Nereti zema pašapziņa izskatās pēc kautrības, atteikšanās iesaistīties, sakot “ko tad es, labāk lai citi”. Vai pazīstat kādu, kurš tikai pēc atkārtotiem lūgumiem piekrīt kādai aktivitātei, un tad izrādās, ka viņš ir teju meistars? Varbūt nevēlēšanās piedalīties ir nevēlēšanās izgāsties. Ne tik daudz citu, kā savās acīs, jo mūsu prasības pašiem pret sevi bieži vien ir nežēlīgas. Tomēr tās nav radušās ne no kā – bieži vien balss, kura prātā saka “es nevaru to izdarīt”, ir nevis mūsu pašu, bet gan kāda cita, kurš sen, sen to teicis un turpina skanēt kā atbalss vēl igli pēc tam. Skolotāji, kuri kaunina bērnu par to, ka viņš lēni lasa. Vecāki, kuriem neviens bērna darbiņš, neviena ideja nav pietiekoši laba. Vai gluži vienkārši dažādu apstākļu dēļ nav bijis laika un iespēju patiešām būt kopā ar bērnu un pateikt labus vārdus par viņa pirmajām klucīšu pilsētām un šķībajām princesēm.

Lai kādi būtu zemas pašapziņas cēloņi, ar to iespējams strādāt un tas jādara, jo vārdi, kurus mēs paši sev sakām, ietekmē to, kā veidojam attiecības, kā izvēlamies darba vietu, kā rūpējamies par sevi. Mūsu lasītavā varat izlasīt vairākus praktiskus ieteikumus, kā stiprināt bērna pašapziņu.

Vēl dažas idejas, par kurām vēl nebijām rakstījuši:

► Ļaut bērnam darīt lielo cilvēku darbus ar lielo cilvēku darba rīkiem. Palīdzēt virtuves darbos – pašam pārsist olas, pievienot ūdeni mīklai, samaisīt mīklu ar lielo koka karoti. Sākumā bērns būs nosmulējies un būs vajadzīgs iedrošinājums un liela pacietība, lai mudinātu turpināt iesākto darbiņu, bet pēc laika viņš kļūs par Mīklas Meistaru un neļaus nevienu olu pārsist kādam citam. Tas dod bērnam sajūtu, ka arī viņš spēj daudz no tā, ko dara pieaugušie. Jo bērni mūs atdarina un vēlas mums līdzināties – iedomājieties to prieku, kad viņiem tas sanāk! Tāpat arī ar citiem īpašiem darbiem – nagliņu iesišana, skrūvju atskrūvēšana krēslam. Dot izmēģināt nevis bērnu rotaļlietas, kurās atdarināta pieaugušo pasaule, bet gan ķerties pie īstām lietām, protams, pieaugušā uzraudzībā.

► Ļaut bērnam plānot. Ne jau katru dienu, bet kādu vakaru, savu dzimšanas dienu, sestdienas rīta ballīti kopā ar vecvecākiem. Kādus ēdienus mēs pagatavosim, ko katrs dzers, kur katrs no viesiem sēdēs, kādas spēles spēlēsim, kādas dziesmas noteikti vajag paklausīties – bērnos redzams tāds priekpilns lepnums, kad viņu izplānotais pasākums piepildās! Jau trīs, četrus gadus veci bērni var lieliski veidot plānu un kopā ar pieaugušajiem organizēt savu pasākumu. Iespēja redzēt, kā ideja kļūst par notikumu, dod pārliecību par savām spējām ietekmēt pasauli. Jo daļa no zemas pašapziņas var būt arī bezpalīdzības sajūta – ka nekas nav atkarīgs no manis, visu izlemj kāds cits.

► Mācot jaunas prasmes, katrā solī pārliecinieties, ka bērns piedzīvo izdošanos. To lieliski palīdz paveikt bezkļūdu mācīšanās. Bezkļūdu mācīšanās paļaujas uz tūlīteju priekšā teikšanu. Tas lieliski darbojas ar jaunu prasmju apguvi, piemēram, mācoties lasīt. Priekšā teikšana tad pakāpeniski tik noņemta, lai bērns uzdevumu izpildītu patstāvīgi. Kā tas izskatītos praksē? Mācot lasīt, sakiet: izlasi šo zilbi un uzreiz izlasiet “la”, bērns tikai atkārto nevis pats izlasa zilbi. Ideja ir tā, ka mēs negaidām, līdz bērns pateiks, ka viņš nezina, jo nav vēl to apguvis, mēs tūlīt dodam priekšā teikšanu un uzslavējam bērnu par to, ka viņš atkārto mūsu teikto. Pēc vairākām reizēm mēs ļaujam bērnam pašam izlasīt zilbi “la”. Ja 2-3 sekundes viņš vilcinās (tas katram gan būs individuāli, daži bērni domā ilgāk), mēs atkal dodam priekšā teikšanu. Bet to uztveram un komunicējam nevis kā bērna kļūdu vai nezināšanu, bet gan kā pašsaprotamu mācību procesa daļu. Tas ir līdzīgi kā ar braukšanu ar velosipēdu – pirmās reizes mēs tam piestiprinām palīgritentiņus un priecājamies par to, ka bērns brauc ar tiem, bet pēc tam, kad viņš to apguvis, mēs tos noņemam. Bērniem, kuri ātri padodas, ātri sadusmojas par neizdošanos, bezkļūdu mācīšanās ir lieliska metode! Patiesībā tai būtu nepieciešams atsevišķs raksts.

Lai izdodas!