Bailes no tumsas un monstri zem gultas

Modernā sabiedrība sagaida, lai mūsu bērni būtu tādi, kādus tos rāda reklāmās un smalkos žurnālos - stilīgi, mierīgi, ietu laikus gulēt. Ja tā nenotiek, vecākus pārņem vainas apziņa un trauksme, bet bērni jūtas vainīgi par to, ka viņiem ir trauksme, kas visu iesaistīto pašsajūtu vēl vairāk pasliktina.

Bērni ir dažādi. Ir ļoti drosmīgi bērni, ir pārāk drosmīgi bērni, kuri vispār nejūt bailes, tā apdraudot sevi un citus. Ir bērni ar labu spēju regulēt trauksmi, un ir bērni ar ļoti augstu trauksmes līmeni. Starp citu, trauksmes līmenis nekorelē ar intelektu, un reizēm bērni ar izcilu iztēli ir vieglāk iedomāties dažādus trauksmainus scenārijus un smadzenes attiecīgi reaģē uz tiem.

Kāpēc sarunas var nepalīdzēt?

Rēķinieties, ka lielā trauksmē bērnam būs grūti pastāstīt to, jo viņam šķiet, ka, ja viņš izrunās vārdu monstrs, tas kļūs pavisam īsts. Tik un tā mums ir pamazām jātrenējas pašiem runāt par savu uztraukumu un arī bērnam mācīt. Jo mazāk bērns spēs verbalizēt savu trauksmi, jo vairāk viņš to paudīs ar uzvedību.

---

Bieži trauksmes lēkmes būs tieši vakaros un naktīs, kad ķermenis un smadzenes ir nogurušas. Ja bērnam ir trauksme un viņš nevēlas iet gulēt, jo monstri dzīvo zem gultas, vārdi –“saņemies”, “viss būs labi”, “tik liels bērns, un vēl bail” nepalīdzēs. Vārdi un sarunas reti palīdz bailēm, jo vārdi ir racionāli un viendimensionāli, bet emocijas ir daudzimensionālas un dziļas.

Tāpēc sarunas ir jāveido uzmanīgi, patiešām mēģinot izprast, ko bērns caur uzvedību vēlas mums pavēstīt. Vārdi tomēr ir svarīgi, jo ar valodu mēs skaidrojam, kā uzbūvēta pasaule, bet tikpat svarīga ir mūsu klātbūtne, vēstījumi, ko mēs nododam, esot viņam blakus, vēstījumi, ko mēs nododam ar savu balss tembru, klusēšanu, spēju uzklausīt bērnu.

Izvairīšanās paaugstina trauksmi ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka no sākuma bērnam var būt trauksme no monstriem zem gultas, tad viņš vēlāk paliks trauksmains jau tad, kad aiz loga paliek tumšs un beigās viņš jau būs trauksmains, domājot par gulētiešanu.

Neminimizējiet bērna trauksmi ar vārdiem “muļķības”, “tas nav īsts”, “tās visas ir iedomas”. Monstri nav īsti, bet trauksme un bailes vienmēr ir īstas! Mums nevajag cīnīties ar monstriem, mums vajag izprast trauksmes cēloņus, jo reizēm mošķi istabā ir tikai pirmais līmenis. Reizēm tās patiešām ir bailes no paša bērna iztēles, bet ja bērni redz, ka vienīgais veids, kā saņemt vecāku uzmanību, ir baidīties, viņi ar katru vakaru to darīs aizvien  centīgāk. Reizēm bērni tā mēģina maskēt lielākas tēmas, piemēram, viņam bail, ka vecāki nomirs, un viņi nezina, kā runāt par šiem jautājumiem.

Ja mēs minimizējam bērna bailes, bērns var pieņemt, ka mēs minimizēsim viņu pašu, un problēmas parādīsies citās jomās, piemēram, atkal būs slapja gulta, nagu graušana, iešana uz tualeti, pat vemšana, drebuļi un citas ķermeniskas reakcijas. Turklāt mums kā vecākiem jārēķinās – ja bērns nevarēs izrunāties par mazām lietām, viņš nerunās par lielām vai runās tad, kad tās būs samilzušas.

Jo vairāk bērni izvairīsies no savām bailēm un trauksmainajām tēmām, jo vientuļāki un izolētāki viņi būs, jo mazākas iespējas viņiem būs praktizēties, jo mazāk viņi komunicēs, tāpēc neglābiet bērnu pārāk daudz un pārāk bieži – tas tikai palielinās viņu trauksmi.

