Vardarbība pret pedagogiem? Jā, daudzviet tā ir ikdiena

15. septembris, 2019 pl. 7:36, 2 komentāri

Vairākās skolās ir gadījies novērot tik cinisku bērnu attieksmi pret pedagogiem, ka acis izplešas un asinis sāk vārīties. Jā, ir būts arī klasēs, kur pedagogi joprojām ar lineālu sit pa pirkstiem nepareizo atbilžu sniedzējiem, bet par to ir runāts daudz. Tāpēc šoreiz veram vaļā jaunu lappusi ar sarežģītu, daudzdimensionālu tēmu – izglītojamo vardarbība pret pedagogiem.

Uzprasījāmies - uzvediba.lv uzstāsies vienā izglītības līderu konferencē, un organizatori palūdza pašiem izdomāt tēmu. Izdomājām... Šis bloga ieraksts būs vairāk tēzes par to, ko vajadzētu ielikt konferences prezentācijā.

Viņš pirmais sāka!

Tā ir tēma, par kuru runā maz. Nepiedodami maz. Tā ir tēma, kurā grūti atrast, kas bija pirmais – vista vai ola. Vai pirmie sāka bērni, jeb tomēr tā bija pedagoga personība, skolas kultūra, vai sabiedrība kopumā. Vai kas cits.

Tomēr mēs katru gadu zaudējam daudzus jaunus un pieredzējušus pedagogus, kuri vienkārši netiek galā, jo nav gatavi un nav sagatavoti tam, kas notiek klasē. Viņi pamet skolu un pamet nozari.

Tas nav stāsts par bērnu tiesībām un pienākumiem. Bērniem ir tiesības augt drošā, emocionāli veselīgā vidē, un nevienam pieaugušajam nav tiesību bērnu sodīt, fiziski vai emocionāli pazemojot. Stāsts ir par to, ka, atņemot šo gadu simtiem leģitīmo instrumentu – sodīt fiziski, pieaugušajiem nav iedotas zināšanas, kā veidot cieņpilnas attiecības, kā veidot un nostiprināt pozitīvu autoritāti, kā pozitīvi motivēt klasi bez iebiedēšanas un sodiem.

Vienmēr būs kāds, kurš pateiks, ka bērniem ir pārāk daudz tiesību. Tomēr strīdā stiprākais ir nevis tas, kurš kliedz visskaļāk, kuram taisnība, bet tas, kuram ir gudrība strīdu pārtraukt un atrisināt. Bet to pēc būtības var izdarīt, nolaižoties dziļāk kodolā.

Konferencē plānoju apskatīt šādas tēmas:

Kāpēc vienu pedagogu ciena un respektē, bet citu ne? Kādi ir pedagogu ikdienas saskarsmes modeļi ar klasi kopumā un klases dinamikas ārdītājiem. Pedagogu profili, kuriem ir vislielākais risks ciest no vardarbības.

Kā vardarbība pret pedagogu sākas, kā attīstās, ko darīt? Kādas ir pirmās pazīmes, kuras nedrīkst ignorēt? Te vajadzētu pastāstīt par to, ar ko atšķiras spēks no ietekmes. Par neveselīgu baiļu un sodu kultūru. Par baumošanas un sūdzēšanās neveselīgumu.

Vardarbības īstenotāju profili. Kādi ir iespējamie bērnu uzvedības mērķi, pazemojot pedagogu. Ko saka pētījumi – kas notiek ar vardarbības īstenotājiem pēc desmit gadiem un vēl vēlāk?

Kurš te ir galvenais? Negatīvā līderība, jeb kas notiek tad, kad klasē bērni un pieaugušie sāk cīnīties par varu. Ko darīt, ja pedagogam no kāda bērna ir bail?

Nekas neattaisno vardarbību. Arī tas, ka šim pedagogam sen jau bija jābūt pensijā. Lai īstenotu „kvalitatīvu” vardarbību, ir jābūt sabiedrotajiem. Kāpēc citi bērni klusē? Kāpēc citi pieaugušie neiesaistās vai kāpēc viņu iesaistīšanās parasti ir tik mazefektīva?

Nesodāmības sajūtas cena. Kā īsti var sodīt bērnus? Sods vai konsekvence? Kāpēc ir bērni, ko kuriem citiem ir patiešām bail? No kā īsti mēs baidāmies?

Vecāki kā vardarbības pastiprinātājs. Būsim atklāti, vecāki arī var realizēt vardarbību pret pedagogiem. Ne tikai tieši – sapulcēs, individuālās sarunās vai elektroniski, bet arī caur bērniem. Ko ir vērts zināt par to?

Skolas kultūras elementi kā vardarbības pastiprinātājs. Administrācijas attieksme pret pedagogiem, favorītisms, kļūdu slēpšana, ko nozīmē viegli augstprātīgais „manā klasē gan tā nenotiek”. Kolēģu savstarpējā vardarbība kā psihoemocionālais riska faktors. Izdegšana, stress. Stress un vēlreiz stress.

Tad pieskarsimies risnājumiem

Par risinājumiem ir neskaitāmas grāmatas un apmācības, bet ne visiem ir spēka un laika tās lasīt. Un ne visi vienmēr attaisno savu nosaukumu.

Robežas. Kā uzstādīt robežas? Kas vispār ir robežas skolas vidē, attiecībās ar bērniem, vecākiem, kolēģiem?

Kā veidot pozitīvu ietekmi. Te vajadzētu pastāstīt par bērnu nepieciešamību smieties, būt radošiem. Ja bērniem nebūs iespēja klasē smieties, viņi smiesies par pedagogu. Tas nav nekas jauns. Viņi to darīja arī pirms vairākiem gadu desmitiem

Pozitīvo resursu meklējumos. Jā, Dusmu kontroles spēle palīdz efektīvi atrisināt vardarbības situācijas klasē un konfliktējošās grupās, Tomēr ir klases, kur pēc kāda laika dinamika atkal slīd uz leju. Sīkāk pavērojot, kāpēc, pamanījām, ka tas notiek klasēs, kur bērniem ir ierobežotas iespējas pozitīvi apliecināt sevi gan vienaudžu, gan pieaugušo acīs. Tāpēc radījām pozitīvās atgriezeniskās saites spēli Pasaki sev. Pasaki citiem. Pēc tam tapa Sarunu aplis un Plakāti mierīgākai klasei. Ar pozitīvo domāšanu sarežģītās klasēs būs par maz. Nepieciešami praktiski, kvalitatīvi inetrumenti klases saliedēšanai un individuāliem līderiem.

Kā palīdzēt? Ko sagaida jaunieši un ko viņi nemaz negaida? Cīņā par varu parasti jaunieši cer, ka kāds iejauksies, ka nevajadzēs iet tik tālu, lai realizētu vardarbību, bet reti kurš pats spēj apstāties. Kā veidot sarunu ar jauniešiem, kā palīdzēt, kā stiprināt pozitīvās līderības iezīmes, kā veidot sadarbības kultūru un klases kultūru? Te šīs konferences ietvaros runāšu par šo mazāk laika trūkuma dēļ, bet ar teikumu „Atbalsti pozitīvu uzvedību” ir par maz. Visu izšķir nevis tas, KO mēs darām, bet gan KĀ mēs to darām. Lai gan... ir arī ērti pareizi darīt nepareizās lietas...

Lai izturība mums visiem!

Plakātu komplekts mierīgākai klasei