Kautiņi, kuros nav izredžu uzvarēt
Mūsu tikšanās iemesls ir kautiņš, kura rezultātā jaunietis
smagi cieta. Es mainīju daudzas detaļas, lai iesaistītās puses neatpazītu, un
stāstu publicēju ar vecāku atļauju, jo tie līdzinās daudziem citiem stāstiem
mazajās un lielajās skolās.
Mēs sēdējām pie galdiņa kafejnīcā – es, vecāki un jaunietis
– šī stāsta galvenais varonis. Aiz loga ir tumšs, kafejnīca ir tukša. Es raugos
tējas glāzē, kurā pamazām iekrāsojas ūdens, vecāki raugās manī, jaunietis
raugās telefonā. Jaunietis izskatās sportisks, izskatīgs, gudrs un… noguris.
Šajā gadījumā tas nav tikai stāsts par fizisku vardarbību,
pūļa psiholoģiju, tas ir stāsts par skolu apvienošanos, bet tas var būt arī
stāsts par mazas grupas pievienošanos lielākai grupai.
Ja mēs nepazīstam tos, kas pievienojas mūsu grupai, mēs
varam viņus uzskatīt par ienaidniekiem, kas izaicina mūsu grupas rakstītos un
nerakstītos noteikumus, to, kā tiek runāts grupā, kā tiek risināti konflikti,
kas tiek celts gaisā un kas – noklusēts. “Tas tā nav pieņemts”, “Pie mums tā
nedara” ir populārākās frāzes, kuras dzird šāda klimata kolektīvos.
Divu sarežģītu sistēmu apvienošanās nekad nav vienkārša. Mēs
esam pieraduši svešo uzskatīt par ko tādu, no kā ir jāuzmanās.
Skolu gadījumā apvienojas divas pieaugušo pasaules kultūras
un daudzas vienaudžu kultūras, un izglītības līderi ne vienmēr māk šo procesu
vadīt. Apvienojoties skolām, konflikti parasti sāk veidoties pat pāris gadus
agrāk, kad pašvaldībā sākas spekulācijas par skolu apvienošanu. Tad konfliktā
iesaistītās puses meklē Stāstus, kas parādītu otru pusi sliktākā gaismā. Tiek
meklēti argumenti, kā otru pusi pat demonizēt, un līdz ar to brīdī, kad
apvienošanās notiek, gaisotne abās pusēs ir naidīga. Tā var būt naidīga arī
tikai vienā pusē, bet tas šo situāciju nepadara vienkāršāku.
Piederības sajūta ir viena no bērna un pieauguša
pamatvajadzībām, un ir būtiski, ka skolas vide šo sajūtu nodrošina. Ja
piederības sajūtas nav, kolektīvos veidosies mikrogrupas – savējie un svešie. Ja
nav redzoša līdera, naids var turpināties gadiem un eskalēties arī emocionālā
vai pat fiziskā vardarbībā.
Bērniem tas ir sarežģītāk – ja klasei pievienojas viens
bērns, tā ir viena grupas dinamika. Ja klasei pievienojas grupa, tā ir cita
dinamika. Pusaudžu klasēs tā ir vēl cita
dinamika, jo jaunieši aizstāv ne tikai sevi, un tad mēs dzirdam “Tu uz mūsu
meitenēm neskatīsies!”, “Kāpēc tu iedomājies, ka esi labāks par mums?”
Kas īsti notika?
Jebkurā gadījumā, apvienojoties skolām, pamatskolas klasē
ienāca bariņš ar jauniešiem. Viens no viņiem – atraktīvs jauns puisis, kas labi
mācās, piedalās dejās, apgūst tuvcīņu, ar labu humora izjūtu.
Klasesbiedri viņu uztvēra kā apdraudējumu. No sākuma
konflikti bija slēpti – pasīvi agresīvas frāzes, “nejauša” uzgrūšanās gaiteņos,
līdz vienā pēcpusdienā klases priekšā vairāki jaunieši sāka viņam uzbrukt,
kāpēc viņš skatās uz “mūsu” meitenēm.
Vārds pa vārdam, un klases līderis izaicināja puisi uz cīņu.
Pēcpusdienā pēc stundām. Kur visai klasei jābūt skatītājos. Jaunietis izaicinājumu
pieņēma, un klase to pavadīja ar ovācijām “Kautiņš, kautiņš, kautiņš!”
Tikšanās notika, tā bija rupja, fiziska cīņa, kurā jaunietis
sākuma guva virsroku, tad tika nogāzts zemē un saņēma vairākus spērienus pa
galvu, vēderu un palika guļam. No sākuma uz zemes, tad slimnīcā ar smadzeņu
satricinājumu.
Ko no tā īsti mācīties?
