Pedagogu favorītisms – īpaši smalka vardarbības forma

Esam daudz runājuši par bērnu savstarpējo vardarbību, par bērnu vardarbību pret pedagogiem, bet šodien vēlējos aktualizēt kādu īpaši postošu vardarbības formu – pedagogu favorītismu.

Reti kura vardarbības forma ir tik postoša un demoralizējoša kā šī, un sāpes bērnam par netaisnību var saglabāties ilgus gadus, pat visu mūžu. Favorītisms sākas ar to, ka pedagogs izvēlas kādu mīļāko bērnu vai mīļākos bērnus. Atsevišķos gadījumos tā varētu būt arī kāda grupa, piemēram, zēni vai meitenes.

To redz retorikā – kāds bērns tiek īpaši slavēts, bet citu identiski sasniegumi tiek ignorēti vai pat noniecināti, viņš var brīvi staigāt pa klasi, lietot viedierīcas stundas laikā, kamēr citiem par šādu pašu pārkāpumu tiek aizrādīts utt.

Un te sākas milzīgas problēmas. Bērns, kurš ir izredzētais, ir slazdā. Faktiski teorija paredz, ka favorīti pilda trīs lomas. Lai gan izskatās, ka viņi saņem daudz uzmanības un privilēģijas, viņi ir vardarbības instruments, ar kuru palīdzību pedagogs izrēķinās ar citiem bērniem, viņi ir upuri (parasti pedagogi nerespektē bērna psiholoģiskās robežas, klasesbiedri sāk viņu nicināt, apsaukāt par mīlulīti, teacher's favourite pet utt.). Un trešais - viņi parasti agri vai vēlu paši sāk īstenot vardarbību, jūtot, ka tik un tā uz viņu rīcību “pievērs acis”, un viņi paliks nesodīti.

Nereti šādi bērni tā apžilbina pedagogu, ka pedagogs sāk ignorēt citu bērnu talantus un spējas, un tas klasesbiedros izraisa slēptu vai atklātu naidu pret konkrēto bērnu. It īpaši, ja pedagogs saskata šādā bērnā “līdera” spējas, un viņš jūt, ka var kontrolēt pārējos bērnus.

Aiziet no šādas lomas nav viegli. Tāpat viņš saņems sodu, ja nerīkosies kā pedagogs vēlas. Parasti cilvēki, kuri izvirza favorītus, neskatās uz bērniem kā uz personībām, bet kā uz figūrām, kuras pilda noteiktas lomas, tāpēc tas var atstāt īpaši smagu iespaidu uz nenobriedušu personību – viņš vairs nav viņš pats, viņš sāk zaudēt savu identitāti. It īpaši skaidri var redzēt uz “nemīluļiem”. Ar laiku viņi samierinās, ka ir grēkāži, ka, lai vai kā viņi arī censtos, nekas nebūs labi, un viņi ne tikai necenšas, bet sāk iejusties lomā un uzvesties tā, kā loma to paredz.

Kāpēc pedagogi tā dara?

Parasti pedagogiem šķiet, ka viņi dara labu. Nereti viņi pat neapzinās, kas īsti notiek, bet reizēm tā ir arī gadiem piekopta un noslīpēta stratēģija, lai “tiktu galā ar klasi”. Tomēr veselīgās klasēs pedagogi ikvienam bērnam dod iespējas izmēģināt līdera lomu – vai nu grupu darbā, klases ekskursijas organizēšanā, video uzņemšanā utt. Ja pedagogam ir augstas savas privātās ambīcijas, viņš dos iespējas tikai klases “zvaigznēm”, pakārtojot citus bērnus kā figūras mērķu sasniegšanai. Pedagoģisko atziņu no šādiem sadarbības modeļiem sanāk maz. Veselīgai klasei ir jāmācās zaudēt, jo no zaudējumiem ir daudz vairāk ieguvumi nekā no mākslīgām uzvarām, it īpaši, ja tās tiek analizētas, cieņpilni uzņemtas un izdzīvotas

Par favorītiem bieži vien kļūst ļoti talantīgi bērni, uz kuriem tiek likts liels spiediens, un viņi galu galā izdeg, pazaudē savus personiskos mērķus, jo viņi jūt spiedienu īstenot pieaugušo ambīcijas vai arī krasi maina uzvedību – sāk smēķēt, uzvesties pasīvi agresīvi pret pašu pedagogu, reizēm pat atklāti pazemojot.  

