Kādas ir kvalitatīva soda pazīmes?

Bērnu vajag sodīt! Bērnu nepieciešams disciplinēt!

Šādus komentārus noteikti esat dzirdējuši daudz, un kādreiz patiešām pat savaldīgākajam vecākam rokas muskuļi savelkas miesas soda reflkesos. It īpaši ja ir noticis kas šausmīgs – laptops izmazgāts trauku mazgājamajā mašīnā, visa dārgā kosmētika vienmērīgi izklāta sienas vai uz mašīnas sāna ieskrāpēts „Mamma, tēti, es jūs mīlu!”

 Kas atšķir labus vecākus no sliktiem vecākiem? Abām grupām noteikti ir bijusi vēlēšanās nopērt bērnu, bet labi vecāki šo pirmo domu aizstumj prom un domā kādu efektīvāku veidu. Lūdzu, nejūtaties vainīgi par savām domām! Jūs raksturo tas, ko jūs darāt, ne tas, ko domājat! Ja jūs esat rakstā tikuši tik tālu, jūs jau esat lieliski vecāki!

Tātad, tajā brīdī, kad jūtat, ka jūsu emocijas aiziet no viens līdz 120 dažu mikrosekunžu laikā, pieņemiet to kā zīmi, ka jums nepieciešama pauze. Izvērtējiet, vai tā bija kaitinoša vai bīstama darbība no bērna puses. Ja bīstama, nodrošiniet, lai bērns būtu drošībā, dziļi elpojiet, ja ir iespēja, izejiet pastaigāties un tikai tad risiniet sāpīgo jautājumu.

Veidojiet drošu vidi. Ja bērns vispār spēj runāt par notikušo, netaisnojas, nemelo, pastāsta, kā ir bijis, tā ir drošas vides pazīme. Jā, tas nav vienkārši, it īpaši bērniem ar augstu trauksmes līmeni. Tad jūs varat trenēties ar Mācīties. Draudzēties. Spēlēties un Dusmu kontroles spēles palīdzību, jo šīs spēles palīdz notikuam izvēlēties piemērotu psiholoģisku distanci. Jo vairāk bērns spēs runāt par sāpīgajām tēmām, jo līdzsvarotāks pieaugušais viņš izaugs. Starp citu, stāstiet arī par savām nepatikšanām, kā jums ir gājis darbā vai bērnībā, kādas sekas jums bija, un bērns sapratīs,  ka viņš nav vienīgais neperfektais. 

Jo vairāk viņš spēs runāt par notikušo, ko vajadzēja darīt savādāk, jo augstāku paškontroles līmeni viņš attīstīs. Tas ir tāpat kā, mācoties jaunu valodu, mēs vienā brīdī sākam dzirdēt savas kļūdas.

 Būtiski, lai arī vislielākajās nepatikšanās jūs būtu tā persona, pie kā nākt pēc palīdzības. Tāpēc rūpīgi pārdomājiet savu reakciju uz mazām un vidēja lieluma nepatikšanām. Ja tā būs saasināta, bērns klusēs par lielām lietām.

Varbūt vispār nesodīt?

 Ir cilvēki, kas uzskata, ka sodīt vispār nevajag. Ja bērnam par viņa rīcību nav atgriezeniskās saiknes, bērns neizjūt to, ka katrai rīcībai ir sekas. Jūs varbūt esat pamanījuši vecākus, kuri skrien uz skolu par katru bērna neapmierinošo uzvedības vērtējumu? Jo vairāk bērns jutīs, ka viņš var atļauties visu, jo trauksmaināks un nedrošāks viņš būs sevī un ciniskāks būs pret apkārtējiem. Bērniem vecāku °Nē!° ir nepieciešams kā siena. Savādāk viņi ies pa dzīvi kā pāri purvam ar aizsietām acīm No šiem bērniem parasti citi bērni cenšas norobežoties, viņi meklē draugus, un atrod ne tās labākās kompānijas.Šie ir trauksmaini bērni un vēlāk – trauksmaini un nereti arī narcistiski pieaugušie. 

Esiet konsekventi kā vecāki! Nevar būt tā, ka viens ignorē būtisku pārkāpumu, bet otrs – reaģē saasināti. Šādā vidē ir šausminoši atrasties pat pieaugušajam (ja, ir darba vietas, kur šāda pieeja ir izplatīta). Vienojieties savā starpā, kas ir kas. Ir pieaugušie, kuri nespēj savā starpa par to vienoties, un tad ir jāuzdod ziļāks jautājums, kāpēc? Meklējiet atbildi, bet, lūdzu, nepiniet tajā iekšā savus bērnus!

Tātad, kā nesodīt?

