Kā mācīties un mācīt laika izjūtu?
Mācīt laika izjūtu – tas nav mācīt pulksteni. Ir pieaugušie,
kuri ļoti labi pazīst pulksteni, bet mūžīgi kavē, kļūst paralizēti, saskaroties
ar neizdarāmu darbu apjomu, viņi pārvērtē, cik kas aizņems laiku un nesaprot,
kur paliek stundas, dienas, nedēļas...
Laiks ir mistērija, ko cilvēce jau risina gadu tūkstošiem. No Aristoteļa līdz Einšteinam un šodienai filozofi, fiziķi, neirozinātnieki un citu disciplīnu pārstāvji šķetina to, bet jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Man pašai patīk par laiku domāt nevis apzinātības kategorijās, dzīvot “šeit un tagad”, bet gan kā par vienībām, kas formē nākotni. Tagadne ir relatīva, ir notikumi, kas veido nākotni. Bet ir teorijas, kas uzskata, ka nav nākotnes un pagātnes, ir tikai tagadne. Tagadne ir lieliska ar to, ka nākotne vēl nav notikusi un tajā viss vēl ir iespējams. Tā nav statiska, stingri formēta vide – liktenis, piemēram.
Ir cilvēki, kuri skrien laikam pakaļ, ir cilvēki, kuri laiku
uztver kā tetri – lietas nāk virsū, tu tās mēģini apstrādāt un ķer. Ir cilvēki,
kuri laiku redz nevis lineāru, bet kā lauku, kurā tu vari kopt gan nākotnes
stādus, gan paveikto pagātnē. Vienam tā ir upe, citam - tā ir līnija ar bultu galā. Tas ir ļoti
subjektīvi, un tāpēc ir svarīgi saprast, kā laiku sajūt tieši tavi tuvākie
cilvēki, jo, ja tas nesakrīt, var būt nopietni konflikti.
Konflikti sākas arī tad, ja katram no ģimenes locekļiem
atšķiras kontakta cikli. Ja kontakta ciklu dala pirmskontaktā, kontaktā un
pēckontaktā, tad būtiski ir saprast, ka cilvēkiem ar garu pirmskontaktu ir
būtiski laicīgi gatavoties notikumiem, viņi uzdos daudzus jautājumus, rūpīgi
plānos, un pat spontāna lielisku ideju ierosināšana viņiem izraisīs acīmredzamu
diskomfortu. Ir atkal cilvēki, kuriem nepatīk pirmskontakta cikls, un kuri uzreiz
metas kontaktā. Viņi dara un tikai tad gatavojas 😊. Ir cilvēki, kuriem ir būtisks pēckontakts –
viņi daudz uzkavējas pagātnē, pārskata notikumus, daudz atsaucas uz savu pagātnes
pieredzi. Pēckontakts ir svarīgs, lai saprastu, ko darīt citādāk, bet reizēm
bērni (un arī pieaugušie) tajā var “aizķerties”, jo pagātnē ir drošāk – tur
viss jau ir noticis. Saprotot, cik kuram nepieciešams laiks kurā kontakta
posmā, mēs varam saprast, kā pielāgoties saviem tuvākajiem.
Mums ir jāakceptē otra cilvēka laika izjūta, savādāk mēs
zaudēsim kontroli pār situāciju, būs konflikti, kas var beigties ar emocionālu
vai pat fizisku vardarbību.
Kā izkarot laiku sev?
Angļu valodā ir termins – time rich. Ir cilvēki, kuri,
audzinot daudzbērnu ģimenes, paspēj vēl gatavot cepešus, ciemoties pie
draugiem, rakstīt blogus, ceļot, apmeklēt muzejus un vēl paralēli absolvēt jau
kuro augstskolu.
Nejūtaties slikti, ja jums tā visa nav. Ja tomēr tā jūtaties,
atdraugojiet šos supervaroņus uz kādu laiku. Jo draugi nav fons, uz kura izskatīties
labi.
Turklāt, tas, ko mēs parasti neredzam, ir lieliska atbalsta
komanda aiz šīm superģimenēm. Tas ir labi, jo tas ir talants – spēt deleģēt.
Bet ideālu ģimeņu nav. Punkts.
Ja tomēr jūs moka jautājums, kā viņi to visu paspēj,
pajautājiet viņiem pašiem. Parasti cilvēki, kuri atrod balansu starp sociālo,
mentālo, fizisko un emocionālo jomu, jutīsies, ka spēj izdarīt vairāk, un tā
arī izskatīsies.
