Kā mācīties un mācīt laika izjūtu?

Mācīt laika izjūtu – tas nav mācīt pulksteni. Ir pieaugušie, kuri ļoti labi pazīst pulksteni, bet mūžīgi kavē, kļūst paralizēti, saskaroties ar neizdarāmu darbu apjomu, viņi pārvērtē, cik kas aizņems laiku un nesaprot, kur paliek stundas, dienas, nedēļas...

Laiks ir mistērija, ko cilvēce jau risina gadu tūkstošiem. No Aristoteļa līdz Einšteinam un šodienai filozofi, fiziķi, neirozinātnieki un citu disciplīnu pārstāvji šķetina to, bet jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Man pašai patīk par laiku domāt nevis apzinātības kategorijās, dzīvot “šeit un tagad”, bet gan kā par vienībām, kas formē nākotni. Tagadne ir relatīva, ir notikumi, kas veido nākotni. Bet ir teorijas, kas uzskata, ka nav nākotnes un pagātnes, ir tikai tagadne. Tagadne ir lieliska ar to, ka nākotne vēl nav notikusi un tajā viss vēl ir iespējams. Tā nav statiska, stingri formēta vide – liktenis, piemēram.

Ir cilvēki, kuri skrien laikam pakaļ, ir cilvēki, kuri laiku uztver kā tetri – lietas nāk virsū, tu tās mēģini apstrādāt un ķer. Ir cilvēki, kuri laiku redz nevis lineāru, bet kā lauku, kurā tu vari kopt gan nākotnes stādus, gan paveikto pagātnē. Vienam tā ir upe, citam  - tā ir līnija ar bultu galā. Tas ir ļoti subjektīvi, un tāpēc ir svarīgi saprast, kā laiku sajūt tieši tavi tuvākie cilvēki, jo, ja tas nesakrīt, var būt nopietni konflikti.

Konflikti sākas arī tad, ja katram no ģimenes locekļiem atšķiras kontakta cikli. Ja kontakta ciklu dala pirmskontaktā, kontaktā un pēckontaktā, tad būtiski ir saprast, ka cilvēkiem ar garu pirmskontaktu ir būtiski laicīgi gatavoties notikumiem, viņi uzdos daudzus jautājumus, rūpīgi plānos, un pat spontāna lielisku ideju ierosināšana viņiem izraisīs acīmredzamu diskomfortu. Ir atkal cilvēki, kuriem nepatīk pirmskontakta cikls, un kuri uzreiz metas kontaktā. Viņi dara un tikai tad gatavojas 😊. Ir cilvēki, kuriem ir būtisks pēckontakts – viņi daudz uzkavējas pagātnē, pārskata notikumus, daudz atsaucas uz savu pagātnes pieredzi. Pēckontakts ir svarīgs, lai saprastu, ko darīt citādāk, bet reizēm bērni (un arī pieaugušie) tajā var “aizķerties”, jo pagātnē ir drošāk – tur viss jau ir noticis. Saprotot, cik kuram nepieciešams laiks kurā kontakta posmā, mēs varam saprast, kā pielāgoties saviem tuvākajiem.

Mums ir jāakceptē otra cilvēka laika izjūta, savādāk mēs zaudēsim kontroli pār situāciju, būs konflikti, kas var beigties ar emocionālu vai pat fizisku vardarbību.

Kā izkarot laiku sev?

Angļu valodā ir termins – time rich. Ir cilvēki, kuri, audzinot daudzbērnu ģimenes, paspēj vēl gatavot cepešus, ciemoties pie draugiem, rakstīt blogus, ceļot, apmeklēt muzejus un vēl paralēli absolvēt jau kuro augstskolu.

Nejūtaties slikti, ja jums tā visa nav. Ja tomēr tā jūtaties, atdraugojiet šos supervaroņus uz kādu laiku. Jo draugi nav fons, uz kura izskatīties labi.

Turklāt, tas, ko mēs parasti neredzam, ir lieliska atbalsta komanda aiz šīm superģimenēm. Tas ir labi, jo tas ir talants – spēt deleģēt. Bet ideālu ģimeņu nav. Punkts.

Ja tomēr jūs moka jautājums, kā viņi to visu paspēj, pajautājiet viņiem pašiem. Parasti cilvēki, kuri atrod balansu starp sociālo, mentālo, fizisko un emocionālo jomu, jutīsies, ka spēj izdarīt vairāk, un tā arī izskatīsies.