Kas raksturo nekvalitatīvu sodu? Uzreiz neatceros, kuru literāro varoni tēvs jau nopēra no rīta par visām dienas blēņām, bet tas nav labs uzvedības modelis. Kāpēc? Jo mēs vēlamies, lai bērns izaug savaldīgs, padisciplinēts un veiksmīgs, bet ģimenē, kur lietas risina ar spēku, tas ir gandrīz neiespējami. Reizēm bērniem tas izdodas, bet tas drīzāk ir par spīti vecākiem un viņu pieejai, nevis pateicoties tai. Lielākoties fiziska agresija radīs dusmas pret vecākiem, pat naidu, bezspēcību, agresiju, kura pēc tam tiek izlikta uz citiem. Šīs fantāzijas var būt arī autoagresīvas – bērns vērš agresiju pret sevi. Ja bērns tiek izolēts, viņš vārās dusmās un fantazē. Tās ir biedējošas fantāzijas. 

Tāpat tas, ko uzskata pieaugušais par sodu, var nebūt sods bērnam. Ar katru reizi, kad aizsūtam bērnu prom, ar katru reizi, kad kliedzam uz bērnu vai arī fiziski iespaidojam, mēs panākam to, ka bērns no mums attālinās. Lai gan ir psihologi, kas iesaka bērnu aizsūtīt promuz savu istabu, izolācija var būt tikpat šausminoša kā ignorēšana un nerunāšana. 

Jā, ir bērni, kuriem nepieciešams nomierināties klusumā (arī tumsā, ja ir sensorā pārslodze), ir bērni, kuriem vienīgais veids, kā dabūt klusumu, ir briesmīga uzvešanās, bet esiet, lūdzu, viņiem blakus. Palieciet kontaktā! Runājiet, kāpēc klusums ir svarīgs. Runājiet. Un, jo nopietnāka ir situācija, jo mierīgāk runājiet.

Ja bērns saņem daudz sodus, viņš var sākt uzvesties labi, bet ir svarīgi saprast dziļāko motivāciju – viņš tā dara tāpēc, ka ir sapratis lietas būtību, jeb viņš tā dara, jo viņš vēlas izvairīties no soda. Ja tā jau ir izvairīšanās uzvedība, un tā nostiprinās, ir liela varbūtība, ka izaugs ciniska personība. Mums ir jāmāca pašregulācijas prasmes, jo tad bērns spēs rīkoties godīgi, droši un taisnīgi arī tad, kad nebūs klāt autoritāšu.

Kas raksturo kvalitatīvu sodu, jeb uzvedības intervenci?

 Kvalitatīva soda pazīme ir zināšanas – ja bērnam pēc tam ir vismaz divas idejas, kā nākamajā reizē rīkoties savādāk, tad viņam ir iespējas mainīt savu uzvedību.

Tas ir svarīgi īpaši tad, ja jūs jau zināt, kāda veida uzvedības problēmas, kurā laikā būs. Tad mums ir jārunā nevis par uzvedības izaicinājumiem, bet gan par prasmēm, zināšanām un uzvedības modeļiem. Ja uzvedība atkārtojas, iespējams, bērns vienkārši neprot vai nespēj  īstenot mūsu iecerēto uzvedības modeli. Vai, iespējams, viņš nemaz nezina, kā konkrētajā situācijā jāuzvedas.

Ja zināt, ka notikumi atkārtojas atkal un atkal, vienojaties par sankcijām jau iepriekš. Ja bērns zina, ka par istabas nesakārtošanu viņam būs ierobežots datorlaiks, tad ir lielāka varbūtība, ka viņš tomēr to nelaimīgo istabu sakārtos. Ja istaba ilgstoši nav kārtībā, iesp'ejams, ir vērts pārlasīt mūsu bloga ierakstu par kārtošanu. Galvenais, izrunājiet, kas un kāpēc neizdodas.  bet tad arī, lūdzu, ierobežojiet datorlaiku!

Nekad nesoliet sodu vai sankcijas, ja negrasāties tās īstenot. Ir vecāki, kuri saka, ka noņems bērnam telefonu, bet to nekad nav izdarījuši. Jūs zaudēsiet autoritāti bērna acīs, kas īpaši sāpīgi nāks atpakaļ tīņu vecumā.

Tāpat iedodiet pozitīvos motivatorus – piemēram, par pēkšķi sakārtotu istabu, sagatavotām vakariņām ģimene brauc peldēties. Svarīgi ir simboliskās motivācijas sistēmas – labākā dāvana bērnam ir ar ģimeni kopā pavadīts laiks.

Un galvenais – ar sodīšanas palīdzību, lūdzu, nepārlieciet atbildību no saviem pleciem uz bērna pleciem! Sadarbība ir viss! Un labas attiecības starp jums ir vissvarīgākais! Patiešām!

Nav komentāru

Komentēt