Kurš sabojāja manu bērnu?

-  Viņu slikti ietekmē draugi, pagalma biedri, klasesbiedri utt.! Viņš ir mainījies, kopš..., Tu vairs ar tiem nedraudzēsies! – tie ir pārsteidzoši bieži dzirdami teikumi kā atbilde gan uz bērna uzvedības izaicinājumiem, gan arī uz sekmju kritumu, gan motivācijas zudumu.

Kāpēc bērns izvēlas sliktas kompānijas gan pagalmā, gan skolā?  Uz šo jautājumu katram no mums ir savi atbilžu varianti, un, pirms metamies apkarot tās briesmīgās kompānijas, kas bojā mūsu bērnu, ir vērts paskatīties uz visām pusēm. Paskatāmies uz sevi, paskatāmies uz savu bērnu un tad skatāmies uz vidi. Iespējas ir vairākas:

 

---

Bērnam ir neelastīgi komunikācijas modeļi

Ja bērns par katru cenu vēlas uzvarēt spēlē, ja viņš vēlas spēlēt spēles tikai kādā konkrētā veidā, izmantot tikai sev vēlamās rotaļlietas, ja viņš jaucas citu rotaļās bez atļaujas, ja vēlas runāt tikai par tām tēmām, kuras ir interesantas tikai viņam, bērni ar laiku no viņa norobežosies. Pirmie norobežosies bērni, kuri viegli atrod rotaļu biedrus, kas pielāgojas citu interesēm, kas sadarbojas, kas neignorē citu vēlmes.Tātad - pirmie norobežosies tie jaukie bērni, ar kuriem mēs vēlētos, lai mūsu bērns spēlējas.

Tāpēc ir draugu pulciņi, kur konfliktu līmenis ir zems – jo pozitīvāka ir bērniem sadarbība, jo lielāka varbūtība, ka tā pozitīvi attīstīsies. Un otrādāk – ja bērniem nemācīs pārvarēt konfliktus konstruktīvi, ir aizvien lielāka varbūtība, ka katrs nākamais konflikts sāksies vēl ātrāk, tas būs dziļāks un varbūt pat vardarbīgāks. Tad te var palīgā nākt Dusmu kontroles spēle vai pirmsskolas vecuma bērniem – Mācīties. Draudzēties.Spēlēties.

 

Bērnam nav orientieru, kas ir piemērota, kas - nepiemērota uzvedība

Ja mājās ir neelastīgas, nedemokrātiskas attiecības, ja bērnam mājās nav lielas izvēles iespējas – kāds lemj viņa vietā, ko vilkt virsū, ko ēst, kādā kārtības līmenī jāuztur māja, viņš arī ārpus mājas meklēs pazīstamus attiecību modeļus. Tādus, kur nevis pašam jādomā, jāizvērtē riski, bet kur kāds pasaka priekšā, kā ir jādara. Tātad – ja vecāki prasa no bērna bezierunu paklausību, vienaudžiem ar šo bērnu būs vieglāk manipulēt. Jo mazāk mēs ļausim bērnam domāt, jo vairāk teiksim priekšā, jo vairāk apjucis  būs bērns dažādās nestandarta situācijās.

Bērniem nav iespēju mācīties veidot labas attiecības, ja vecāki savu ikdienu un brīvdienas vada izolēti –nedodas ciemos un neaicina citus ciemos. Bērni mācās draudzēties tieši no mums - pieaugušajiem. Bērniem ir jāredz, ka mēs paliekam attiecībās ar draugiem arī tad, ja mēs nepiekrītam viņa viedoklim, ka mēs viņu cienām un respektējam ari tad, ja draugs pasaka nē uz mūsu lūgumu. Pat lūgumu palīdzēt. Ka mēs turpinām draudzēties arī tad, ja mūs kādreiz neuzaicina uz dārza svētkiem. Ka draudzība nebeidzas vienkārši tāpat vien.

 

Līdzīgs pievelk līdzīgu

Impulsīviem bērniem ar „parastiem” bērniem varētu būt garlaicīgi. Tomēr arī impulsīvajiem bērniem jāmācās uzvesties „garlaicīgi” – nepārtraukt sarunas, klausīties, uzdot jautājumus, netraucēt citus. Tas ir darbs ar mūsu pašu ego – saprast, ka tas, kas mums šķiet neinteresants, citam var būt ļoti tuvs.  

Pavērojiet, kādi ir bērna domāšanas modeļi. Negatīvie domāšanas modeļi atgrūž draugus. Ja bērna uzstādījums būs tāds, ka visi ir vainīgi, tikai ne es, ja viņa dialogos dominēs „tu speciāli krāpies, lai es zaudētu”, „Tu speciāli sabojāji manu lietu”, „Tu speciāli izdarīji, lai man būtu sarežģītāk”, tad neviens īsti ar šādu cilvēku draudzēties nevēlēsies. Neviens sakarīgs cilvēks. Un paliks tikai tie, kuri arī nespēj atrast draugus, un šī kompānija veidos sarežģītas, konfliktējošas attiecības.

