Visi ir vainīgi, tikai ne es!
Viņš tīšām mani pagrūda! Viņš speciāli salauza manu lietu! Skolotāja uz mani ir uzēdusies! Ir slidens, tāpēc ka man jāiet pārgājienā! Neviens mani nemīl... 😭
Šis „visi ir vainīgi, tikai ne es” ir būtiskāks signāls nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. 🧐Mēs katrs varam nonākt noskaņojumā, kad šķiet, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret mums, bet ir bērni (un arī pieaugušie), kuriem dominē izteikti negatīvi domāšanas modeļi. 😨😤
Kāpēc tam ir svarīgi pievērst uzmanību? 👀
Pirmkārt – spēja pozitīvi domāt tiešā veidā ir saistīta ar paškontroli. Visos vecumos. Ja bērnam nav spēja interpretēt situāciju, ja viņš nespēj ieraudzīt arī citus iemeslus pagrūšanai, viņš var visu pasauli uztvert kā draudus. Un tas ir grūti pat pieaugušajam – dzīvot nepārtrauktā trauksmē un aizsardzībā. Ir atšķirība starp bērnu, kurš pagrūšanas gadījumā domā „Viņš speciāli mani pagrūda” un starp bērnu, kurš domā „Varbūt viņš paklupa vai varbūt viņu pašu kāds pagrūda?”
Otrkārt – šiem bērniem (un arī pieaugušajiem) var trūkt impulsu kontroles spējas. Jums noteikti ir bijusi situācija, kad pārdomājot teikto vai darīto (piemēram pirkumus pēc algas), šķiet, ka vajadzēja rīkoties savādāk. Parasti tas ir nav bieži, bet ir bērni (un ari pieaugušie), kuriem ir grūtības visu laiku – viņi iejaucas sarunā, pārtraucot, runājot pāri citiem, grūtības saņemties pildīt mājasdarbus, grūtības atlikt spēlēšanos pirms darbi ir izdarīti, grūtības uzklausīt kritiku, grūtības ignorēt kaitinošu uzvedību utt.
Treškārt – daudziem bērniem (un arī pieaugušajiem) ir neelastīga uzvedība – viņi vienkārši dara pirmo lietu, īsteno pirmo ideju, kas viņiem ienāk prātā, un viņiem ir grūti mainīt savu viedokli, plānus. Bet – kā ziniet – parasti pirmā ideja saspringtās situācijās ir tā sliktākā. Jo īsāks ir posms starp kairinājumu un reakciju, jo lielāka varbūtība, ka atbildes reakcija būs fiziska – sišana, kliegšana, mantu mešana, grūstīšanās utt. Parasti viņi neredz vajadzību pat atvainoties, ja no šī plāna Nr1 īstenošanas ir cietis kāds. Tādus bērnus (un arī pieaugušos) nereti uzskata par nedraudzīgiem un dominējošiem, jo no malas izskatās, ka viņi vēlas, lai dzīvē viss notiktu tieši pēc viņu prāta.
Ko darīt?
Ja ģimenē ir neelastīgs bērns (vai pieaugušais), spontanitāte samazinās, nav iespējas mainīt plānus tik vienkārši. Tad skaidra struktūra, vienošanās par nedēļas nogales plāniem, dienas plānu vai veidu, kā konkrētā spēle tiks spēlēta, palīdzēs saglabāt mieru (un izvairīties no skandāliem).
Meklējiet veidus, kā jautri pavadīt laiku kopā. Parasti neelastīgiem cilvēkiem nepatīk kompānijas, jo citi cilvēki šķiet neprognozējami, nekontrolējami, spontāni un skaļi, bet, jo vairāk šie bērni (un arī pieaugušie) izolēsies, jo grūtāk viņiem būs sadarboties ar citiem. Draudzība un sadarbība ir māksla, kuru mācās un visas dzīves garumā. Jautrība – tas katram ir kas cits – spēlējiet galda spēles, kur jāsmejas. Piemēram, Solo, Blank, Spyfall. Mūsu mīļākā ģimenes spēle ir zeķu cīņa – visi uzvelk zeķes un tad cenšas viens otram tās novilkt, vienlaikus sargājot, lai citi nenovelk tās pašam. Pārsteidzošā kārtā šī ir zema traumatisma spēle, neskatoties uz fiziskā kontakta apjomu, un vienīgais, kāpēc ir nācies to pārtraukt, ir lai atgūtos no smieklu lēkmēm.
Spēlējiet stāstu spēles – viens pasaka vienu teikumu, otrais turpina. Ar Dusmu kontroles spēli un Mācīties. Draudzēties. Spēlēties var spēlēt līdzīgi - viens uzliek problēmu, otrs no risinājumu kaudzes izvelk risinājumu kārti un stāsta, kā problēmu risināt, tad nākamais saka „bet...” un izvelk nākamo problēmu www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/65178/item/245504, www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/98401/item/344974
Spēlējiet zīmēšanas spēles - viens iesāk zīmējumu un katrs nākamais piezīmē kādu elementu klāt.
Spēlējiet iedomāšanās spēles – kāds iedomājas priekšmetu, un citiem jāuzdod jautājumi, uz kuriem var atbildēt tikai ar „jā” vai „nē”. Spēlējiet pozitīvo scenāriju vai gluži otrādāk - katastrofālās domāšanas spēles. Jebkuru spēli un jebkuru sarunu, kura liek izskatīt iespējami daudzus variantus, kāpēc lietas notika tieši tā un kādi varētu būt nākamie soļi. Parasti tas ir ne tiki ļoti jautri, bet tas ir arī smadzeņu treniņš.
Spēlējiet spēles, kas palīdz iepazīt vienam otru. Sarunu aplis var būt lielisks palīgs. /www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/0/item/621433. Runājiet, veidojiet debašu klubus mājās - jo bērni labāk spēs argumentēt savu viedokli, jo mazāk viņi centīsies ietekmēt citus ar spēka palīdzību
Ja ģimenē ir brāļi un māsas, tad neelastīgiem bērniem varētu būt izteikta sensitivitāte pret konkurenci. Izvairieties no salīdzināšanas, izvairieties no spēlēm, kas veicina konkurenci, pavadiet laiku kopā vidēs, kur viņi tik ļoti nestrīdas – piemēram pārgājienos. Jā, tieši pārgājieni un citas aktivitātes, kas nogurdina, kur jāsadarbojas kopā (piemēram, izlaušanās istabas), var palīdzēt. Mēs zinām, ka vecākiem ir bail no konfliktu padziļināšanas, bet, samazinot aktivitāšu spektru , neelasīgums tikai pieaugs.
Un atceraties – ja jūs paši neesat elastīgi, tas nepalīdzēs bērniem kļūt spējīgiem adaptēties pārmaiņām, meklēt citas alternatīvas un citus izskaidroju mus notiekošajam.
Tad atrunājiet skaidrus noteikumus – kas ir draudzīgi un kas – ne, bet par šo tēmu būtu jāraksta vesela grāmata, un tik un tā ar to būtu par maz...