Es vecāko bērnu nopēru, jo mazo māsu sist nav labi!
- Es
viņu nopēru, jo mazo māsu sist nav labi!- tā vakar sarunu sāka kāda nogurusi balss, lūdzot
palīdzību, kā tikt galā ar savu bērnu, kurš 12 gadu vecumā vairs nemācās. Šādas sarunas ir bieži - vecāki zaudē pacietību, idejas, ticību, laiks iet,bērni aug, kļūst lielāki, nesavaldīgāki.
Šie stāsti ir līdzīgi viens otram -
bērnam ir bijušas uzvedības problēmas jau bērnudārzā, viņš ir palūgts neiet uz to,
tad uzvedības problēmas turpinās skolā. Mājās lielākoties viss ir kārtībā.
Kāpēc? Jo bērnam iedod TV vai telefonu, lai viņš nekliegtu un nedemolētu māju.
Jā, mums darbnīcās jaunieši ir arī
atzinušies – „Ja mamma noņem telefonu, mēs speciāli skaļi plēšamies, lai viņai
apniktu un viņa atdotu ierīces atpakaļ”. Mājās viss varētu būt kārtībā arī citu
iemeslu dēļ, piemēram, ir bērni, kuri spēj veidot labas attiecības ar
pieaugušajiem, bet ne ar vienaudžiem, ir bērni, kuriem skolā ir par skaļu utt., un tas jau arī ir
atsevišķa ieraksta vērts.
Tad paiet laiks, un, ja bērnudārzā, pirmajās klasītēs uz uzvedības problēmām tiek pievērtas acis, bērns aug lielāks, problēmas samilzt, sākas strīdi ar skolu, tiek nomainīta viena, otra trešā skola, bērns nonāk mājas apmācībā, kur nemācās, ja vecāki nesēž klāt (vispār, parasti nemācās arī tad, ja sēž klāt). Bet vecākiem jābūt darbā. Bērns saprot, ka vispār var nemācīties, jo nav neviens, kas viņu pieskata, paškontroles, pašdisciplīnas mehānismi viņam nav izveidojušies, sekmes krītas, uzvedības problēmas pieaug. Saulainā laikā bērns sāk klīst apkārt, satiekas ar kādu kompāniju, kuri arī nemācās, un sākas jauna dzīve.
Kāpēc vecāki nemeklē palīdzību ātrāk? Citi domā, ka viss palika labāk pats no sevis. Citi pat nenojauš, ka bērna audzināšana prasa darbu. Nereti vecāki ilgi
atrodas nolieguma fāzē – reizēm viņi tā arī pasaka, ka to, ka problēmas ir arī bērnam, ne skolām,
viņi sapratuši tikai pēc trešās vai ceturtās izglītības iestādes maiņas. Tā ir
dabiska psihes aizsargreakcija. Nereti vecāki problēmas neatzīst gadiem, un
cīnās ar vienu skolu, otro, trešo, tad policiju, vēlāk ar tiem citiem
sliktajiem bērniem, kuri viņu bērnu ir noveduši no ceļa. Nereti vecāki ir pārguruši, izdeguši, depresijā, tāpēc ir grūti atrast un īstenot pat elementārus soļus.
Ko darīt?
Pamaniet laicīgi
uzvedības problēmas.
Ja redzat, ka mazs
bērns spēj acumirklī eksplodēt, ja redzat, ka vārdu vietā viņš lieto dūres,
neatstājiet to bez ievērības. Māciet risināt bērnam problēmas diplomātiski. Ir
vecāki, kuri arī tā pasaka „Mans bērns bērnudārzā dala visus divās grupiņās –
tos, kurus var piekaut un tos, kurus nevar”. Tur nav, ar ko lepoties, jo bērni,
kuriem nav iemācītas robežas, nebaidīsies kādā dienā pacelt dūres arī pret saviem
vecākiem. Te var palīdzēt Dusmu kontroles spēle skolēniem vai Mācīties. Draudzēties. Spēlēties mazajiem bērniem. Tās alīdzēs arī pieaugušajiem. :)
Kontrolējiet
sevi, vērojiet, kā jūs paši risināt problēmas. Ja jūs lietojiet fizisku sodu
kā atbildi bērna dusmām un uzvedības problēmām, bērns sapratīs, ka
tā pasaule ir iekārtota, un atkārtos šo modeli. Ja jūs teiksiet, ka viņš
sist nevar, bet paši jūs vicināsiet dūres un pacelsiet balsi, viņš sapratīs, ka
vārdi no darbiem atšķiras. Tas ne tikai mācīs reaģēt ar spēku, bet arī radīs
lielu trauksmi, jo pats pamats – spēja ticēt, uzticēties pieaugušajiem,
pieaugušo vārdiem un darbiem nebūs.