Jo laika vadība – tas nav stāsts tikai par to, kā mēs fiziski sadalām pulkstenī esošās
minūtes. Tas ir stāsts par to, kur un kā mēs gūstam enerģiju. Jo, ja mums ir
enerģija, mēs šajā ierobežotajā laikā būsim produktīvāki, harmoniskāki un
laimīgāki. Un laika vadība – tas ir arī stāsts par spēju lūgt palīdzību, spēju
deleģēt un spēju veidot atbalstošas attiecības.
Tev tomēr nav laika nekam? Daudzas lietas, kas dzīvē
nestrādā, var uzlabot, pārskatot robežas. Izsludiniet ģimenē vērtīgā laika
dienu, kurā veiciet laika auditu un vienojieties, no kādiem laika izniekošanas
ieradumiem atteiksieties Un interesanti, ka par spiedīgā finanšu situācijā
ekonomisti iesaka pārskatīt tieši laika, nevis naudas tērēšanas ieradumus.
Lai gan teorija saka to, ka nav iespējams bērnam iemācīt to,
ko mēs paši neprotam, bērni ir labi vērotāji. Ja mēs nejaucamies iekšā, bērni
var ātri iemācīties, kā organizēt vidi un laiku ap sevi. Ja tas ir jāmācās jums
kopā, tad ir vērts plānot kopā, pārrunāt kopā, kas neizdevās, kas izdevās un ko
nākamajā reizē būtu vērts darīt citādi.
Kā iemācīt bērnam laika sajūtu
Es zinu, cik ļoti ēteriski un pareizi viss sarakstītais
izklausās un ļoti atvainojos, ja kādam, to visu lasot, vēl vairāk nolaižas
rokas, jo vienkārši darbi, bērnu dzīve, notikumi gāžas virsū nevis kā tetra
spēle, bet kā akmeņu nogruvums.
Laika vadība – tas nav nekas iedzimts, tā ir prasme, kuru
var attīstīt. Daudz sarežģītāk ir ģimenēs, kur viens bērns ir piedzimis ar
augstām pašorganizācijas spējām un otram – katrs solis jāmāca matemātiski. Tad,
lūdzu, lūdzu, nesāciet salīdzināt bērnus savā starpā. Tas viss beigsies ar to, ka
viņi klusībā ienīdīs viens otru un sabotēs citu panākumus.
Tāpat nav vienkārši ģimenēs, kur vecākiem un bērniem ir
atšķirīgi temperamenti. Te, starp citu, var palīdzēt izrunāšanās par
to, kā katrs plāno savu dienu, atšķirību un kopīgo iezīmju meklēšana un
pārrunāšana, sarunas par to, ka nav viena pareizā veida. Katrai profesijai,
katram notikumam ir nepieciešama sava pieeja, un individuālās laika sajūtas respektēšana
ļaus ikvienam justies drošam, pieņemtam un līdzsvarā ar sevi.
Idejas laika sajūtas mācīšanai
-
Māciet bērniem pulksteni. Ja bērns
nepazīst pulksteni, jūs varat uzzīmēt modeļus – kad mazais rādītājs būs uz 6 un
lielais uz 12, mēs dosimies peldēt. Te nav jāpazīst cipari, pietiek ar to, ka
bērns pazīst un spēj salīdzināt attēlus.
-
Pamēģiniet vadīt nevis laiku, bet enerģiju.
Tas nozīmē saprast sevi, saprast, kad tu spēj izdarīt vairāk, un kad - mazāk. Atklāti pasaki bērnam un citiem
ģimenes locekļiem, kā tu jūties, kurā laika posmā. Tas ir īpaši svarīgi tieši
pašlaik, kad vēl notiek darbs no mājām.
- Ja bērni daudz uzdod jautājumus, “Kas būs pēc
tam? Ko mēs darīsim vēlāk?”, pievērsiet pietiekamu uzmanību bērna
sagatavošanai pārmaiņām. Spontanitāte ir brīnišķīga, bet ne visiem.
- Ja bērni bieži ir trauksmaini, var palīdzēt pulksteņi
ar sekunžu radītajiem – jo mēs redzam, kā laiks iet uz priekšu. Jo
trauksmaināki ir jūsu bērni, jo svarīgāk viņiem ir iemācīties laika izjūtu un
pazīt pulksteni, savādāk viņi var mēģināt paātrināt laiku nepatīkamās
situācijās, laužot priekšmetus vai citādi dinamiski uzvedoties, jo tad notikumi
sāk ātri risināties. Tad arī rokaspulksteņi, taimeri, atgādinājumu aplikācijas
var būt lielisks palīgs
- Nenovērtējiet par zemu rutīnas spēku.
