Dusmu kontroles spēle konfliktu risināšanai

Šodien padziļinātāk pastāstīsim par vienu no Dusmu kontroles spēles metodēm, kuru plaši izmanto tieši darbam ar konfliktējošām grupām. To var spēlēt viens vecāks ar vienu bērnu, to var spēlēt grupā līdz sešiem bērniem. 

Te var redzēt ieskatu, bet pašā videofailā pazuda vairākas daļas tāpēc tomēr aprakstīsim.

Šai pieejai ir attāla līdzība ar “Duraku” – risinājumu kārtis labi sajauc un katram spēlētajam izdala pa sešām. Ja klasiskajā “Durakā” parasti spēlētāji slēpj savas kārtis, tad te jums kā pieaugušajiem būtu svarīgi saprast, kāds risinājumu arsenāls ir bērnam rokās, tāpēc ierosiniet spēlēt šo spēli atvērtām kārtīm. Spēlē var droši piedalīties līdz pieciem, sešiem dalībniekiem, ja ir pietiekami liels galds. Būtu labi, ja jūs kā pieaugušais arī spēlētu, jo tas visiem dos vienlīdzīgas pozīcijas un tas palielinās iespēju, ka jūsos ieklausīsies.

Parasti spēli uzsāk jaunākais spēlētājs, bet varat vienoties par savu kārtību. Uzsācējs izvēlas kārti vai nu no kaudzītes Dusmas mājās vai Dusmas skolā. Parasti vecāki prasa, kāpēc bērni ņem kārtis tikai no vienas kaudzes. Jā, mēs arī esam pamanījuši, ka bērni un jaunieši parasti ļoti ātri aiziet tieši uz savu problēmzonu. Respektējiet to! Atrisinot trauksmes cēloņus vienā vidē, arī otrā būs mierīgāk. Dažos gadījumos, ja bērnam ir ļoti augsts trauksmes līmenis, viņš izvairīsies no problēmzonām. Maigi ierosiniet savas idejas, bet respektējiet arī to un neuzspiediet savus noteikumus. Šī ir spēle!

Starp citu, ir bērni, kuri zīmē savas problēmsituāciju kārtis. Un, ja jums ir laiks, un bērniem patīk zīmēt, tas noteikti ir tā vērts!

Kad bērns ir izvēlējies kartīti, viņš to nolasa un noliek galda vidū. Te būtu svarīgi izrunāt, kā viņš redz situāciju, vai kādam spēlētājam tā noticis, ko viņi darīja, kā rīkojās citi. Nesteidziniet uzreiz meklēt risinājumus, jo bieži bērni pēc vairākām situāciju izspēlēm vienkārši runā, runā, runā un nevar apstāties. Tas ir spēles mērķis – veicināt sarunas, tāpēc tādā brīdī nolieciet spēli malā un veltiet laiku sarunai pēc būtības.

Tāpat pievērsiet uzmanību, ja bērns saka, ka viņam problēmu nav un viņam ir garlaicīgi meklēt risinājumus. Varbūt esat pamanījuši, ka atsevišķiem bērniem (un arī pieaugušajiem), kuriem interesē tikai viņu pašu personība, ir maz draugi, un šīs attiecības lielākoties ir neveselīgas? Tāpēc pacietīgi virziet bērnus pamanīt un rūpēties par citiem sev apkārt. 

Pēc tam, kad situācija ir izrunāta, katrs spēles dalībnieks liek risinājumus, paskaidrojot, kāpēc viņš ir izvēlējies to. Ja tur ir rīcības stratēģijas vai sarunāšanās stratēģijas, aiciniet modelēt sarunu vai rīcību. Ja tur rakstīts “Es atvainošos”, būtiski ir sadzirdēt, ko bērns teiks. Jo nereti pieaugušie caur šo modelēšanu ierauga bērna uzvedības modeļus, vērtību sistēmas, kuras ir vērts ieslīpēt, lai bērns spētu harmoniski sadarboties ar apkārtējiem.

Modelēšana ir īpaši svarīga, spēlējot ar vairākiem vienaudžiem, jo viņi parasti sāk diskutēt, kāda būtu piemērota balss intonācija, vide, laiks. Šī ir lieliska netiešās mācīšanās metode, jo, ja jūs stāstīsiet bērniem, kāda ir pareizākā rīcība, viņi to uzskatīs par morāles lasīšanu un, visticamāk, ignorēs jūs jau otrajā teikumā. Šādā veidā, iespējams, viņi var nenonāks pie tik ideāla risinājuma kā jūs būtu ieteikusi, bet varbūtība, ka tas tiks īstenots dzīvē, būs daudz lielāka. Bet ir, ir ‘pozitīvi pārsteigumi, un esat gatavi tiem!