Nerunājiet par bērnu slikti bērna klātbūtnē. Nereti vecāki sarunās ar draugiem, vecvecākiem bērna klātbūtnē par bērnu runā tā, it kā viņš būtu priekšmets bez savām domām un spēju klausīties. Katra šī saruna formulē bērna paštēlu, un viņš mijiedarbojas ar šo tēlu, un kādā brīdī pārstāj censties. Ja vecāki netic bērnam, ja bērns netic sev, dzīve ar katru mēnesi kļūs aizvien sarežģītāka visiem iesaistītajiem. Ja redzat, ka ir grūti ar pašapziņu (savu un bērna), fantastisks resurss jums būs Pasaki sev. Pasaki citiem. Šī ir spēle, kura palīdz meklēt, formulēt pozitīvos resursus sevī un citos, sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti, kā arī atgūt ticību sev un dživei kopumā.
Lūdzu, lūdzu, mīļie
vecāki, neuzņematies atbildību par bērna rīcību! Ja bērns kavē skolu, lai viņš
izbauda visas sekas sarunā ar pedagogu un skolas administrāciju. Pārrunājiet, kā rīkoties nākamreiz, lai
bērns nenokavētu. Nepildiet mājas darbus, projektus viņa vietā, lai glābtu no sliktām atzīmēm! Neplānojiet dzīvi bērna vietā, nekontrolējiet viņa un draugu
dzīvi. Ja bērns sapratīs, ka viņš tiks izglābts no mazākajām nepatikšanām, viņš
ne tikai iemācīsies to, ka var būt nesodīts, bet arī sapratīs, ka vecāks ir
manipulācijas instruments – nedaudz pačīkstot, tas sāks strādāt kā motorzāģis,
lai izrēķinātos ar ikvienu, kurš viņam nepatīk. Tomēr šis ir abpusēji griezīgs
asmens – bērns skatīsies uz jums kā uz manipulācijas instrumentu, ne kā uz
personību. Viņš necienīs un nerespektēs jūs.
Meklējiet, kas
bērnam patīk, padodas, kas ir viņa stiprās puses. Ja bērns netic sev, ja viņam
nav veiksmes un sasniegumu sajūtas kaut vienā jomā, viņam būs grūti un pat
neiespējami atrast pozitīvu enerģiju dzīvei. Ļaujiet bērnam īstenot savs
intereses, savus sapņus! Uzspēlējiet kopā Sarunu apli - jūs uzzināiet tik daudz jauna par svei un par viņu! Tās būs daudzas piesātinātas, pozitīvu sarunu pilnas stundas!
Ja bērns ir
sapinies ar nejauku kompāniju, nesodiet kompāniju, bet paskatieties, kādas
prasmes bērnam trūkst, lai viņš spētu draudzēties ar jaukiem bērniem. Nevainojiet
citus, ja ar jūsu bērnu tie citi nevēlas draudzēties. Parasti neviens nevēlas
draudzēties ar neelastīgiem bērniem, kas reaģē impulsīvi, nespēj zaudēt, nespēj
piekāpties, iziet uz kompromisiem, vēlas spēli spēlēt tieši viņam izdevīgā
veidā. Ja jums kā pieaugušajam ir bail uzvarēt bērnu dambretē, jo baidāties no
dusmu izvirdumiem, tad tas nozīmē, ka viņam lielākoties būs tikai tādi draugi,
kas saskatīs kādu izdevīguma elementu. Viņam būs jānopelna draudzība, bet tā
nav laba draudzības formula.
Veidojiet mājās
stabilu rutīnu, deleģējiet darbiņus, pienākumus. Mēs redzam, ka vecāki cer,
ka katra nākamā skola būs labāka, ka bērnam iemācīs ko jaunu, viņš pēkšņi kļūs
disciplinēts. Tomēr, ja mājās bērns nespēj ievērot struktūru, pacietīgi izdarīt
savus darbiņus, sadarboties, pacietīgi gaidīt, tikt galā ar frustrāciju, skolā tas nebūs iespējams. Mācieties kopā
risināt problēmas konstruktīvi!
Ja viss jau šķiet
sarežģīti, ja neesat laicīgi pamanījuši vai rīkojušies, nevainojiet sevi.
Vainas apziņa nav labākais sabiedrotais. Pieņemiet dzīvi tādu kāda tā ir, un
šodien sākt kaut ko darīt ir labāk nekā rīt. Meklējiet profesionāļu palīdzību,
tomēr atceraties, ka viss lielākais darbs būs jūsu pašu rokas. Maratonu
noskriet nav grūti, grūti ir katru dienu trenēties maratonam. Ja daudzus gadus nekas nav darīts, ir
neiespējami īsā laikā sasniegt rezultātu.
Par to, kā
rīkoties, ja bērns ar uzvedības izaicinājumiem ir nonācis jūsu bērna grupiņā vai klasē, no tā
cieš jūsu bērns, par to pastāstīsim vēlāk.