Jo laika vadība – tas nav stāsts tikai par to, kā mēs fiziski sadalām pulkstenī esošās minūtes. Tas ir stāsts par to, kur un kā mēs gūstam enerģiju. Jo, ja mums ir enerģija, mēs šajā ierobežotajā laikā būsim produktīvāki, harmoniskāki un laimīgāki. Un laika vadība – tas ir arī stāsts par spēju lūgt palīdzību, spēju deleģēt un spēju veidot atbalstošas attiecības.

Tev tomēr nav laika nekam? Daudzas lietas, kas dzīvē nestrādā, var uzlabot, pārskatot robežas. Izsludiniet ģimenē vērtīgā laika dienu, kurā veiciet laika auditu un vienojieties, no kādiem laika izniekošanas ieradumiem atteiksieties Un interesanti, ka par spiedīgā finanšu situācijā ekonomisti iesaka pārskatīt tieši laika, nevis naudas tērēšanas ieradumus.

Lai gan teorija saka to, ka nav iespējams bērnam iemācīt to, ko mēs paši neprotam, bērni ir labi vērotāji. Ja mēs nejaucamies iekšā, bērni var ātri iemācīties, kā organizēt vidi un laiku ap sevi. Ja tas ir jāmācās jums kopā, tad ir vērts plānot kopā, pārrunāt kopā, kas neizdevās, kas izdevās un ko nākamajā reizē būtu vērts darīt citādi.

Kā iemācīt bērnam laika sajūtu

Es zinu, cik ļoti ēteriski un pareizi viss sarakstītais izklausās un ļoti atvainojos, ja kādam, to visu lasot, vēl vairāk nolaižas rokas, jo vienkārši darbi, bērnu dzīve, notikumi gāžas virsū nevis kā tetra spēle, bet kā akmeņu nogruvums.

Laika vadība – tas nav nekas iedzimts, tā ir prasme, kuru var attīstīt. Daudz sarežģītāk ir ģimenēs, kur viens bērns ir piedzimis ar augstām pašorganizācijas spējām un otram – katrs solis jāmāca matemātiski. Tad, lūdzu, lūdzu, nesāciet salīdzināt bērnus savā starpā. Tas viss beigsies ar to, ka viņi klusībā ienīdīs viens otru un sabotēs citu panākumus.

Tāpat nav vienkārši ģimenēs, kur vecākiem un bērniem ir atšķirīgi temperamenti. Te, starp citu, var palīdzēt izrunāšanās par to, kā katrs plāno savu dienu, atšķirību un kopīgo iezīmju meklēšana un pārrunāšana, sarunas par to, ka nav viena pareizā veida. Katrai profesijai, katram notikumam ir nepieciešama sava pieeja, un individuālās laika sajūtas respektēšana ļaus ikvienam justies drošam, pieņemtam un līdzsvarā ar sevi.

Idejas laika sajūtas mācīšanai

-          Māciet bērniem pulksteni. Ja bērns nepazīst pulksteni, jūs varat uzzīmēt modeļus – kad mazais rādītājs būs uz 6 un lielais uz 12, mēs dosimies peldēt. Te nav jāpazīst cipari, pietiek ar to, ka bērns pazīst un spēj salīdzināt attēlus.

-          Pamēģiniet vadīt nevis laiku, bet enerģiju. Tas nozīmē saprast sevi, saprast, kad tu spēj izdarīt vairāk, un kad  - mazāk. Atklāti pasaki bērnam un citiem ģimenes locekļiem, kā tu jūties, kurā laika posmā. Tas ir īpaši svarīgi tieši pašlaik, kad vēl notiek darbs no mājām.

-          Ja bērni daudz uzdod jautājumus, “Kas būs pēc tam? Ko mēs darīsim vēlāk?”, pievērsiet pietiekamu uzmanību bērna sagatavošanai pārmaiņām. Spontanitāte ir brīnišķīga, bet ne visiem.

-          Ja bērni bieži ir trauksmaini, var palīdzēt pulksteņi ar sekunžu radītajiem – jo mēs redzam, kā laiks iet uz priekšu. Jo trauksmaināki ir jūsu bērni, jo svarīgāk viņiem ir iemācīties laika izjūtu un pazīt pulksteni, savādāk viņi var mēģināt paātrināt laiku nepatīkamās situācijās, laužot priekšmetus vai citādi dinamiski uzvedoties, jo tad notikumi sāk ātri risināties. Tad arī rokaspulksteņi, taimeri, atgādinājumu aplikācijas var būt lielisks palīgs

-          Nenovērtējiet par zemu rutīnas spēku. Rutīna un tradīcijas signalizē, ka dzīvē viss ir drošībā. Rutīna samazina trauksmi, samazina kļūdu iespējamību un ietaupa laiku. Te var palīdzēt arī mūsu Kārtošanas spēle, jo kārtība palīdz ietaupīt laiku. Daudz laika!