Visi bērni pēc kārtas uzliek savu kārti kā risinājumu izvēlētajai problēmsituācijai. Šī pieeja ir labāka nekā problēma --> risinājums, problēma --> risinājums, jo tad bērni redz, ka vienai problēmas risināšanai var būt dažādas pieejas, un šī atziņa ir svarīga tieši neelastīgajiem bērniem, kurus ir viegli sakaitināt, jo parasti viņi reaģē vienā un tajā pašā veidā, tādējādi kļūstot paredzami. Šī metode arī iesaista visus spēles dalībniekus domāšanas procesā, nevis viņi garlaikojas, gaidot savu kārtu.

Tad nākamais dalībnieks izvēlas situāciju no vienas probēmsituāciju kaudzītes. Ja klasiskajā “Durakā” mēs ņemam klāt risinājumu kārti, tad te aicinām to nedarīt, jo, samazinoties rīcības stratēģijām, bērni būs spiesti domāt radoši, pielāgojot risinājumus. Tāpat risinājumu kāršu samazināšanās gan palielina adrenalīnu, gan arī spēle noslēdzas ātrāk. Mēs redzam, ka bērni labprātāk izspēlē divas, trīs partijas nekā vienu garu spēli.

Ja bērns nevar pielāgot risinājumu ar esošajām kārtīm, mēs varam lūgt atļauju ieskatīties viņa kārtīs un dot ierosinājumus. Ja viņš nevēlas, tad viņam ir jāņem risinājumu kārts no kaudzītes un jāskatās, vai tā der.

Rūpīgi pievērsiet uzmanību, ja bērnam ir grūti izvēlēties risinājumus un viņš ņem jau desmit kārtis pēc kārtas. Tas parasti notiek ar bērniem ar impulsu kontroles grūtībām un ar bērniem, kuri risina problēmas sitot vai bēgot. Viņiem nepatīk veltīt laiku domāšanai, viņiem ir grūti rūpīgi pārlasīt savas kārtis, bet aiciniet to darīt, jo šis ir tas brīdis, kad bērns var mācīties domāt.

Tāpat redzēsiet, ka būs bērni, kurus neinteresēs viņu pašu kārtis, bet viņi visu laiku interesēsies par citiem. Precīzāk sakot, līdīs citu kārtīs. Te ir būtiska jūsu kā vecāku līdzdalība un mediācija – atgriezt bērnu atpakaļ savā laukumā. Ja viņš vēlas palīdzēt, māciet lūgt: "Vai varu tev palīdzēt? Vai vēlies dzirdēt manas domas?" Un jums kā vecākam arī jāmāca bērnam tikt galā ar savu frustrāciju, ja citi negrib, lai viņš palīdz un noraida to. Ta ir svarīgi – viņam iemācīties respektēt citu robežas, un tas samazinās konfliktus arī ārpus spēles. Šī spēle to ļaus paveikt mazos soļos.

Tāpat, palīdzot darbā ar konfliktējošām grupām skolā, mēs nereti redzam, ka citi bērni vēlas impulsīvajam bērnam palīdzēt, bet viņš nereti ir tik ļoti aizrāvies ar savām domām, ka jebkuru padomu uzskata par traucēšanu un var reaģēt pat fiziski. Ja jums ir līdzīga situācija, šis ir vislabākais brīdis neaudz iepauzēt spēli un aprunāties ar visām iesaistītajām pusēm, kas īsti notika soli pa solim. Iespējams, pat zīmējot laika līniju.

Jūs redzēsiet, ka, uzliekot noteiktas problēmsituācijas, bērni reaģēs ļoti dzīvi. Tas nozīmē, ka šī problēma ir aktuāla visiem, un tad ir svarīgi, lai visi pastāsta savu redzējumu un savu pieredzi. Tas dos bērniem vienotības sajūtu. Tas īpaši bieži ir redzams skolā, jo tieši caur šīm situācijām konfliktējošie bērni atklāj, ka patiesībā viņiem problēmas ir līdzīgas. Kā mums teica viena skolas psiholoģe – iegāja kabinetā nāvīgākie ienaidnieki, izgāja ārā kā labākie draugi.

Ja problēma rezonē ar visiem spēlētājiem, pēc visu risinājumu kāršu uzlikšanas un sarunas, jūs varat ar bērniem kopīgi vienoties, kurš no šiem risinājumiem ir vislabākais, kurš būtu plāns B un plāns C. Parasti bērni to neuztver kā sacensību, kura variants uzvarēs, bet kā plānošanas procesu. Bet, pat ja viņi sacenšas, viņi mācās diskutēt, aizstāvēt savu viedokli.

Ar citām metodēm var iepazīties Metodoloģijā. 

Nav komentāru

Komentēt