Ko darīt ar trokšņainu bērnu kolektīvu?

Bērni nereti sūdzas, ka pedagogi uz viņiem kliedz, bet pedagogi atkal sūdzas, ka grupā ir tāds troksnis, ka nav iespējams parunāt klusām. Tam ir daudz nopietnākas sekas nekā pirmajā acumirklī šķiet – tas var novest ne tikai pie balss saišu pārpūles un dzirdes traucējumiem, bet arī mentālās veselības problēmām. Un arī pie tā, ka pieaugušie sāk racionalizēt un pat attaisnot vardarbību pret bērniem.

Un te veidojas daudzi paradoksi – vidē, kur notiek cīņa par kontroli, nereti veidojas situācijas, ka bērni neko nestāsta par notiekošo vardarbību, jo baidās (un reizēm viņiem ir arī iestāstīts), ka ir to pelnījuši savas uzvedības dēļ.

Un ja jūs kā pedagogs pieķerat sevi kliedzam uz bērnudārza bērniem, ka viņi jūs novedīs līdz slimnīcai vai arī kapā (jā, ir pieredzēti arī šādi gadījumi), tad tas nozīmē, ka jūs jau degat ārā vai jums jau ir citas nopietnas problēmas.

Tad palīdz supervīzijas. Vairums pedagogu uzskata, ka nedrīkst kļūdīties vai netikt ar visu paši galā, baidās, ka kāds uzskatīs, ka viņi nespēju atrisināt situācijas, tādēļ bieži vien par saviem izaicinājumiem nerunā. Daudzi pedagogi supervīzijas uzskata par nevajadzīgu darba pārraudzīšanu, bet mūsu pieredze rāda, ka kvalitatīvi organizētas supervīzijas ļauj pedagogam justies drošam un nejusties izolētam un sniedz daudzas idejas izejai no sarežģītām situācijām.

Kā veidojas troksnis klasē vai grupiņā?

Pirmais iemesls ir pavisam banāls – jums ir iedalītas telpas ar briesmīgu, briesmīgu akustiku. Es patiešām neapskaužu tos pedagogus, kuriem pašlaik stundas ir jāvada sporta zālē vai gaiteņos. Ja skola nav parūpējusies par labiem akustiskajiem paneļiem, griestiem vai vismaz kaut kur salikusi vingrošanas paklājus, lai slāpētu atbalsis, galvassāpes, zaudēta balss ir mazākais, kas jūs var piemeklēt dienas un nedēļas beigās. Ir telpas, kur nav mīkstu virsmu, un tajās pat runāšana pusbalsī var izklausīties kā kliegšana. Tas ir darba vides risks, un ejiet runāt ar skolas administrāciju, labi? Bērnudārzos viss ir vienkāršāk, jo tur ir paklāji, aizkari, rotaļlietas un citas virsmas, kas kaut nedaudz absorbē skaņu. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik bieži tautisko deju skolotāji izskatās tik nešpetni – viņi vienkārši izdeg briesmīgā akustikā.

Kā bērni piedalās trokšņa veidošanā?

Ir bērni, kuriem ir paaugstināts dzirdes jutīgums. Mēs redzam šos bērnus arī pēc tā, ka viņi parasti nēsā kapuces, austiņas, pieprasa, lai citi apklustu (reizēm viņi to dara kliedzot), spiež ausis ciet ar plaukstām, reizēm cenšas atrast kādu klusu stūri un sensorās pārslodzes gadījumā palikt tur stundām ilgi. Reizēm viņi kliedz daudz un ilgi.

