Jauns bērns klasē un pirmie vardarbības signāli

Pēc pavasara brīvdienām daudzas klases paplašināsies, jo tajās pievienosies bērni no Ukrainas. Lai gan sabiedrība šīs ģimenes uzņem un atbalsta ļoti silti, ir liels risks, ka viena traumatiska pieredze var pārvērsties vēl vienā traumatiskā pieredzē, un liels klupšanas  akmens ir vardarbība skolā. Kāpēc mēs esam tik pesimistiski noskaņoti? Jo skolas vāji tiek galā ar vardarbību klasē ikdienas situācijās.

Turklāt mēs piedzīvojam to, ka pret bērniem agresīvi izturas ne tikai vienaudži, bet arī pieaugušie. Turklāt nevajag daudz – viens vienīgs cilvēks var radīt traumatisku pieredzi visai klasei, ne tikai konkrētam bērnam. Agresīva uzvedība ir ne tikai vardarbības pieļaušana,  bet arī toksiskas uzvedības ignorēšana, jo tā mēs pāridarītājiem signalizējam, ka šāda uzvedība ir akceptējama. Ja pieaugušie ilgstoši ignorē kādas grupas vardarbību, pāridarītāji var pat sākt justies, ka viņi to dara pieaugušo vārdā.

Tāpēc mēs kā pieaugušie nedrīkstam vienkārši gaidīt un cerēt, ka viss būs labi, mums ir jāpamana brīdinājuma signāli  un pieaugušajiem ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vardarbības attīstību. Lielākoties jau situācija briest palēnām, un to pat var paredzēt. Lūk, mazi, tomēr svarīgi signāli, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības:

Pazīmes, ko nedrīkst ignorēt.

“Sit un bēdz” komentāri. Nereti šie komentāri izklausās kā joki, nereti bērni paši saka “es tikai pajokoju”, bet šie “joki” parasti ir domāti kā temperatūras mērīšanas instruments, lai saprastu, cik tālu vardarbībā iespējams iet, lai saprastu, kuri pievienosies izsmiešanai. Ja nebūs atbildes reakcijas, ar laiku komentāri paliks personiskāki un var pāraugt fiziskā eskalācijā. Tie var būt “vācies atpakaļ”, “ko tu te atbrauci” utt.

It kā nejauša pieskaršanās, pagūšana. Ja jūs kā pieaugušais pamanāt, ka klasē kādi bērni apzināti vai “nejauši” uzgrūžas  mērķim, ja redzat, ka pāridarītāji stāv ļoti tuvu, jums ir jāiejaucas šajā situācijā. Ar šo fizisko kontaktu pāridarītājs mēra cietušā spēju pretoties, kā arī analizē, kurš un vai vispār kāds klasē nāks palīgā salasīt izbērtās lietas, pateiks, lai liek mierā, lai iet darīt citus darbus.

Publiska, demonstratīva atteikšanās sadarboties. Atteikšanās piedalīties grupu darbā ar izvēlēto upuri ir daudz traumējošāka nekā tā izskatās pirmajā mirklī. Turklāt, ja pedagogs akceptē šādu situāciju, viņš ir zaudējis autoritāti  bērnu acīs. Jūs jau esat pamanījuši, ka šādos gadījumos citi bērni vēlas solidarizēties ar barvežiem, un ar laiku arī citi nesadarbosies ar cietušo, radot vēl lielāku izolāciju. Šādos brīžos pedagogam ir jāsaprot problēmas sakne un jāregulē situācija iespējami ātri. Piemēram, viņam jāspēj pašam pieslēgties grupai ar izolēto bērnu, tādējādi ceļot bērna statusu, vienlaikus arī strādājot ar grupas dinamiku kopumā, lai nepieļautu situāciju atkārtošanos nākotnē.

Kā to darīt, ir atsevišķa tēma, bet IZM visos līmeņos stāsta, ka pedagogi to prot darīt. Tā ka vaicājiet viņiem, labi?

Apzināta izlikšanās, ka neredz bērnu. Acu skatiens nosaka sociālo statusu. Nekas nav briesmīgāks, ja pret bērnu izturas tā, it kā viņa tur nebūtu. Parasti šādos gadījumos pāridarītāji ne tikai demonstratīvi nesveicinās un neatņem sveicienu, arī neļauj bērnam runāt, pabeigt teikumus, smejas par izrunu, skatās viens uz otru ar smīnu, nevis uz runātāju, tādējādi liekot bērnam justies neomulīgi.

