Acīs skatīšanās - kāpēc tas ir tik svarīgi labām attiecībām?
Ja bērnam ir grūtības izveidot stabilu draudzību rotaļu laukumā,
bērnudārzā vai skolā, tad ir vērts pavērot, kā bērns veido acu
kontaktu. Un - vai vispār veido acu kontaktu. Jo cilvēki, kuri prot vedot piemērotu acu kontaktu,
tiek uztverti kā draudzīgi, bet tie, kuri neveido, kā nedraudzīgi, naidīgi noskaņoti un pat agresīvi. Tāpēc kautrīgiem un trauksmainiem bērniem (arī pieaugušajiem) var
rasties nozīmīgas grūtības attiecību veidošanā.
Kāpēc acu skatiens ir svarīgs? Pirmais, ko cilvēki vēro, ienākot telpā, ir tas, vai tajā ir cilvēki. Otrais- tas, kādas ir sejas šiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri neveido acu skatienu, ir grūtības noteikt cita cilvēka noskaņojumu un pielāgoties tam. Parasti viņi neprot iesaistīties pakāpeniski sarunā, bet "ielec" tajā, un nespēj harmoniski uzturēt to. Viņiem ir grūtības pamanīt, kad viņi sāk citu cilvēku garlaikot un kad – nepieciešams uzdot vairāk jautājumu par kādu konkrētu tēmu. Šīs visas prasmes nepieciešamas kvalitatīvai saskarsmei un draudzībai.
Ko darīt, ja jūsu
bērns ienāk telpā, uzreiz metas pie citiem bērniem bez sasveicināšanās, rauj
ārā mantas no citu rokām, nerēķinoties ar citu jūtām, vēlas spēlēties uzreiz, negaidot, kad konkrētā
aktivitāte loģiski tiks noslēgta, lai tajā varētu pievienoties. Ko darīt, ja bērns, pārtrauc citus tad, kad viņam nav interesanti, ko saka citi?
Vai zinājāt – ja
cilvēks publiskā vietā izveido acu kontaktu ar potenciālo zagli, ir lielāka
varbūtība, ka viņu neapzags? Jo cilvēks ir pamanīts. Ieskatoties acīs, mēs
signalizējam, „es redzu, ka tu esi „, un šis ir vairāku līmeņu vēstījums.
Bērns, kurš neveido acu skatienu ar saviem vienaudžiem, ienākot telpā, var izskatīties augstprātīgs, un viņš pats nepamanīt visus, var nepamanīt noskaņojumu, nepamanīt tos, kuri vēlas ar viņu
spēlēties un tos, kuri nevēlas.
Viss patiešām
sākas ar skatīšanos uz cilvēkiem un skatīšanos acīs. Acu kontaktu nav iespējams veidot, mehāniski mācot
skatīties acīs, tas jādara ikdienā. Ja jūs mācīsiet to darīt mehāniski, bērns
nevis skatīsies, bet lūrēs uz citiem. Pārāk ilgu skatīšanos acīs citi var
uztvert kā provocējošu un pat agresīvu.
Sāciet ar to, ka
paši skatieties acīs sarunas laikā. Ko tas nozīmē ? Ja bērns jums kaut ko
vaicā, noliec malā ierīci, izslēdz televizoru, noliec grāmatu vai pat salātiem
domāto tomātu. Ja klausieties, tad tiešām klausieties. Klausieties
ar visu ķermeni. Rādiet ar savu piemēru, kā tas ir – klausīties pilnībā.
Aiciniet bērnu vērot, kā jūs skatāties acīs. To, ka
jūs neskatāties visu laiku, to, ka cilvēki vairāk skatās klausoties nekā paši
runājot. To, ka jūs neskatāties nepārtraukti, bet pēc četrām, piecām sekundēm
skatienu novēršat. To kā atšķiras acu skatiens, kurš nervozi šaudās apkārt, kā
izskatās acu skatiens kautrīgiem cilvēkiem. Izmēģiniet, kā tas ir, kad kāds
klausoties nekustīgi skatās acīs, un kā tas ir, kad tu klausies, skaties acīs
un māj ar galvu. Izmēģiniet kopīgi dažādus acu skatienus! Būs jautri un noderīgi!
Pavērojiet, kā
jūs paši skatieties acīs citiem. Vai vispār skatieties? Vērojiet, kā cilvēki
dažādās vidēs sarunājas, kādu ķermeņa valodu izmanto. Mēģiniet noteikt, vai
sarunājas svešinieki vai tuvi draugi, kā mainās ķermeņa valoda, kā mainās acu
skatiens dažādās tēmās, dažādās situācijās.
Lai iedrošinātu bērnu skatīties acīs, spēlējiet
spēles, kur acu kontakts ir nepieciešams. Piemēram, tā pati spēle „Kuru roku
ņemsi?”, jebkura spēle, kur nedrīkst izmantot vārdus, „Mēmais šovs” un
citas. Spēlējiet lomu spēles, jo tās
prasa vērot otru cilvēku. Spēlējet uzvediba.lv izveidoto Sarunu apli. Tā ir spēle, kuru pat bērni ar zemu uzmanības noturību ir gatavi spēlēt pat divas stundas, stāstot par sevi, kā arī klausoties.
Rādiet dažādas sejas izteiksmes un vaicājiet, ko tās
nozīmē. Tā bērns mācīsies atpazīt emocijas. Ja redzat, ka ir grītības, nesakiet – „Skaties
uz mani!” Sakiet – „Skaties man sejā!”, „Skaties acīs”. Jo ir bērni, kuri var
skatīties uz kleitu, frizūru, rokām, bet tas sociālajā mijiedarbībā nepalīdzēs.
Vēro bērna sejas izteiksmi, kopīgi vērojiet citu
cilvēku sejas izteiksmes. Piemēram, uzdodiet jautājumus – "Kai pamanīji, kā
audzinātāja passmaidīja, kad tu viņu pasveicināji no rīta?" Vai arī precīzi apraksti – "Es redzu, ka tev
acis izpletās – tu esi nobijusies? Es redzu, ka tu smaidi. Vai kas tevi
iepriecināja?".
Kopīgi vērojiet citu cilvēku ķermeņa valodu.
Pajautā, kā tu domā, kā konkrētais cilvēks pašlaik jūtas? Tu redzi, ka tas
vīrietis šūpojas turp atpakaļ, gaidot rindā pēc biļetēm? Apturi filmu, vērojiet
tēlus un izrunājiet, kā viņi varētu justies. Izslēdziet skaņu un mēģiniet
uzturēt dialogu starp galvenajiem varoņiem bez skaņas. Dariet to diskrēti un ne
aprunāšanas formātā, bet spēja vērot citu cilvēku ķermeņa valodu var izglābt
bērnam dzīvību un veselību.
Vērojiet, kā bērns veido kontaktu ar draugiem. Vērojiet,
vai nenotiek tā, ka bērns pasveicina divus cilvēkus, nosaucot viņus vārdā un uz
trešo nemaz nepaskatoties. Pat, ja jūsu bērnam šis konkrētais bērns nepatīk,
tas var atmaksāties ļoti rūgti. Draudzība ir draudzība, bet pieklājība ir
pieklājība. Jo līdzsvarotāk bērns
izturēsies pret citiem, jo līdzvarotāk citi izturēsies pret viņu.