Ir bērni, kuriem ir vienkārši skaļa balss. Jūs varbūt esat pamanījuši – ir tādi bērni, kuriem pēc tam, kad tu pasaki “runā, lūdzu, klusāk”, viņi parunā kādu brīdi klusāk un atkal runā ļoti skaļi. Starp citu, parasti, kad mēs sastopam šo bērnu vecākus, mēs arī pamanām, ka viņi nav nekādi klusās balss īpašnieki… Šiem bērniem “runā, lūdzu, klusāk” nepalīdz, jo viņu izpratne par to, kas ir klusa balss kardināli atšķiras no citu…

Ir bērni, kuri mīl taisīt troksni. Viņi dauza priekšmetus, dauza durvis. Bieži vien viņi to dara, jo viņiem patīk, kā skaņas vilnis atsitas pret viņu ādu. Jums noteikti ir bijis kāds kaimiņš, kurš spēj mūziku klausīties tik skaļi, ka dreb logu rūtis ne tikai viņa dzīvoklī…

Ir bērni, kuri nesaprot noteikumus. Viņiem neviens nav pateicis, ka tas ir pieklājīgi – pagaidīt, ka viens bērns runā, un tad sākt runāt, ka nevajag bļaut pāri visai telpai, bet vajag pienākt cilvēkam blakus. Turklāt, ja šiem bērniem jau ir izveidojies ieradums kliegt, nebūs tā, ka pēc vienreizējas noteikumu izskaidrošanas viņi visi sāks runāt klusām. Ir kolektīvi, kur noteikumi par klusumu jāatkārto atkal un atkal.

Ir pedagogi, kuri neapzināti (un reizēm arī apzināti) atbalsta trokšņainas vides veidošanos. Kā? Ja bērni pamanīs, ka pedagogs uzklausa ātrāk tos, kuri runā skaļāk; pirmos uzklausa tos, kuri nodarbību laikā pārtrauc klusos runātājus, atbild viņiem ātrāk, arī pārējie bērni ar laiku pārstās runāt klusām. Kautrīgie, kuri nesāks runāt skaļi, necīnīsies par savu vietu uzmanības saulītē, kļūs vēl biklāki un kautrīgāki.

Ko darīt?

Troksnis klasē un grupiņā ir kontrolējams. Tikai patiešām jāatceras, ka būtiska ir stabila, paredzama vide, skaidri noteikumi un konsekvences par to neievērošanu, ka iemesli troksnim ir dažādi, un nedomāt, ka kādi bērni trokšņo speciāli, lai izvestu jūs kā pedagogus.

Skaidrot, cik klusa balss ir klusa balss. Mācīt visam kolektīvam, kā izklausās klusa balss, kā izklausās skaļa balss. Te brīnišķīgs atbalsts būs mūsu Balss skaļuma plakāts. Starp citu, daudzviet tas sāk strādāt, uzreiz pielikts pie sienas. Protams, ir vērts novadīt atsevišķu nodarbību par to, kā izklausās kurš balss skaļums, izmēģināt runāt šajās balsīs. Tas palīdzēs ne tikai ļoti skaļajiem bērniem, bet arī ļoti klusajiem bērniem.  

Balss skaļuma atrunāšanai var palīdzēt arī dažādas aktivitātes ar metamo kauliņu no 0-5, kur nulle ir klusums, bet pieci – visskaļākā iespējamā balss, kuru mēs lietojam, kad saucam palīgā. Metamo kauliņu no 0 līdz 5 var arī lejupielādēt mūsu mājas lapā.

Atrunāt noteikumus un precīzus dialogus, ko darīt, ja kādam bērnam ir par skaļu. Spēlējiet lomu spēles – sarakstiet ar bērniem dažādus trokšņu veidus un izvēlaties situācijas un izspēlējiet tās improvizācijas teātra formātā. Tas palīdzēs bērniem, kuriem ir maza pieredze problēmsituāciju risināšanā, kuri nāk no vardarbīgām ģimenēm, kur problēmas tiek risinātas ar spēku. Viņi vienkārši netic, ka kaut ko var atrisināt bez kliegšanas. Šāda bērna ienākšana mierīgā kolektīvā ar laiku var nopietni mainīt grupas dinamiku, jo bērni ātri iemācīsies, ka kliegt, sist ir vienkāršāk nekā lūgt. Te lielisks palīgs pirmsskolā un pirmajās klasēs būs Mācīties.Draudzēties. Spēlēties spēle.

Izmēģiniet un vienojaties veselīgām metodēm klusumam

Rēķinieties, ka neviena pieeja nestrādās uz ilgu laiku, jo bērni adaptējas, meklē jaunas pieejas. Šīs metodes domātas nodarbības sākšanai, kad ir troksnis. Ja kāds bērns nespēj nostāvēt rindā, ja nevar paciesties, kad citi bērni pabeigs savus darbiņus, tur palīdzēs citas pieejas, par kurām arī uzrakstīsim vēlāk.  