Iesauku lietošana, vārda izkropļošana. Bērnam, kuram ir atņemtas mājas, atņemta zeme, vārda izkropļošana, iesauku došana nozīmē arī atņemt viņa identitāti. Tāpēc ļoti saudzīgi jāizturas pret pareizu vārda izrunāšanu un jālūdz citiem bērniem cienīt to. Nepieļaujiet iesaukas vai vārda vietā lietot “tas".

Lietu atņemšana, slēpšana, sabojāšana. Diemžēl, šī ir populāra pasīvās agresijas forma, ar kuras palīdzību bērni jūtas, ka kontrolē citu bērnu. Tāpēc pedagogiem ir nopietni  jāizskata gadījumi, ja kādam bērnam sistemātiski kas pazūd. Šie bērni neteiks, ka viņiem atņēma, jo viņiem būs bail no atriebības, tāpēc mums kā pieaugušajiem rūpīgi jāskatās, kas notiek un kāpēc notiek, jāvēro un jājautā.

Izslēgšana no informācijas plūsmas. Ja pamanāt, ka bērns tiek izslēgts no klases grupas, ja bērns nesaņem visu informāciju, ko saņem citi bērni (un arī vecāki), nopietni izmeklējiet šos incidentus, it īpaši sākumā, kamēr jaunie bērni nezina lietu kārtību. Jums daudzas lietas šķitīs pašsaprotamas, bet šie bērni varētu nezināt, ka audzināšanas stunda, “ja nenotiek mūsu klasē, notiek mūzikas kabinetā”. Draudzīga klase rūpējas viens par otru, un lielais jautājums ir, kāpēc tiek pieļautas situācijas, ka kāds tiek izslēgts no informācijas plūsmas.

Neļaušana draudzēties, mikrogrupu veidošana, lai draudzētos PRET konkrēto bērnu. Pedagogiem ir jāreaģē uz pirmajiem signāliem, pamanot, ka klasē veidojas mikrogrupas. Šādos gadījumos klasē var neļaut sēdēt blakus konkrētiem bērniem. Mikrogrupu blakus efekts ir tas, ka arī citi bērni var apvienoties, lai draudzētos PRET pāridarītājiem, nepamanot, kurā brīdī paši ir kļuvuši par tādiem.

Baumas, apmelošana. Jaunie bērni, it īpaši bērni, kuri ir post-traumatiskajā stresā, klasē ienāk klusējot. Viņiem ir nepieciešams vairāk laika, lai saprastu informāciju, adaptētos jaunai videi, viņi var nevēlēties runāt par sevi, savu pieredzi. Neļaujiet šos klusuma brīžus aizpildīt citiem ar nepatiesu informāciju, puspatiesību, spekulācijām. Nereti parādās lapiņas ar apsaukāšanos, uzrakstiem.  Nopietni konfrontējiet katru gadījumu, kur kāds pasaka puspatiesību kaut vai kā joku.    
  

Ko darīt prevencijai?

Ja jūs esat pedagogs, jūs jau ziniet, ko darīt! Tāpēc te pavisam īsi neliels kopsavilkums:

Spēlējiet dažādas sadraudzēšanās, iepazīšanās spēles. Nepietiek ar to, ka jūs pasakiet, ka jums ir jauns bērns klasē un izstāstiet īsu stāstu. Jo labāk bērni iepazīs viens otru, jo vieglāk. Mūsu Sarunu aplis ir lielisks risinājums iesākumam! Turklāt tam ir izveidots pielikums latviešu, ukraiņu, angļu un krievu valodās.

Uzlieciet bērnu vārdus vismaz uz pāris nedēļām. Tas ietaupīs daudzas mulsinošas situācijas bērniem, kuriem ļoti īsā laikā ir jāiekļaujas pilnīgi citā vidē. Tādos apstākļos ir ļoti grūti iegaumēt vārdus.

Iepazīstiniet bērnus  ar dažādām kultūrām, piemēram, aiciniet sagatavot un atnest mīļākos ēdienus no mājām (ja jaunajiem bērniem ir resursi tādiem uzdevumiem), veidojiet klases vakaru ar populārākajām spēlēm, mūzikas klipiem utt. Būs jautri!

