Bērns ir kļuvis par baumu un aprunāšanas upuri?

7. augusts, 2020 pl. 22:24, Nav komentāru

“Viņi baumo, ka esmu gulējusi ar visiem nometnes puišiem.” “Es atteicos ar viņu draudzēties, un viņa izplatīja baumas, ka esmu gejs.” - tā bieži sākas jauniešu stāsti.

"Neklausies tajās muļķībās... Viņiem vienkārši skauž… Tas ir normāli – trīt mēles ap kādu utt." – tā ir pirmā pieaugušo atbilde. Jūs varat atbildēt tā, bet rēķināties, ka neko vairs neuzzināsiet par sava bērna grūtībām.

Nesagatavotam bērnam aprunāšana, baumošana var būt liels trieciens, jo mūsu identitāte veidojas gan no tā, ko mēs domājam par sevi, gan no tā, ko citi saka, kā citi uztver mūs.

Baumas un aprunāšana mūsdienās ir daudz sāpīgāka nekā kādreiz, jo sociālo mediju ietekmes dēļ jaunieši jūtas eksponēti visu diennakti, un pašlaik vienkārši nekas nebeidzas pēc skolas durvju aizvēršanas vai vasaras brīvlaikā. Jebkur var parādīties kāda meme.

Aprunāšana, baumošana skolās un nometnēs – cik tas ir nopietni?

Jā, tas ir nopietni. Aprunāšana, baumošana ir vardarbības forma, kas var ļoti spēcīgi ietekmēt bērna, jaunieša, arī pieaugušā pašapziņu, turklāt uz ilgiem laikiem, pat visu dzīvi. Šī ir vardarbības forma, pret kuru ne tikai paši pieaugušie jūtas bezspēcīgi, bet arī paši kļūst par tās upuriem. Un, būsim atklāti, arī pieaugušie paši īsteno to biežāk vai retāk, apzināti vai neapzināti.

Kāpēc baumas rodas?

Lielākoties baumas izplata cilvēki, kuri nespēj atrast veselīgu veidu, kā būt kontaktā ar citiem. Viņi izplata informāciju, kaut ko piedzejo klāt, dabū nedalītu uzmanību. Viņi redz, ka tā var nonākt uzmanības centrā, viņi jūt, ka kaut kas ir atkarīgs no viņiem. Šie gadījumi ir visnotaļ vienkārši bērniem jāmāca veselīgas draudzēšanās prasmes.

Tāpat baumas bieži veidojas vidēs, kur valda kultūra “Labākais stāsts uzvar”, un bērni sāk sacensties par iespaidīgāko stāstu. Lai stāstu uzturētu, katrreiz nepieciešams piedzejot ko klāt, un šajā spēlē ir grūti iedomāties, cik postoši tas iedarbojas uz upuriem. Tāpēc viena nevainīga bilde var pārvēsties memēs un viens nevainīgs teikums – apvainojumos, kas sāpēs daudzu gadu garumā.

Ja mājās rodas baumu, stučīšanas un aprunāšanas kultūra, jums sev jāuzdod jautājumu:

Jo bērni, saprotot, uz kādām frāzēm jūs reaģējiet, sāks ar jums manipulēt. Turklāt jūsu autoritāte vardarbības īstenotāju acīs mazināsies, bet tie, kuri cieš no jums un varmākas, jūs vienkārši nicinās. Arī jūsu pašu personīgie bērni. Līdz ar to katrreiz, kad kāds skrien sūdzēties, nekad nereaģējiet impulsīvi, bet uzklausiet abas puses. Ja sanāk tomēr izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, atzīstiet savu kļūdu un atvainojieties, kā arī izskaidrojiet visām pusēm, kas bija tie mehānismi, kas lika jums tā reaģēt.

Bērns tomēr ir vidē, kurā baumo…

Māciet bērnu atpazīt baumas un neiesaistīties tajās. Pat, ja viņš mājās pārstāsta kādus notikumus, pārrunājiet, vai ir labi tos stāstīt tālāk, vai tie palīdzēs vai kaitēs, kam palīdzēs un kam kaitēs.

Pārrunājiet to, ka nevar klausīties baumu izplatītājos. Viņus var atvēsināt, uzdodot jautājumus:

Baumu izplatītāju mērķis parasti nav nodarīt kādam pāri, bet gan saņemt uzmanību, tāpēc, jo mazāk uzmanības būs negatīvajai uzvedībai, jo zemāka interese būs to īstenot.

