pieliek rokas priekšā
acīm. Tie, kuri mani dzird, paceļ gaisā abas rokas utt.
Klusuma dziesma. Vienojaties par kādu dziesmu vai
ritmu. Tie, kuri jūs dzird, var pievienoties šai dziesmai, un tas ir signāls,
ka jāpārtrauc trokšņot. Brīnišķīgi strādā pirmsskolās.
Tāpat jūs varat plaukšķināt kādu ritmu, un visa klase
pievienojas. Tikai jārēķinās – ja klasē vai grupiņā ir bērni, kuri viegli
aizraujas, kuriem ir zema fleksibilitāte, viņus būs grūti no šī ritma dabūt
ārā. Tādā gadījumā ir nepieciešama kāda enerģijas samazināšanas aktivitāte.
Maģiski strādā Kušssss signāls. Jūs sākat teikt
Kušsss un visi bērni pamazām pievienojas ššššš, bet līdzīgi kā ar augstāk
minēto ritma sišanu, būs bērni, kuri aizrausies un jums vajadzēs viņiem
palīdzēt noskaņoties darbam.
Skaitīšana no 10 līdz 0. Parasti 10 tiek
pateikts ļoti skaļi, tad 9, 8 7 klusāk un nullē jau čukstus vai vienkārši
pateikts, kustinot lūpas un bez skaņas. Droši pavadiet skaitīšanu ar rokām,
noliecot pirkstus – tas būs labs atbalsts bērniem, kuri slikti uztver skaņas
vai arī zīmējiet uz tāfeles – 10, 9, 8 7 utt. ir skolas, kur izmanto skaitīšanu
no 5 līdz 0, tikai inertai grupai, kurai ir grūti pārslēgties starp aktivitātēm,
tas varētu būt par maz.
Vienojaties par signālu klusumam. Tas var būt zvaniņš,
plaukstu sasišana, ksilofons vai kāds cits priekšmets, kas rada patīkamu, vēlams
zemāku frekvenču skaņu. Augstas frekvences skaņas trauksmainus bērnus padarīs
vēl trauksmainākus.
Klusuma minūte. Pedagogs lūdz aizvērt visiem acis un
gaidīt minūti klusumā. Kad bērns domā, ka minūte ir pagājusi, viņš atver acis.
Pedagogs piefiksē bērnu, kuram visprecīzāk izdevās notvert tieši minūti. Sākumā
var to darīt arī, ja klasē vai grupiņā ir tikšķošs pulkstenis, jo tas ļaus
bērniem sajust laiku, bet parasti pedagogi parūpējas, lai nebūtu orientieru
klasē.
Kādas ir jūsu idejas?