Vēl par favorītiem nereti kļūst kādu īpaši ietekmīgu bērnu vecāki. Reizēm problemātisku vecāku bērni, kuri eksplodē pie katra aizrādījuma un samazinātas atzīmes. Ja pedagogam nav administrācijas aizmugures, sarežģītu sarunu risināšanā ar sarežģītiem vecākiem, ja nav prasmju, iespēju un zināšanu nostādīt robežas, cietīs visi. Arī pats favorīts, kuram veidosies nereālistisks priekšstats par savām spējām un prasmēm.

Šai parādībai ir vēl viena nelabvēlīga blakusparādība – ja kolektīvā ir viens vislabākais, tas automātiski paredz, ka kādam ir jābūt vissliktākajam, un klase sāk kārtoties augšupejošā un lejupejošā piramīdā, un neviens ļoti, ļoti negrib būt apakšā. Klasē sākas neveselīga attiecību kultūra, pielabināšanās favorītiem, atklāta nemīluļu pazemošana, strauji attīstās sūdzēšanās un stučīšanas kultūra.

Tas prasa milzīgu psihisko enerģiju, jo bērniem katru dienu “jāmērās”, lai saprastu, kurā vietā viņi ir klases hierarhijā. Visi centīsies kļūt par mīļākajiem bērniem, bet nemīļākie nonāks īpašā nežēlastībā.

Kā pamanīt?

Aprunāties ar bērnu, jo agri vai vēlu bērni savu frustrāciju paudīs (ja jūs jautājiet bērnam par skolas gaitām).

Jūs paši varat pamanīt favorītismu salīdzināšanā - “Kāpēc tu nevari kā viņš vai viņa”, “Viņam izdodas tik kārtīgi, nevis kā jums visiem!”, “Tevis dēļ klasei atkal būs pēdējā vieta”.

Ko darīt?

Atklāti sakot, ir ļoti maz iespēju kaut ko darīt šādā situācijā, jo pieaugušais ir izveidojis ļoti neveselīgu sistēmu, kas pati uztur savu kārtību, un viņš katru dienu redz, ka šī sistēma strādā. Diemžēl tas notiek uz bērnu veselības rēķina, un ar laiku bērni sāk zaudēt ticību, ka vispār ir iespējamas veselīgas attiecības starp vienaudžiem.

Var runāt ar skolas vadību, bet parasti viņi var tikai noplātīt rokas un pateikt, ka viņi zina, bet tas konkrētais pedagogs “nes mājās” lieliskus olimpiāžu rezultātus, kas palīdz skolu reitingiem.

Ir vērts runāt ar pedagogu. Iespējams, viņš ieklausīsies, iespējams, viņš racionalizēs savu rīcību. Bet jūs būsiet izdarījuši labāko, kas jūsu spēkos.

Runājiet ar bērnu. Stāstiet stāstus, kā jums gāja. Ja jūsu skolas gados (vai arī tagad darba vidē) bija līdzīga situācija, pastāstiet, kā jūsu klases mīluļu dzīve ir attīstījusies pa šiem gadiem. Tā mīluļiem parasti nav īsti gluda, jo šiem bērniem skolas laikā nereālistsisks priekšstats par sevi un konfrontācija ar realitāti parast nav vienkārša. Vai arī viņi šo mīluļu taktiku pieņem uz visu dzīvi un ir visnotaļ sarežģīti sabiedrotie.

Stipriniet bērnu. Apvaldiet savus instinktus uzreiz runāt ar pedagogu, jo viņam var būt dažādas reakcijas, tostarp arī instinkts tieši vai netieši izrēķināties ar jūsu bērnu. Un šo pieaugušo spējai visas klases enerģiju pavērst viena bērna virzienā var būt postošs spēks. 

Stipriniet bērna identitāti, pārrunājot pozitīvos notikumus un negatīvos notikumus. Te lielisks palīgs varētu būt Pasaki sev. Pasaki citiem., it īpaši vecāko klašu skolēniem, kā arī Sarunu aplis. Faktiski jebkura jēgpilna, reālistiska aktivitāte, kur bērni un jaunieši var pozitīvi definēt sevi.

Jūs varat arī aprunāties par iespēju mainīt klasi vai skolu. Sakiet, ka jūs atbalstīsiet ikvienu viņa lēmumu. Iespējams, bērns vilcināsies tik kardinālu lēmumu pieņemt, bet, ja viņš jutīs, ka viņam ir izvēles iespēja, iespēja kontrolēt situāciju, tas ļaus viņam vieglāk un mierīgāk skatīties uz situāciju. Un tas maina gan to, kā viņš izturas klasē, gan kā klase izturas pret viņu.

Lai spēks un izturība!

Dusmu kontroles spēle	Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	Sarunu aplis lieliem un maziem	Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”

Nav komentāru

Komentēt