Māciet nepārstāstīt baumas upurim. Jo tā ir dubulta vardarbība. Uzklausot sliktas lietas, mēs pastiprinām baumotāja pārliecību, ka viņš rīkojas pareizi, bet, pārstāstot tās upurim, mēs ievainojam divkārt sāpīgi. Pajautājiet “Kāpēc tu man to stāsti? Kāds ir tava teiktā mērķis? Ko tu vēlies, lai mēs darām ar šo informāciju?” Ja bērns vēlas dalīties ar kādu, iesakiet pastāstīt klases audzinātājai vai kādam citam bērnam, ar kuru varētu konstruktīvi pārrunāt, kā rīkoties tālāk. Tā arī bērnam uzvaicājiet –

Ja iespējams, pastāsti, ka nav iespējams kontrolēt, ko citi domā un ko runā par viņu. Parādi komentārus pie rakstiem. Tas, ko par viņiem saka, nemaina to, kas viņi patiesībā ir. Ja jūsu bērns cieš, māciet bērnam neklausīties baumās. Tas ir daudz grūtāk nekā domājiet, tāpēc, lūdzu, respektējiet, ja bērnam nesanāk “neņemt galvā”.

Tu pats esi vainīgs, ka par tevi tā runā

Reizēm var būt tā, ka bērns ir izdarījis kādu muļķību, piemēram, nosūtījis divdomīgu fotogrāfiju klasesbiedriem. Lai kas arī būtu noticis, sniedziet bērnam atbalstu, jo viņam nepieciešama sajūta, ka ir iespējams sākt dzīvi no jebkura punkta, un nekādas muļķības, nepārdomāta rīcība nedod nevienam tiesības realizēt vardarbību pret viņu.

Lai cik tas nebūtu grūtu, nemetaties virsū ar padomiem, jo jūs nekad nezināsiet visu situāciju. Iespējams, bērnam tik ļoti sāp, ka viņš vienkārši nespēj visu izstāstīt. Iespējams, viņš visu spēles laukumu vēl nemaz neizprot, bet tikai nojauš. Tāpēc sāciet ar jautājumiem, piemēram:

Jums šīs sarunas laikā nav jānonāk pie risinājuma, jo jautājumi turpinās strādāt, un galvenais, bērns jutīsies atbalstīts.

Kas noticis, noticis…. Baumas ir kā zvērs, kurs nepārtraukti jābaro ar jaunu informāciju. Ja bērnus turpina vajāt, lai izdabūtu informāciju par notikušo, iemāciet frāzes:

Patrenējaties mājās, kā bērns prot izturēt spiedienu, uzdodot vienu un to pašu jautājumu atkal un atkal. Mainieties lomām, lai bērns redz situāciju no malas.

Ja vēlies piedāvāt savu risinājuma ideju, pajautā: "Kā tu domā, ko viņi darītu, ko teiktu, ja tu darītu šādi?"

Mēģini pastāstīt, ka sociālais statuss ir mainīgs, un katru dienu bērni iet uz skolu un sāk visu pārrakstīt no sākuma. Katra diena ir jauna iespēja. Lai cik banāli tas neskanētu, bet mēs visi kļūdāmies, un visiem ir tiesības savas kļūdas labot.

Te var palīdzēt arī mūsu vebinārs Pozitīva pašapziņa. Kā palīdzēt bērnam veidot to, kur stāstīsim par rotaļīgiem, vienkāršiem veidiem, kā ikdienā stiprināt, veidot un/vai soli pa solim atjaunot pašapziņu.

Attiecību formulas

Paskatieties, vai bērns pats neizplata baumas. Pat pieaugušie nesaprot, ka, uzklausot baumas, viņi automātiski iesaistās vardarbības ķēdē, un arī ar viņiem tiks darīts tas pats. Pastāsti, ka baumas parasti uzklausa un tālāk izplata viegli ietekmējami cilvēki. Arī darba vietās pieaugušo vidē ir baumotāju apļi, kur visi par visiem runā, bet par tiem, kuri neiesaistās un nereaģē, baumot nav interesanti.