Impulsu kontroles trenēšanai var palīdzēt Dusmukontroles spēle, izspēlējot soli pa solim „Es nomierināšos”, „Es domāšu”, „Es runāšu” un tikai tad „Es darīšu”.

 

Ko darīt mums kā vecākiem?

Pieņemiet, ka katram bērnam ir savs individuāls vajadzību līmenis pēc socializēšanās. Nemēģiniet bērnus  „sadraudzēt” ar varu. Vispirms noskaidrojiet, cik ļoti bērni vēlas draudzēties – pavaicājiet bērnam, kā izskatītos viņa ideālā diena. Ja tajā nefigurē daudzi bērni, visticamāk, viņa vajadzība pēc sabiedrības nav liela. Ja bērna stāstā figurē daudzi draugi, bet bērns ikdienā ir vientuļš, ir vērts paskatīties, kādas prasmes bērnam trūkst kvalitatīvas draudzēšanās veidošanai.

Pavērojiet, kā jūs jūtaties ar savu bērnu. Vai jums ir draudzīgas attiecības? Kas rada šo sajūtu? Kā citi bērni jūtas viņa klātbūtnē? Vai bērns zina, kas ir draudzīgi un kas – ne?

Attiecībām ir vajadzīgs laiks. Citam izdodas atrast kontaktu viegli, cits veido attiecības lēnām, tāpēc, lūdzu, lūdzu, nemetaties smilšu kastē vai bērnu ballītē ar mērķi likt bērniem likt runāties ar jūsējo. Bērni, iespējams, pat sadraudzēsies, bet ir liela varbūtība, ka viņi nevis draudzēsies ar citiem, bet draudzēsies pret jums vai pret citiem

Ļaujiet bērna draugiem nākt ciemos. Parasti tas palīdz uzturēt māju kārtībā (un arī rada lielāku haosu), un draugi būs rokas stiepiena attālumā, un jums būs iespēja iejaukties, ja redzēsiet, ka attiecības iet neveselīgā gaisotnē. Kārtībai palīdzēs mūsu jaunā spēle ar kārtošanas algoritmiem. Ja redzat, ka draudzība neveidojas veselīgi, spēlējiet Sarunu apli . Droši spēlējiet to kopā ar bērniem - viņi būs sajūsmā. Šī spēle māca sarunāties dziļāk un atklāt kopīgas interešu jomas. Un arī - vienkārši uzturēt pozitīvu sarunu. 

Māciet bērnu pārslēgties no vienas idejas uz otru. Māciet neiestrēgt rotaļās, uzdevumos, sarunu tēmās. Māciet elastīgi pielāgoties situācijai, ja kas nenotiek pēc plāna. Te var palīdzēt sarunas, kopīga plānošana. Runājiet kopā, kāds varētu būt plāns A, plāns B, plāns C.

Spēlējiet jautājumu spēli, kur parādās dažādi apstākļi. Jūs sākat teikumu, un bērnam šis teikums jāpabeidz. °Es parkā spēlēšos ar....” Bērns atbild „Kārli”.Jūs: „Ja Kārlis nebūs, tad es... „”Ja Kārlis vēlēsies spēlēties ar citiem bērniem, tad es...” „Ja šūpoles būs aizņemtas, tad es.... Izrunājot šos scenārijus, bērns būs gatavs dažādiem notikumu pavērsieniem un vieglāk uztvers situācijas, kas neatbilst plānam. 

Māciet bērnam kritisko domāšanu. Tā ir pretēja melnbaltajai domāšanai. Ja bērns bieži saka „Visi mani ienīst”, „Es vienmēr esmu vainīgs”, „Skolotāja mani necieš” utt., velciet atkal ārā Dusmu kontroles spēles Domāšanas stratēģijas un katrai problēmituācijai lieciet pretī domāšanas stratēģijas. Domāšana ir jātrenē! Patiešām!

Un kā noslēdzošais – Sakiet bērnam labu! Slavējiet! Bērns, kurš ir par sevi labās domās, nekavēsies paslavēt citus, spēs pamanīt, kas izdodas citiem. Te liels atbalsts būs spēle Pasaki sev. Pasaki citiem. Jo bērniem (arī pieaugušjiem) patīk uzturēties to cilvēku klātbūtnē, kuri ļauj viņiem justies labi, justies pieņemtiem. Ir bērni, kuri spēj pieņemt to, ka kādam citam var būt labāka ideja, viņi spēj saskatīt citos bērnos resursus, talantus, stiprās puses un apvienot citus kopīgam mērķim spēlē un mācībās. Šos cilvēkus sauc par pozitīvajiem līderiem, Mēs ikviens vēlamies, lai mūsu bērni tādi būtu! Viņi būs tādi! Ar mūsu palīdzību!

Nav komentāru

Komentēt