Rutīna un tradīcijas signalizē, ka dzīvē viss ir drošībā. Rutīna samazina
trauksmi, samazina kļūdu iespējamību un ietaupa laiku. Te var palīdzēt arī mūsu Kārtošanas spēle, jo kārtība palīdz ietaupīt laiku. Daudz laika!
- Sekojiet līdzi savai retorikai. Nelieto
“tūlīt”, ja tas nebūs tūlīt, nelietot “pagaidi minūtīti”, ja tā nebūs minūtīte.
- Ievērojiet konsekvences – viena stunda ir
patiešām viena stunda. Savādāk bērni iemācīsies šķību laika relativitāti, un
viņam būs grūti sevi disciplinēt visu dzīvi.
- Māciet prognozēt laiku. Uzdodiet bērnam
jautājumu, “Kā tu domā, cik ilgi tas mums aizņems laiku?” un pēc tam salīdzinām
prognozēto ar realitāti. Tas radīs izpratni, cik ilgi kurš darbiņš aizņem
laiku. Šī prasme noderēs visu dzīvi.
- Ja bērns nespēj saņemties izdarīt savus
darbiņus, vilcinās un tad krīt histērijā, ka viņam pietrūkst laika, noderīga
būtu saruna, ka laiks sastāv no procesiem, nevis lietām. Ja bērns redz
lietu “izdarīt mājas darbu”, viņš var sastingt. Procesi ir saprotamāki. Process
ir “atvērt grāmatu”, atvērt burtnīcu, uzrakstīt datumu utt. Un katrs process sastāv
no daudziem maziem procesiem, kurus mēs varam skaldīt līdz bezgalībai. Tās būs
aizraujošas sarunas, kas mainīs bērnu izpratni par pasauli, un viņi iemācīsies
nebaidīties no problēmām, jo redzēs tās sadalāmās vienībās.
- Māciet bērniem prioritātes. Pajautājiet –
mums ir laiks vai nu vecmāmiņas apmeklējumam vai arī peldei. Ko izvēlēties?
Kādi plusi un kādi mīnusi ir kurai izvēlei?
- Ļaujiet bērnam mācīties no konsekvencēm. Ja bērns ir nokavējis, nemeties uzreiz mierināt ar saldējumu vai novērst uzmanību, vai mazināt diskomfortu. Būtiskākais jautājums ir “Ko nākamreiz darīt citādāk?”.
- Spēlējiet laika spēles, spēles uz laiku
(bet ar iespējami zemu sacensību elementu). Sēžam ar acīm ciet un skaitām pus
minūti, minūti, piecas minūtes. Šī ir lieliska spēle mašīnās, un jebkurā citā
vietā, kur nepieciešams mierīgs gaidīšanas laiks.
- Izmantojiet instrumentus laika mērīšanai –
cepot kūku, parādi, ka tā cepsies 20 minūtes, un cik tas izskatās. Izmantojiet smilšu
pulksteņus zobu mazgāšanai, tikšķošos virtuves pulksteņus, lai mērītu atlikušo
laiku datorspēlēm, laikam, lai pārslēgtos starp aktivitātēm utt.
- Mācieties reverso plānošanu – nosakiet,
kur un cikos jums jābūt, un tad kolīgi skaitiet laiku atpakaļ, atzīmējot
būtiskākos pieturas punktus līdz sākuma aktivitātei. Maziem bērniem būs grūti
izsekot visam līdzi, bet arī jūsu skaļā domāšana ļaus viņiem justies droši un dos
kontroles sajūtu pār situāciju. Un jūs redzēsiet – viņi arī būs lieliski
atgādinātāji. Ar laiku.
- Apbalvojiet sevi un savējos par iekļaušanos
laikā
- Trenējiet apzinātību, “šeit un tagad” mirkļus
- skatieties uz sveci, vērojiet ugunskuru,
mācieties elpošanas vingrinājumus (jā, elpošanai arī ir tieša saistība
ar laika izjūtu), aprakstiet kādu priekšmetu, spēlējiet vārdu spēles,
priecājieties par putnu lidojumā, vērojiet mākoņu formas utt. Lai laiku vadītu,
tas jāprot arī apstādināt 😊
Kāpēc man patīk augi un bērni – pēc tiem var redzēt, kā laiks materializējas 😊