Šīs pieejas balstās uz pozitīvu spoguļošanu, tāpēc vienmēr uzslavējiet pirmos bērnus, kuri jūs dzird, tas veidos pozitīvas uzvedības kultūru.  Jums uzslavas nav jāsaka ar vārdiem – tas var palielināt troksni, bet acu skatiens, draudzīgs smaids, še pieci, parādīšana ar žestu “malacis!” parādīs, ka jūs pamanāt arī pozitīvu, ne tikai negatīvu uzvedību

Roku pacelšana. Ja pedagogs paceļ abas rokas, bērniem, kuri to redz, ir jāpatrauc runāt un trokšņot un arī jāpaceļ abas rokas. Tā pamazām visi apklust  līdz beigās runā divi vai trīs bērni, un visi viņus klausās. Parasti tad sākas jautrība un arī saprot, ka jāceļ rokas. Līdzīga pieeja ir “Paceļ roku, kurš mani dzird”.

Plaukstu sasišana. Pedagogs pasaka “Kurš mani dzird, sasit plaukstas trīs reizes”. Sasit plaukstas un apklust. Tie, kuri to pamana, arī sasit plaukstas. Tā tas turpinās līdz visi klusē. To var pārvērst rotaļā “Tie, kuri mani dzird”. Tie, kuri mani dzird, pieliek rokas priekšā acīm. Tie, kuri mani dzird, paceļ gaisā abas rokas utt.

Klusuma dziesma. Vienojaties par kādu dziesmu vai ritmu. Tie, kuri jūs dzird, var pievienoties šai dziesmai, un tas ir signāls, ka jāpārtrauc trokšņot. Brīnišķīgi strādā pirmsskolās.

Tāpat jūs varat plaukšķināt kādu ritmu, un visa klase pievienojas. Tikai jārēķinās – ja klasē vai grupiņā ir bērni, kuri viegli aizraujas, kuriem ir zema fleksibilitāte, viņus būs grūti no šī ritma dabūt ārā. Tādā gadījumā ir nepieciešama kāda enerģijas samazināšanas aktivitāte.

Maģiski strādā Kušssss signāls. Jūs sākat teikt Kušsss un visi bērni pamazām pievienojas ššššš, bet līdzīgi kā ar augstāk minēto ritma sišanu, būs bērni, kuri aizrausies un jums vajadzēs viņiem palīdzēt noskaņoties darbam.

Skaitīšana no 10 līdz 0. Parasti 10 tiek pateikts ļoti skaļi, tad 9, 8 7 klusāk un nullē jau čukstus vai vienkārši pateikts, kustinot lūpas un bez skaņas. Droši pavadiet skaitīšanu ar rokām, noliecot pirkstus – tas būs labs atbalsts bērniem, kuri slikti uztver skaņas vai arī zīmējiet uz tāfeles – 10, 9, 8 7 utt. ir skolas, kur izmanto skaitīšanu no 5 līdz 0, tikai inertai grupai, kurai ir grūti pārslēgties starp aktivitātēm, tas varētu būt par maz.

Vienojaties par signālu klusumam. Tas var būt zvaniņš, plaukstu sasišana, ksilofons vai kāds cits priekšmets, kas rada patīkamu, vēlams zemāku frekvenču skaņu. Augstas frekvences skaņas trauksmainus bērnus padarīs vēl trauksmainākus.

Klusuma minūte. Pedagogs lūdz aizvērt visiem acis un gaidīt minūti klusumā. Kad bērns domā, ka minūte ir pagājusi, viņš atver acis. Pedagogs piefiksē bērnu, kuram visprecīzāk izdevās notvert tieši minūti. Sākumā var to darīt arī, ja klasē vai grupiņā ir tikšķošs pulkstenis, jo tas ļaus bērniem sajust laiku, bet parasti pedagogi parūpējas, lai nebūtu orientieru klasē.

Kādas ir jūsu idejas?

Nav komentāru

Komentēt