Pieaugušajiem nepatīk, ka bērni raud. Vārds „Neraudi” varētu būt daudzu mazuļu otrais vārds, tik bieži to saka vecāki, vecvecāki, nejauši satikt garāmgājēji, kasieres, autobusa pasažieri – visi šķiet vienojušies, ka bērniem nudien nevajadzētu raudāt. Un šķiet, ka pieaugušie tā arī nemācās no pieredzes – vai gan ir bijusi kaut viena reize, kad kāds bērns pārtraucis raudāt, jo viņam pateica „neraudi”?

Raudāšana, protams, nav vienīgā reakcija, kas vēsta par satraukumu, bailēm, bēdām. Bet tā ir redzamākā un viena no pārņemošākajām, jo raudāšana pieprasa ne vien apkārtējo uzmanību – arī pats bērns nespēj pievērsties kam citam, kamēr raud. Bērni, kuri vēl nespēj paši regulēt emocijas, paļaujas uz apkārtējiem, uz mūsu atbalstu satraukuma brīžos. Nepietiek pateikt „neraudi” – tā mēs cenšamies noslāpēt visu to, kas mutuļo bērnā. Ir jāpiedāvā bērnam kāds cits veids, kā izpaust savu pārdzīvojumu.

Ir reizes, kad labi darbojas uzmanības novēršana uz kādu citu nodarbi. Aicinājums padzerties ūdeni, paskatīties pa logu, palasīt grāmatu, iziet pastaigā. Tas var palīdzēt arī bērniem, kuri pārdzīvo tik ilgi, ka kādā brīdī jau aizmirstas, par ko bija bēda. Tomēr ja vēlamies bērnam mācīt prasmi pazīt savas sajūtas, emocijas un jūtas, ar uzmanības novēršanu nepietiek. Arī nomierināšanās stratēģijas, kuras plaši pielietojam mūsu „Dusmu kontroles spēlē” un spēlē „Mācīties. Draudzēties. Spēlēties” ir tikai pirmais solis uz sevis izpratni. Pavisam vienkārši paņēmieni – nomierinoša elpošana, tējas pauze – ļauj bērnam iziet no emociju mutuļa, lai pēcāk sāktu analītiskāku darbu ar savām emocijām un jūtām.

Kad bērns ir nedaudz nomierinājies, mēs kopā varam censties saprast, kas noticis. Reizēm varam sākt runāties tūlīt pat, reizēm nepieciešamas dažas minūtes, reizēm ilgāks laiks, bet svarīgi šo soli neizlaist.

Ja esam bijuši liecinieki situācijai, kura bērnam radīja satraukumu, mēs varam censties to paskaidrot bērnam vienkāršos vārdos un uzdot jautājumus.

Atkal un atkal praksē pierādījies, ka bērniem ir tik svarīgi zināt, ka mēs viņus saprotam. It īpaši tad, ja viņiem pašiem vēl nav vārdu, lai par savu pārdzīvojumu pastāstītu. Pieaugušajiem tie šķiet vien nieki, bet bērna izjustais ir īsts, tas ir noticis. Tas, ka mēs to centīsimies noliegt, nepievērsīsim tam uzmanību, nepadarīs bērnus „stiprākus”. Tas tikai apliecinās, ka tam, kas notiek bērna iekšienē, nav tiesību būt. Cik daudzi no mums, pieaugušajiem, arvien nespēj izdzīvot savas emocijas? Cik daudzi no mums visu dzīvi nes līdzi kaunu, kurš radīts bērnībā? Kuru mums iedeva kāds lielais cilvēks par to, ka mūsu piedzīvotais ir „nepareizs”.

Pēcāk mēs varam mēģināt bērnam izskaidrot lietu „objektīvo” kārtību – ka reizēm ir nepieciešams ilgāk parunāties pa telefonu. Ka mēs visi reizēm dusmojamies. Ka arī pieaugušajiem ir darbi un lietas, kuras ļoti, ļoti gribas izdarīt tieši tagad, kuras vajag izdarīt tieši tagad, un tāpēc reizēm jāpārtrauc rotaļas.

Ikdienas krīzes dod iespēju runāt ar bērnu par emocijām, veidot pamatu veselīgām attiecībām ar savu iekšējo pasauli. Tās ir prasmes, kuras bērnam noderēs visas dzīves garumā, prasmes, kuras daudziem no mums nākas apgūt tagad, kad esam pieauguši.

Klusēšana un paciešana nepadara cilvēku spēcīgu. Tā paņem milzumdaudz iekšējo resursu un pamazām mūs novājina.

Gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuri piedzīvo grūtībs atpazīt ķermeņa sajūtas, emocijas un jūtas, var noderēt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas,” tās spēlēšana var būt labs iegansts, lai parunātu par savu iekšējo pasauli, kad to darīt ir mulsinoši. Un kad negribas citiem „uzbāsties ar savām problēmām.” Bet arī vienatnē – lai pamazām atgūtu saikni pašam ar sevi.