Māciet - ja kāds stāsta privātas lietas par citiem, ja viņš dzird aprunāšanu, teikt:

Šādu jautātāju klātbūtnē ir grūti aprunāt un baumot, un parasti baumotāji iet meklēt citu auditoriju. Daudzos kolektīvos ir nerakstīts likums “Nerunāt par citiem, ja viņi nav klāt”. Jūs zināt, cik šausmīga ir sajūta, ja tu ienāc telpā, un cilvēki uzreiz apklust, radot sajūtu, ka viņi runā par tevi. Vai, ejot ārā, tev ir sajūta, ka viņi sāks tevi aprunāt. Tāpēc ir vērts skaļi formulēt šos likumus un pat likt pie sienas. Piemēram “Zemiski cilvēki runā par citiem, sekli cilvēki runā par sevi, personības runā par idejām”

Ko darīt vecākiem

Uzzināt, ka bērns ir cietis no aprunāšanas, tā ir šausminoša sajūta. Parasti šajā brīdī izskrien daudzas idejas cauri galvai, bet, lai ko jūs darītu, konsultējieties ar bērnu. Nekas nespēj bērnus iedzīt vēl lielākās šausmās kā dusmīgs vecāks, kurš izplosās nometnē vai skolā. Tas beigsies ar to, ka bērns ar jums vairāk nerunās. Tas jums var iedot iluzoru sajūtu, ka viss ir atrisinājies, bet tas nenozīmē, ka viss ir beidzies, lai gan bērna klusēšana jums tādu sajūtu radīt.

Ārstē savas personiskās bērnības traumas. Runājot ar bērnu, saglabāt mieru. Ja saraudājies (jā, tā arī notiek), bērns klusēs, cenšoties pasargāt tevi no sāpēm.

Ja jūs ziniet, ka par bērnu ko runā, nepārstāstiet to viņam. Viņam nav jāzina detaļas – kas, kur un ar ko. Tas viņu tikai vēl vairāk traumēs, vājinās, nevis stiprinās.

Pieņemiet bērnu tāds, kāds viņš ir. Šeit un tagad. Jautā. Apskauj un saki:

Jā, iespējams, viņš raudās vēl vairāk, bet esi blakus, nebaidies no lielām emocijām. Jums būs laiks racionāli veidot plānus, bet pirmais un svarīgākais ir pieņemt emocijas. Respektējiet, ja bērns negrib apskāvienu. Pajautā: "Vai tu vēlies, lai es esmu tev blakus vai labāk atstāt tevi vienu?" Jūs būsiet pārsteigti, cik bieži bērni nevēlēsies, lai jūs viņus apskaujat, bet vēlēsies, lai jūs esat blakus. Tikai nerunājiet, nebārstiet padomus un, lūdzu, nepazūdiet čatos telefonā, labi?

Dalieties ar savu pieredzi. Stāstiet, kā jūs tikāt pāri. Stāstiet par veiksmīgiem un neveiksmīgiem gadījumiem skolā, studijās, darbā, rados, draugos. Bērnam ir jāredz, ka tas notiek ne tikai ar viņu, bet visi ir to piedzīvojuši, izdzīvojuši un dzīve ir turpinājusies. Ja lasāt kādu žurnāla interviju, kādā filmā tas ir minēts, padalieties ar viņu. Aprunājaties, kā jūs risinātu šādu situāciju, kā iesaistītie jūtas, ko tur var darīt.

Ja ir iespējams, mēģiniet distancēties no notiekošā un aprunāties, kāpēc baumotāji tā uzvedas. Nekas neattaisno vardarbību, bet paanalizējot, ka iespējams, baumotājs ir vientuļš, iespējams viņam mājās dara pāri varētu ļaut ieraudzīt varmāku citā gaismā, un tas atspoguļosies gan jūsu bērna ķermeņa valodā, gan acu skatienā, gan balss tonī.

Kad bērns ir ticis tam pāri

Neturiet naidu. Reizēm bērni ir elastīgāki nekā mēs. Ja bērnam viss ir kārtībā, bet jums vēl ir dusmas uz situāciju, visticamāk, jums būtu vērts meklēt kādu, kas varētu palīdzēt sadziedēt jūsu personiskās senās rētas. Tas, ka bērns spēj uzturēt labas attiecības ar tiem, kuri viņam ir darījuši pāri, rāda par viņa brieduma pakāpi. Jo visiem līderiem darba vidē ir jāstrādā ar šādiem cilvēkiem, un turēt personiskas dusmas nozīmē izdedzināt sevi.

Jautājumi diskusijām

Ja jums kā pedagogam vai nometnes vadītājam ir nepieciešams uzlabot gaisotni, var palīdzēt Dusmu kontroles spēle un noteikti, noteikti Pasaki sev. Pasaki citiem, kā arī Sarunu aplis. Pirmā spēle palīdzēs izstrādāt bērnam rīcības soļus un scenārijus sarežģītās situācijās, bet nākamās divas – veidot pozitīvu paštēlu un uzlabos mikroklimatu. Tāpat diskusijām var noderēt šādi jautājumi: