Jūs manu bērnu nesodīsiet!

Stāvēju gaitenī pie palodzes un gaidīju kādas skolas administrāciju, kad manu uzmanību pievērsa trio netālu – bērns, māte un vecmāmiņa, kuri, šķiet, tur uzturējās ar to pašu mērķi. Tas nebija pirmās klases bērns, drīzāk kāda 4.klase. Viņš dīdījās, metās ap kaklu te mammai, te vecmāmiņai un ar laiku palika aizvien aktīvāks, uzdeva dažādus jautājumus (arī man), uz kuriem pat negaidīja atbildes, rakājās pa somiņām (gan ne manu, bet tikai tāpēc, ka es neatļāvu). Tad no vienas somas viņš izvilka ābolu, iekodās un... aizmeta pa gaisu.

Tā kā citi pieaugušie uz lidojošo objektu nereaģēja, skolas dežurante, kura visu šo laiku nenovērsa ne aci no mūsu trokšņainās kompānijas visnotaļ eksplozīvā balsī bērnam pieprasīja serdi pacelt.   

- Ja tu to nedarīsi, tad...." - viņa nepabeidza pat pirmo dusmīgo teikumu, kad metēja mamma metās kundzei virsū, ka tikai viņa drīkst aizrādīt savam bērnam. 

Bet bērns pa to laiku gulēja uz grīdas un veidoja eņģelīšus...

Ja šī būtu unikāla, viena vienīgā situācija, vienā konkrētā skolā, es par to nerakstītu, bet daudzās skolās šī aina ir ikdienas sastāvdaļa...

Jā, skola ir stresa avots ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un ar katru dienu, nākot tuvāk septembrim, trauksmi var tik ļoti just aizvien vairāk.  Ir bērni, kuriem panest trauksmi un neziņu ir grūtāk nekā citiem. Bieži šie bērni ir intelektuāli gudri. Bet, neskatoties uz savu intelektu, šie bērni reizēm neprot uzvesties.

Skola patiešām daudziem bērniem var būt pat traumatiska –  trokšņaina, haotiska vide, dažādi nepazīstami bērni un pieaugušie, neskaidri noteikumi, dīvains ēdiens, smakas, daudz rakstītu un nerakstītu prasību var bērnā izraisīt trauksmi un trauksme – uzvedības izaicinājumus.

Tomēr... es atļaušos izvirzīt skarbu hipotēzi – ja bērns ir gudrs, ja vecākiem ir kapacitāte „pumpēt” bērnā akadēmiskās sekmes, tad bērna nespējai uzvesties sociāli akceptējami nav attaisnojuma. Ja ir, pasakiet, lūdzu, kādi.

Turklāt, jebkam, ko mēs darām (vai nedarām), ir sekas. Ir liela varbūtība, ka šie bērni cietīs no vardarbības un/vai būs vardarbības īstenotāji. Pirmajās klasēs vienaudži  šos gudros un uzvesties neprotošos bērnus vienaudži varbūt nepamanīs, jo pirmajās klasēs bērni daudz fokusējas uz mācību procesu, bet, jo vecāki kļūst bērni, jo vairāk viņi koncentrējas  uz savstarpējām attiecībām, Tad neparasta, sociāli nepiemērota uzvedība var būt pamats izstumšanai un pat vardarbībai.  Tam smagākais lūzums ir tieši ap piekto klasi. Lai palīdzētu šiem bērniem (un klasēm, kur ir ši bērni) mēs izveidojām Dusmu kontroles spēli. Jo, ja klasē ir viens sarežgīts bērns, visa klase pamazām var kļūt par klasi ar sarežģītu uzvedību.

Viens nav karotājs – vecāki nevar cerēt, ka skola bērnu iemācīs uzvesties. Ja iemācīs, tad tās nereti ir ļoti skarbas un traumatiskas mācības. Nav nepieciešamas bērnam trenēt superzināšanas, pietiek ar mazām prasmēm - spēt  neiejaukties sarunās, spēt uzklausīt citus nepārtraucot, spēt gaidīt savu kārtu sarunā, spēt paēst kopā un neieiet spēlēties, kamēr citi nav paēduši, spēt runāties par tēmām, kuras pašam nav interesantas, nenoniecināt citu intereses un jūtas. Jā, arī rūpēties par savu personisko higiēnu! To visu ir vērts un ir svarīgi mācīties ģimenē jau no mazotnes. Kā svarīgākā prasme ir spēt saprast, ievērot un respektēt robežas, cienīt un respektēt to, ka katrs cilvēks, liels vai mazs, ir vērtība.   

Vēlaties gudru, patstāvīgu bērnu?

Ļaujiet bērnam pašam kļūdīties, ļaujiet bērnam pašam risināt savas lietas. Bērns 4.klasē nezina, cikos sāksies 1.septembra pasākums? Ļaujiet viņam pašam to noskaidrot! Viņš nezina kā? Ļaujiet viņam padomāt. Uzzvanīt draugiem? Paskatīties mājas lapā? Aizsūtīt īsziņu skolotājai? Lai viņš arī to izdara! Ja nu viņš ir kļūdījies? Tad lai izdara secinājumus! Labāk lai viņš nokavē 2.septembri vai ierodas stundu par ātru nekā patoloģiski kavē darba tikšanās un pat lidmašīnas. Jā, ir pieaugušie, kuri ir bezspēcīgi, ja viņu dzīvi neviens neorganizē. Saprotiet, ka katrs darbiņš, ko jūs izdarāt bērna vietā, atņem viņam spēku, pašapziņu un sajūtu, ka viņš pats var kontrolēt savu dzīvi. Un kontroles zudumam līdzi nāk trauksme.

Neorganizējiet bērna dzīvi! Nezvaniet audzinātājai – „Kāpēc bērnam neskaitīts matemātikas mājas darbā? MĒS ielikām darba lapas!” Nolieciet malā savu ego! Labāk lai bērnam ir neieskaitīts, kamēr viņš iemācās pats organizēt savu dzīvi. Palīdziet to organizēt, nevis organizējiet. Piemēram, marķējot ar krāsām grāmatu vākus un mājasdarbu mapītes, veidojot vizuālus kalendārus, laika grafikus, mācoties kopīgi pulksteni un sastādīt pārskatāmu kalendāru. Ja jūs organizēsiet bērna dzīvi, bērns var justies kā slazdā un cīnīties pretī, jo viņam nebūs sapratnes, kas jādara un kāpēc. Un, ja nav sapratnes, nav motivācijas. Māciet bērniem patstāvību, un bērni uzņemsies atbildību par savu dzīvi un savām sekmēm. Paļaujieties uz viņiem – viņi spēj vairāk nekā jūs domājiet! Patstāvības veicināšanai palīdzēs arī mūsu jaunā Kārtošanas spēle

Atstājiet pedagoģisko darbu profesionāļu rokās! Ja vecāki (vai vecvecāki) lauzīsies iekšā pedagoģiskajā darbā, turklāt darīs to publiski – bērna acu priekšā, bērnam var rasties nesodāmības un arī cinisma sajūta. Ja jums ir sarunas par to, kāpēc bērns ir saņēmis konkrētu piezīmi vai vērtējumu, lūdzu, risiniet šīs sarunas bez bērna.

Ja jums ir šaubas par pedagoga kompetenci, nepārrunājiet to ar bērnu vai ar citiem ģimenes locekļiem vai draugiem bērna klātbūtnē. Reizēm pieaugušie kļūdās, un tā ir svarīga dzīves mācība – nekas nav perfekts, bet runājiet ar bērnu par šīm kļūdām cieņpilni, nenoniecinot pieaugušā –personību. Jā, ir pedagogi, kuri izturas netaisnīgi, bet arī dzīvē būs tādi cilvēki, un jūs daudz vairāk varat panākt, izrunājoties ar bērnu par to, kas šajā situācijā ir maināms un kas – ne.

Ļaujiet bērnam izprast cēloņus un sekas. Arī tad, ja tās ir nepatīkamas. Nereti vecāki uzstāj, ka bērni nedrīkst saņemt sodu, ka pret viņu bērniem ir jāizturas īpaši, jo viņiem ir īpašās vajadzības, bet ir jārēķinās, ka arī pārāk zemas vai pārāk augstas prasības pret bērnu var novest pie bērna attīstības traucējumiem.  Ikviena bērna veselīgai un līdzsvarotai attīstībai precīzas, skaidri noteiktas robežas ir nepieciešamas!

Jebkurā gadījumā – mīļie vecāki, vecvecāki, krustvecāki, kaimiņi, draugi, Facebook komūna! Jūs jau gājāt skolā! Ļaujiet tagad mācīties bērnam un mācīt pedagogam! Viņiem abiem tas izdosies labāk nekā mums no malas šķiet!

1 komentārs - Jūs manu bērnu nesodīsiet!

Komentēt