Kad runājāmies ar piekauto jaunieti un viņa ģimeni, viņš teica,
ka briesmīgākā bija sajūta, ka visa klase ir pret viņu, un, ja viņš arī būtu nogāzis
līderi, visa klase būtu metusies viņam virsū. Viņš jau klasē vārdu pārmaiņā
redzēja, ka tas labi nebeigsies, bet viņš nevarēja atkāpties, jo tad viņu visu
gadu sauktu par “mīksto”
Kad runājām ar klases audzinātāju, viņa arī minēja, ka līderis,
kurš izaicināja uz kautiņu, cerēja, ka kāds viņu apturēs. Tas bija viņa
pienākums “aizstāvēt klases godu”. Un tas ir ļoti svarīgi to saprast – abi konfliktā
iesaistītie nespēs sevi apturēt, jo pusaudža gados zaudēt seju vienaudžu acīs –
tā ir sociāla nāve. Tā ir trauma, kas atstāj dziļākas sekas nekā zilumi vai pat
smadzeņu satricinājums un lauzta roka.
Auculieciniekiem, it īpaši tiem, kuriem nesāp, jo viņus taču
nesit, kaušanās ir kā maza Holivuda. Tā iedod piedzīvojumu sajūtu, tā iedod
sajūtu, ka viņš ir daļa no kāda svarīga procesa
un organisma. Jā, filmas glorificē vardarbību, jā, mūsu bērni skatās filmas un
viņi pielāgo sev dažādas lomas. Ja viņi aug vidē, kur katra lieta ir jāizcīna –
statuss, atzinība, viņi patiešām var sākt uztvert dzīvi kā cīņu, kur
svarīgākais ir nebūt tam, kas guļ zemē un spļauj asinis. Svarīgi ir būt virs
kāda. Šādas klases visu laiku mērās, un viņi nogurst no tā, ka nevar būt tie,
kas patiešām vēlas būt. Un, kā jūs ziniet, nogurums nav labākais padomdevējs…
Ko darīt?
Pirmkārt – informēt klases kolektīvu, ka plānoto kautiņu
gadījumos, par tiem nekavējoties jāinformē pieaugušie. Pieaugušajiem ir
jāapsola, ka viņi saglabās pilnīgu anonimitāti. Informēt, ka, ja viņiem ir bail
iejaukties, lai zvana policijai. Diemžēl, realitāte rāda, ka pašas skolas slēpj
šos gadījumus, mēģina atrisināt, neiesaistot tajā ārējos palīgus. Kas bieži
vien sitējiem iedod varas un nesodāmības sajūtu, un pēc pāris gadiem būs tā, ka
pašiem pieaugušajiem būs bail iet konkrētajā klasē, un cilvēki uz ielas pāries
otrā pusē, redzot viņus nākam pretī. Kas šiem jauniešiem iedos vēl lielāku varas
sajūtu, un viņi turpinās iesākto… Jaunieši
nesaprot un ilgi vēl nesapratīs vardarbības emocionālās, sociālās, medicīniskās
sekas un arī juridiskā sekas.
Pedagogiem ir jāvēro sevi. Jo vairāk pedagogi kliegs, jo nesavaldīgāki
un nervozāki viņi būs, jo mazāka iespēja, ka viņi pamanīs, kas vispār notiek
klasē un mazāka varbūtība, ka klases stāstīs par to, kas notiek. Diemžēl,
pedagogi spēj būt ļoti, ļoti nesavaldīgi, un nesavaldības sākas ar attieksmi,
ar frāzēm “Gan jau arī tu pats kaut kur biji vainīgs”, “Ko tu tur līdi?”, jā,
arī “Puiši neraud”. Ir grūti, bet ļoti palīdz, ja pedagogs spēj aiz uzvedības
saskatīt personība.
Vecākiem ir jāvēro savi bērni – ja bērni nāk mājās ar
netīrām, saplēstām drēbēm, saplosītu somu, ja pazūd telefoni, personiskās
lietas, neticiet nejaušībām. Viens gadījums ir viens gadījums, ja tā ir
sistēma, atrodiet laiku uzmanīgi aprunāties ar bērnu. Un, pirms metīsieties ko
risināt, palūdziet bērna viedokli, kas viņaprāt palīdzētu. Jo nereti vecāku
emocionālās reakcijas sagrauj vairāk nekā uzceļ. Nedomājiet, ka jūsu ienešanās
klasē un kliegšana uz sitējiem palīdzēs vairot cieņu pret jūsu bērnu
klasesbiedru acīs. Un tas radīs vēl plašāku plaisu starp jums un jūsu bērnu
Ja bērns iesaistās kautiņos, ja bērnam ir impulsu kontroles
grūtības, lūdzu, lūdzu, nopērciet Dusmu kontroles spēli. Daudzi vecāki, kas
zvana, lūdzot palīdzību, saka, ka klase ir tāda, kas izaicina viņu bērnu, bet
atceraties, ka visa dzīve būs viens vienīgs izaicinājums, un impulsus
kontrolēt, risināt problēmas ir jāiemācās. Jā, jāsakārto ir arī vide, kurā jauniets mācās, bet efektīvāk ir mainīt sevi.
Atceraties seno teicienu – vardarbība nesākas pēkšņi. Ja jūs
tiekat pārsteigts, tas nozīmē, ka esat palaiduši kādas pazīmes garām. Un par
to, kā atpazīt situācijas, kā mācīt aiziet no tām prom līdz konfliktiem pirms
fiziskas eskalācijas, par to vēlāk…