-          Sekojiet līdzi savai retorikai. Nelieto “tūlīt”, ja tas nebūs tūlīt, nelietot “pagaidi minūtīti”, ja tā nebūs minūtīte.

-          Ievērojiet konsekvences – viena stunda ir patiešām viena stunda. Savādāk bērni iemācīsies šķību laika relativitāti, un viņam būs grūti sevi disciplinēt visu dzīvi.

-          Māciet prognozēt laiku. Uzdodiet bērnam jautājumu, “Kā tu domā, cik ilgi tas mums aizņems laiku?” un pēc tam salīdzinām prognozēto ar realitāti. Tas radīs izpratni, cik ilgi kurš darbiņš aizņem laiku. Šī prasme noderēs visu dzīvi.

-          Ja bērns nespēj saņemties izdarīt savus darbiņus, vilcinās un tad krīt histērijā, ka viņam pietrūkst laika, noderīga būtu saruna, ka laiks sastāv no procesiem, nevis lietām. Ja bērns redz lietu “izdarīt mājas darbu”, viņš var sastingt. Procesi ir saprotamāki. Process ir “atvērt grāmatu”, atvērt burtnīcu, uzrakstīt datumu utt. Un katrs process sastāv no daudziem maziem procesiem, kurus mēs varam skaldīt līdz bezgalībai. Tās būs aizraujošas sarunas, kas mainīs bērnu izpratni par pasauli, un viņi iemācīsies nebaidīties no problēmām, jo redzēs tās sadalāmās vienībās.

-          Māciet bērniem prioritātes. Pajautājiet – mums ir laiks vai nu vecmāmiņas apmeklējumam vai arī peldei. Ko izvēlēties? Kādi plusi un kādi mīnusi ir kurai izvēlei?

-          Ļaujiet bērnam mācīties no konsekvencēm. Ja bērns ir nokavējis, nemeties uzreiz mierināt ar saldējumu vai novērst uzmanību, vai mazināt diskomfortu. Būtiskākais jautājums ir “Ko nākamreiz darīt citādāk?”.

-          Spēlējiet laika spēles, spēles uz laiku (bet ar iespējami zemu sacensību elementu). Sēžam ar acīm ciet un skaitām pus minūti, minūti, piecas minūtes. Šī ir lieliska spēle mašīnās, un jebkurā citā vietā, kur nepieciešams mierīgs gaidīšanas laiks.

-          Izmantojiet instrumentus laika mērīšanai – cepot kūku, parādi, ka tā cepsies 20 minūtes, un cik tas izskatās. Izmantojiet smilšu pulksteņus zobu mazgāšanai, tikšķošos virtuves pulksteņus, lai mērītu atlikušo laiku datorspēlēm, laikam, lai pārslēgtos starp aktivitātēm utt.

-          Mācieties reverso plānošanu – nosakiet, kur un cikos jums jābūt, un tad kolīgi skaitiet laiku atpakaļ, atzīmējot būtiskākos pieturas punktus līdz sākuma aktivitātei. Maziem bērniem būs grūti izsekot visam līdzi, bet arī jūsu skaļā domāšana ļaus viņiem justies droši un dos kontroles sajūtu pār situāciju. Un jūs redzēsiet – viņi arī būs lieliski atgādinātāji. Ar laiku.

-          Apbalvojiet sevi un savējos par iekļaušanos laikā

-          Trenējiet apzinātību, “šeit un tagad” mirkļus - skatieties uz sveci, vērojiet ugunskuru,  mācieties elpošanas vingrinājumus (jā, elpošanai arī ir tieša saistība ar laika izjūtu), aprakstiet kādu priekšmetu, spēlējiet vārdu spēles, priecājieties par putnu lidojumā, vērojiet mākoņu formas utt. Lai laiku vadītu, tas jāprot arī apstādināt 😊

Kāpēc man patīk augi un bērni – pēc tiem var redzēt, kā laiks materializējas 😊

Nav komentāru

Komentēt