Reiz kāds paziņa stāstīja par tiem nepareizajiem vecākiem, kuri nemāca bērniem pašiem kārtot mantas. Šim paziņam, tiesa, pašam nebija bērnu, un viņa sašutums bija visai teorētisks, tajā nebija sapratnes – nogurušiem vecākiem, kādi ir lielākā daļa vecāku, vieglāk ir pašiem sakārtot bērna mantas, nekā ikreiz pārliecināties, ka to izdarīs bērns. Pēc dienas ievērojot darba iekšējās kārtības noteikumus, ceļa satiksmes noteikumus, pieklājības noteikumus, noteikumus pie galda – pēc šādas dienas daudziem no mums gribas atnākt mājās un beidzot pabūt vietā, kurā mūsu izvēles pieder mums pašiem. Kurā drīkst izdarīt ko mazliet nepieklājīgu, runāt brīvi, staigāt plandošā rītasvārkā un nodoties citām publiskajā telpā nepiedodamām aktivitātēm.

Un tomēr arī nogurušie vecāki zina, ka kādreiz tomēr bērnam varētu noderēt prasme pašam parūpēties par savas telpas kārtību. Ka mantu nolikšana savās vietās ir vērtīgs paradums visas dzīves garumā un vislabāk sākt to apgūt jau bērnībā.

Kad virtuvē zem galda apmetusies ekskavatoru ģimene, kad puzles pēdējais gabaliņš ir izmazgāts kopā ar gultasveļu, kad visas labās zeķes ir aizceļojušas un palikušas tikai caurās, laiks cīņā padoties un sākt spēlēties!

Jo jaunāki bērni, jo vairāk viņi apgūst rotaļājoties. Bet spēle kā mācīšanās forma ielīksmo visu vecumu bērnus, arī pieaugušos. Arī rūpes par savām lietām, mantu kārtošana un droša nešana līdzi var kļūt par spēli.

1. Kārtot taču ir tik jautri!

Cilvēka prātam piemīt spēja veidot saikni starp notikumiem, kuriem it kā nav nekā kopīga. Ja bērns atkārtoti pieredz vecāku dusmas kopā ar kārtošanu, šie divi notikumi – kārtošana un vecāku sadusmošanās – sāk kļūt saistīti. Ja bērns vairākkārt kārtošanas laikā pieredz arī jautrību un spēli, kārtošana kļūst saistīta ar ko patīkamu. Tāpat kā kanēļmaižu smarža saistās ar mājīgumu un vēsi zaļas flīzes – ar salstošām pēdām deviņdesmito gadu sākuma vannasistabā. Šīs asociācijas pavada mūs ilgi, bieži vien mēs neatceramies, kāpēc kāda lieta, krāsa, cilvēks izraisa īpašu reakciju.

Apzināti veidojot pozitīvu vidi, arī parasti mājas darbiņi sāk kļūt par ko īpašu. Tas ir vienkārši, bet pieprasa plānošanu un rīkošanos laikus. Kamēr vēl paši neesam nokaitināti un noguruši, kamēr nekārtība vēl nav pārsniegusi mūsu pacietību. Miniet mīklas kārtojot, iztēlojieties, ka jūsu rokas ir ekskavatora kausi, metiet mīkstās mantas kastē kā basketbola grozā, spēlējieties detektīvos, veidojot sarakstu ar mantām, kas katram jāatrod.

2. Spriedelēšana

Kā būtu, ja mūsu mājās nebūtu mēbeļu? Kā izskatītos istaba, kurā visas mantas stāv uz grīdas? Un kā varētu izskatīties Nozaudēto mantu zemē? Uzzīmēsim kopā!

Šādas jautras, nedaudz izglītojošas sarunas var būt labs veids, kā sevi un bērnus noskaņot kārtošanai labvēlīgi.

3. Vizuālās atgādnes

Daudzi bērni ikdienā piemirst par uzvedības noteikumiem, tāpēc vizuālās atgādnes ir labs rīks, lai palīdzētu bērnam tos atcerēties. Tās var būt kopīgi veidotas ceļa zīmes, kurās norādīts, kurā kastē kas liekams. Tas var būt nedēļas plāns, kurā uzzīmēts darbiņš katrai dienai. Vizuālās atgādnes var veidot kopā ar bērniem – ir patīkamāk ievērot noteikumus, kuru izstrādē pats esi piedalījies.

Šīs un citas idejas mēs esam izmantojuši, veidojot spēles „Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā” jauno izdevumu.

Veidojot spēli, secinājām, ka mums – pieaugušajiem – tā nepieciešama tikpat daudz, cik bērniem, jo no mūsu attieksmes atkarīgs tas, vai bērnam veidosies izpratne par daudzajiem noteikumiem, kuri palīdz sakārtot mūsu dzīves. Diskutējot par tiem, smejoties, praktiski izmēģinot, kas notiktu dažādās situācijās, noteikumi kļūst saprotami, mēs tajos ieraugām jēgu, nevis kādas nezināmas autoritātes uzspiestu rīcības modeli. Un tad paliek daudz vieglāk tos iemācīt saviem bērniem.