Māciet bērniem atpazīt diskriminējošu valodu, izteikumus un reakcijas, ko tādās situācijās darīt. Te labs palīgs varētu būt mūsu plakātu komplekts Mierīgākai klasei, kā arī Dusmu kontroles spēle vai tās krievu valodas versija Контролируй свой гнев.

Spēlējiet spēles, kas palīdz mainīt domāšanas perspektīvas – viena cilvēka viedoklis nereprezentē visas nācijas viedokli. Tas ir tikai viens viedoklis.

Aiciniet iedvesmojošus viesus ciemos!

Atrunājiet ar klasi, kā rīkoties, ja sākas klasē apcelšana, kādas būtu pieņemamās konsekvences, kādi ir tipiskie pirmie apcelšanas signāli konkrētajā kolektīvā, kādi paņēmieni palīdz apturēt apcelšanu.

Atrunājiet noteikumus, rakstot tos uz papīra un pieliekot pie sienas. Jo vairāk bērni piedalīsies noteikumu veidošanā, jo lielāka varbūtība, ka šie noteikumi tiks ievēroti.

Skaidrojiet rīcības soļus pāridarījumu gadījumā, kur griezties pēc palīdzības skolā, kā arī ārpus skolas.

Ko darīt, ja kāds tiek apcelts?

Saglabā mieru. Nereti pats postošākais ir nevis pāridarījums, bet gan agresīva, nepārdomāta pieaugušo reakcija.

Esi gatavs rīkoties. Nedrīkst ignorēt uzvedību, cerot, ka tas bija viens incidents. Nedrīkst cerēt, ka situācija noregulēsies pati no sevis. Parasti tā tas nenotiek.

Nebaidies konfrontēt uzvedību – šis nebija piemēroti, šis bija sāpīgi. Nespied pāridarītāju atvainoties publiski cietušajam – tas var pasliktināt situāciju. Šajā brīdī parūpējies par cietušo.

Runā ar pāridarītāju atsevišķi un mēģini saprast, kas izraisa viņā šādu reakciju, bailes un bažas. Nereti šīs sarunas jaunietim palīdz saprast, ka tie ir viņa pieņēmumi, kam nav nekāda sakara ar realitāti.

Aprunājieties ar pāridarītāju, lai saprastu, vai viņš apzinās sava teiktā sekas. Iespējams, aculiecinieku klātbūtnē viņš būs bravūrīgs, bet divatā empātiska saruna varētu izdoties.

Vērojiet visu klasi -  nereti pāridarītājs ir sakūdīts vājais posms, bet naida uguni kurina citi cilvēki.

Aprunājies ar cietušo, kā arī ar citiem klasesbiedriem, lai saprastu, kā katrs jūtas klasē. Nepaļaujies uz savām cerībām vai saviem personiskajiem novērojumiem. Skolas dzīvei ir daudzas dimensijas!

Neapstājies pie gadījuma atrisināšanas!

Rēķinies, ka klasesbiedri un cietušais var nespēt skaidri pastāstīt, kas notiek, it īpaši, ja vardarbība ir sākumposmā. Pāridarītāji pārbaudīs robežas dažādos veidos, kas radīs nepatīkamas sajūtas un trauksmi.

Nebaidies runāt ar cietušajiem un klasesbiedriem par to, kā viņi redz situāciju un kas varētu palīdzēt to atrisināt. Kas viņiem liktu justies labāk?

Runājiet ar klasesbiedriem, skolēnu pašpārvaldi un citiem par to, kā analizēt situāciju, kā nepieļaut situācijas atkārtošanos arī citā klasē vai ar citiem bērniem.

Nemēģini minimizēt situāciju ar “tev tikai tā izlikās”, “viņi tikai pajokoja”, “viņi ir tikai bērni”. Tas radīs vēl dziļākas sāpes, traumas un liks bērniem šaubīties par piedzīvoto.

Runājiet ar bērna vecākiem un iedrošiniet viņus neklusēt par savām un bērna bažām. Apsoliet saglabāt konfidencialitāti!

Dariet visu iespējamo, lai skola būtu droša vieta ikvienam. Mēs esam tik stipri, cik stipri ir tie, kuriem mūsu palīdzība vajadzīga visvairāk! Rūpēsimies viens par otru!

Lai veiksme un izturība!

Sarunu aplis lieliem un maziem	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"	Dusmu kontroles spēle	Игра - Контролируй свой гнев

Nav komentāru

Komentēt