 

Trauksmes radari

Ir jārēķinās, ka bērniem (un arī pieaugušajiem) ar paaugstinātu trauksmi labi strādā receptori, kas uztver briesmas, bet ļoti vāji – receptori, kuri sūta signālu «viss kārtībā». Tāpēc bērni labi spēs uztvert pieaugušo trauksmi, bet, iespējams, reti pamanīs, ka pieaugušie ir mierīgi un laimīgi. Tas mums viņiem ir jāpasaka – šādi es izskatos nomierinājies.

Attiecīgi, lai mēs iemācītu bērnam nomierināties trauksmē, mums jāmācās nomierināties pašiem. Ja mēs kā pieaugušie vēlamies citiem kaut ko iemācīt, svarīgi ir parādīt labu piemēru (modelēšana). Trauksmainiem pieaugušajiem ir grūti izaudzināt mierīgus bērnus. Fokuss ir ne tikai kontrolēt trauksmi un dusmas, bet arī apgūt jaunas, veiksmīgākas stratēģijas situāciju risināšanai arī sev un caur to mācīt bērnam. Vecumā no dzimšanas līdz 12 gadu vecumam un pat vēl tālāk trauksmei vislabāk palīdz spēļu un rotaļu pieeja.

Te labs palīgs būs Mācīties. Draudzēties. Spēlēties un Dusmu kontroles spēle. Vecākiem bērniem arī Nosargāt internetā, jo šai spēlei ir ļoti detalizēti nomierināšanās stratēģiju piemēri. Pirmais, kas ir jāmāca, ir nomierināšanās stratēģijas. Trauksme patērē milzīgus smadzeņu resursus. Tie ir ne tikai emocionālie, bet arī fiziskie resursi – saspringums muskuļos, svīšana vai aukstuma viļņi, paātrināta elpošana, kūleņi vēderā.

Vislabāk šī pieejas strādās, ja mācīsieties kopā ar bērnu. Bērnam var nestrādāt “nomierinies”, bet labi var strādāt –  Mazākiem bērniem labi strādā vingrinājums “pūķa elpa”. 

  

Vēl citas idejas

Jūs esat pamanījuši – bērniem noteiktā vecumposmā pat patīk šausmu stāsti, šausmu filmiņas, un tas ir veids, kā bērni radina sevi izturēt lielāku trauksmi, pārvarēt to. Un tā bērni mācās atšķirt, kas ir īsts un kas nav īsts. Dalieties savos mīļākajos bērnības šausmu stāstos, esat blakus, kopā baidieties, kopā pārvariet bailes, smejieties.

Izdomājiet bailīgās domas līdz galam. Pajautājiet sev un māciet bērnam uzdot sev šos jautājumus:

Pajautājiet bērnam, cik uztraucies viņš jūtas skalā no viens līdz desmit. Vecākiem bērniem var jautāt, cik lielu stresu viņš jūt, izsakot to procentos no 0 līdz 100. Vai kā viņš jūtas skalā no -10 līdz +10, domājot šādas domas. Zīmējiet šādas skalas, un te labs palīgs varētu būt Emociju termometrs, jo pa to var pārvietoties fiziski, un jūs pamanīsiet, ka daudzi trauksmaini bērni sastingst trauksmē, un šādas ķermeniskas aktivitātes ir labs veids, kā sākt kustēties, un kustība ķermenim dod signālu, ka viss nav tik briesmīgi. Ja bērnam ir grūti ar cipariem, varat  pavaicāt, cik ļoti neizturamas bailes ir. Ļoti, ļoti neizturamas, jeb tomēr nedaudz izturēt var

Un tad, kad bērns ir piefiksējis, pavaicājiet, kādas ir viņa idejas, kā stresu mazināt kaut pa dažām iedaļām. Nemetaties iekšā uzreiz ar saviem piedāvājumiem, idejām, racionāliem spriedumiem. Jo vairāk jūs to darīsiet, jo vairāk jūs mazināsiet bērna spēju regulēt savu uztraukuma līmeni un viņš kļūs aizvien vairāk atkarīgs no jums. Tādi jautājumi: palīdzēs bērnam analizēt sevi, vērot sevi un meklēt pašam risinājumus.

Pajautājiet sev – mana esošā uzvedība stiprina bērnu vai vājina? Un māciet bērniem paralēli arī kritisko domāšanu, kas palīdzes smadzenēm atšķir īstas lietas no neīstām un izvēlēties piemērotu reakcijas spēku.

 

Lai mazinātu trauksmi, ir vērts uzdot šos jautājumus:

 

Nākotnē mēs izveidosim arī detalizētāku ierakstu par to, kādas tieši spēles un aktivitātes var palīdzēt mazināt trauksmi. Galvenais, saglabājiet mieru, fiziski neiespaidojiet bērnu, esat kopā, esat blakus un, ja nepaliek labāk, nebaidieties meklēt palīdzību, labi?

Nav komentāru

Komentēt