Kā paveikt sarežģītus un šķietami nepaveicamus darbiņus?
Ir bērni (un arī pieaugušie), kuri novilcina darbu uzsākšanu, jo viss izskatās biedējošs un nepaveicams – 👀„Es nelasīšu to biezo grāmatu!”, „Tas nav sacerējums, bet vesels romāns!”, „Nekārtošu istabu, nemācīšos, nerakstīšu utt.!”.
Diskusijas ar sevi un autoritātēm par šiem mūžīgajiem pienākumiem var ātri izveidot situāciju, ka bērns (vai arī pat pieaugušais) ienīst sevi un citus, kuri mēģina norādīt uz veicamajiem darbiem un to kvalitāti.
Ir labi, ja šajā brīdī cilvēks apzinās, kāpēc vilcinās, kāpēc trauksme kāpj. Ir labi, viņš atpazīst savus izvairīšanās uzvedības modeļus. Piemēram, ja bērns pieņem lēmumu mājasdarbu pildīšanas vietā uzspēlēt spēlītes, smadzenēm var izveidoties pat sajūta, ka viņš tiek apbalvots par izvairīšanos, jo ir izdarīta vieglākā un patīkamākā izvēle. Tā var ātri izveidoties ieradums darīt visu ko citu, tikai ne mācīties (turklāt iekšēji pat jūtoties slikti). Arī pieaugušie īsteno izvairīšanās modeļus, piemēram, darbā atskaušu rakstīšanas vietā mazgājot puķēmm lapas vai meklējot kļūdas kolēģu darbos.
Ko darīt? Mācīties piepūli! Mācīties sadalīt sarežģītus uzdevumus mazos soļos!
Protams, cilvēki ir dažādi, viens vienmēr visu dzīvi atliks darāmo līdz pēdējam brīdim, bet citi nevarēs neko citu iesākt (pat aiziet paēst), kamēr svarīgākie darbiņi nav padarīti.
Daudzi bērni (un arī pieaugušie) nespēj pieķerties darbam stresa dēļ. Nelielās devās stress ir svarīgs, jo tā trūkums var novest pie motivācijas vai darba kvalitātes krituma, bet pārāk daudz stresa paralizē smadzenes, un tādēļ reizēm pat viegls uzdevums kļūst vienkārši nepaveicams.
Spēja sadalīt vienu lielu uzdevumu vairākos mazākos, spēja padarīt darbiņus līdz galam noderēs visas dzīves garumā. Tā ir ne tikai veiksmīgas dzīves un karjeras pamatā, bet arī tas ir viens no būtiskākajiem pašmotivācijas instrumentiem.
Šo uzdevumu var un ir vērts sākt trenēt pat pavisam maziem bērniem - nesakiet tikai "Ģērbies!", sakiet, „Vispirms uzvelc jaciņu, tad virsjaku, tad zābakus”. Ja vēlaties, lai mazi bērni paši ģērbjas no rīta bez jūsu instrukcijām, sagatavojiet attēlu virkni, kas pēc kā ir jāvelk. (šī prasme – vizualizēt darām darbu sarakstu arī noderēs visu dzīvi).
Protams, uzslavējiet par katru soli (starp citu, sevis slavēšana ir vajadzīga prasme, jo tā nosaka pašapziņu, un iekšējie dialogi veidojas no tā, ko bērni par sevi dzird). Te palīdzēs spēle Pasaki sev. Pasaki citiem www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/101012/item/428017 , kas trenē ne tikai prasmi teikt komplimentus, bet arī veidot pozitīvus iekšējos dialogus (pozitīvi iekšējie dialogi nosaka paškontroles līmeni), kā arī sarunu aplis www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/0/item/621433 pozitīvām sarunām, sarunāšanās un klausīšanās prasmju veicināšanai kopumā.
Reizēm bērni nedara kaut ko, jo vienkārši nespēj aptvert, kas jādara. Piemēram, pat teikums "Saliec skolas somu!" var izklausīties neaptverams. Tad palīdzēs čeklisti – „Skolas somas saturs", "Penāļa saturs" utt. Reizēm bērni nespēj uzturēt kārtību istabā, jo viņi vienkārši nesaprot teicienu „Sakārto” vai "Katrai lietai sava vieta". Tur arī var palīdzēt čeklists "1. Visas drēbes, kas mētājas uz grīdas, iet uz veļas kasti", "2. Visi zīmuļi, kuri mētājas, tiek salikti trauciņos", "Visas grāmatas nonāk grāmatu plauktā" utt. Veidojiet šo sarakstu kopā! Tas bērnam radīs sajūtu, ka esat sabiedrotie, nevis ienaidnieki kārtības jautājumos"
Ja bērnam ir grūti ar pašorganizēšanos, iepriekšējā vakarā kopīgi gatavojiet darbiņu sarakstu, kas jāpaveic, atnākot mājās. Ja jums pašiem ir grūtības ar to, sastādiet arī savu darbu sarakstu un salīdziniet tos. Bērni vislabāk mācās, vērojot uzvedības modeļus.
Uzstādiet kopīgus lielākus mērķus (kaut brīvdienām) un kopīgi izplānojiet, kā tos īstenot. Nosviniet mērķu īstenošanu!
Ja uzdevums ir lielāks, piemēram, garš sacerējums, palīdziet bērnam. Trauksmes situācijā teksti „Tev vienkārši jāpapūlas vairāk!”, „Saņemies, tu to vari!” nepalīdzēs. Kopīgi apsēdieties pie papīra lapas un sadaliet pasākumu daudzos mazos soļos. Sāciet kaut ar datuma uzrakstīšanu, virsraksta uzrakstīšana utt. Milzīgais saraksts var radīt vēl lielāku trauksmi, tomēr katras mazās vienības izsvītrošana no saraksta iedos sasniegumu sajūtu.
Ja esat sastrēgumā vai garākā ceļā, spēlējiet uzdevumu dalīšanas spēles! Piemēram, mēģiniet izdalīt īpaši mazās daļās iepirkšanās procesu vai izrunājiet, kā sadalīsies rīts bērnudārzā, sākot ar vārtiņu atvēršanu (paskatieties, vai bērns ieplānos arī sasveicināšanos ar audzinātāju un citiem bērniem). Šī smadzeņu vingrošana ir veiksmīgu pasākumu organizētāju ieradums - viņi pirms notikuma "izspēlē” galvā scenāriju pat vairākas reizes", tā saprotot vājākos punktus, riskus un nepieciešamās pārmaiņas.
Aiciniet bērnus piedalīties jūsu dzīvē. Lūdziet viņiem palīdzību, lūdziet viņiem padomu. Tas viņiem cels pašvērtējumu un viņi novērtēs no, ka ir nozīmīga jūsu dzīves daļa. Viņi zina un var palīdzēt daudz vairāk nekā mums šķiet!