Dusmu kontroles spēle konfliktu risināšanai
Šodien padziļinātāk pastāstīsim par vienu no Dusmu kontroles spēles metodēm,
kuru plaši izmanto tieši darbam ar konfliktējošām grupām. To var spēlēt viens vecāks ar vienu bērnu, to var spēlēt grupā līdz sešiem bērniem.
Te var redzēt ieskatu, bet pašā videofailā pazuda vairākas
daļas tāpēc tomēr aprakstīsim.
Šai pieejai ir attāla līdzība ar “Duraku” – risinājumu kārtis labi sajauc un katram spēlētajam izdala pa sešām. Ja klasiskajā “Durakā” parasti spēlētāji slēpj savas kārtis, tad te jums kā pieaugušajiem būtu svarīgi saprast, kāds risinājumu arsenāls ir bērnam rokās, tāpēc ierosiniet spēlēt šo spēli atvērtām kārtīm. Spēlē var droši piedalīties līdz pieciem, sešiem dalībniekiem, ja ir pietiekami liels galds. Būtu labi, ja jūs kā pieaugušais arī spēlētu, jo tas visiem dos vienlīdzīgas pozīcijas un tas palielinās iespēju, ka jūsos ieklausīsies.
Parasti spēli uzsāk jaunākais spēlētājs, bet varat vienoties
par savu kārtību. Uzsācējs izvēlas kārti vai nu no kaudzītes Dusmas mājās vai
Dusmas skolā. Parasti vecāki prasa, kāpēc bērni ņem kārtis tikai no vienas
kaudzes. Jā, mēs arī esam pamanījuši, ka bērni un jaunieši parasti ļoti ātri
aiziet tieši uz savu problēmzonu. Respektējiet to! Atrisinot trauksmes cēloņus vienā
vidē, arī otrā būs mierīgāk. Dažos gadījumos,
ja bērnam ir ļoti augsts trauksmes līmenis, viņš izvairīsies no problēmzonām. Maigi
ierosiniet savas idejas, bet respektējiet arī to un neuzspiediet savus
noteikumus. Šī ir spēle!
Starp citu, ir bērni, kuri zīmē savas problēmsituāciju kārtis. Un, ja jums ir laiks, un bērniem patīk zīmēt, tas noteikti ir tā vērts!
Kad bērns ir izvēlējies kartīti, viņš to nolasa un noliek
galda vidū. Te būtu svarīgi izrunāt, kā viņš redz situāciju, vai kādam spēlētājam
tā noticis, ko viņi darīja, kā rīkojās citi. Nesteidziniet uzreiz
meklēt risinājumus, jo bieži bērni pēc vairākām situāciju izspēlēm vienkārši runā,
runā, runā un nevar apstāties. Tas ir spēles mērķis – veicināt sarunas, tāpēc tādā brīdī nolieciet spēli malā un
veltiet laiku sarunai pēc būtības.
Tāpat pievērsiet uzmanību, ja bērns saka, ka viņam problēmu
nav un viņam ir garlaicīgi meklēt risinājumus. Varbūt esat pamanījuši, ka atsevišķiem bērniem (un arī pieaugušajiem), kuriem interesē tikai viņu pašu personība, ir
maz draugi, un šīs attiecības lielākoties ir neveselīgas? Tāpēc pacietīgi
virziet bērnus pamanīt un rūpēties par citiem sev apkārt.
Pēc tam, kad situācija ir izrunāta, katrs spēles dalībnieks
liek risinājumus, paskaidrojot, kāpēc viņš ir izvēlējies to. Ja tur ir rīcības
stratēģijas vai sarunāšanās stratēģijas, aiciniet modelēt sarunu vai rīcību. Ja tur rakstīts
“Es atvainošos”, būtiski ir sadzirdēt, ko bērns teiks. Jo nereti pieaugušie
caur šo modelēšanu ierauga bērna uzvedības modeļus, vērtību sistēmas, kuras ir vērts
ieslīpēt, lai bērns spētu harmoniski sadarboties ar apkārtējiem.
Modelēšana ir īpaši svarīga, spēlējot ar vairākiem
vienaudžiem, jo viņi parasti sāk diskutēt, kāda būtu piemērota balss intonācija,
vide, laiks. Šī ir lieliska netiešās mācīšanās metode, jo, ja jūs stāstīsiet
bērniem, kāda ir pareizākā rīcība, viņi to uzskatīs par morāles lasīšanu un,
visticamāk, ignorēs jūs jau otrajā teikumā. Šādā veidā, iespējams, viņi var nenonāks
pie tik ideāla risinājuma kā jūs būtu ieteikusi, bet varbūtība, ka tas tiks
īstenots dzīvē, būs daudz lielāka. Bet ir, ir ‘pozitīvi pārsteigumi, un esat
gatavi tiem!
Visi bērni pēc kārtas uzliek savu kārti kā risinājumu
izvēlētajai problēmsituācijai. Šī pieeja ir labāka nekā problēma --> risinājums,
problēma --> risinājums, jo tad bērni redz, ka vienai problēmas risināšanai var
būt dažādas pieejas, un šī atziņa ir svarīga tieši neelastīgajiem bērniem,
kurus ir viegli sakaitināt, jo parasti viņi reaģē vienā un tajā pašā veidā,
tādējādi kļūstot paredzami. Šī metode arī iesaista visus spēles dalībniekus domāšanas
procesā, nevis viņi garlaikojas, gaidot savu kārtu.
Tad nākamais dalībnieks izvēlas situāciju no vienas probēmsituāciju
kaudzītes. Ja klasiskajā “Durakā” mēs ņemam klāt risinājumu kārti, tad te
aicinām to nedarīt, jo, samazinoties rīcības stratēģijām, bērni būs spiesti
domāt radoši, pielāgojot risinājumus. Tāpat risinājumu kāršu samazināšanās gan
palielina adrenalīnu, gan arī spēle noslēdzas ātrāk. Mēs redzam, ka bērni labprātāk
izspēlē divas, trīs partijas nekā vienu garu spēli.
Ja bērns nevar pielāgot risinājumu ar esošajām kārtīm, mēs varam
lūgt atļauju ieskatīties viņa kārtīs un dot ierosinājumus. Ja viņš nevēlas, tad
viņam ir jāņem risinājumu kārts no kaudzītes un jāskatās, vai tā der.
Rūpīgi pievērsiet uzmanību, ja bērnam ir grūti izvēlēties
risinājumus un viņš ņem jau desmit kārtis pēc kārtas. Tas parasti notiek ar
bērniem ar impulsu kontroles grūtībām un ar bērniem, kuri risina problēmas
sitot vai bēgot. Viņiem nepatīk veltīt laiku domāšanai, viņiem ir grūti rūpīgi
pārlasīt savas kārtis, bet aiciniet to darīt, jo šis ir tas brīdis, kad bērns
var mācīties domāt.
Tāpat redzēsiet, ka būs bērni, kurus neinteresēs viņu pašu
kārtis, bet viņi visu laiku interesēsies par citiem. Precīzāk sakot, līdīs
citu kārtīs. Te ir būtiska jūsu kā vecāku līdzdalība un mediācija – atgriezt bērnu
atpakaļ savā laukumā. Ja viņš vēlas palīdzēt, māciet lūgt: "Vai varu tev palīdzēt?
Vai vēlies dzirdēt manas domas?" Un jums kā vecākam arī jāmāca bērnam tikt
galā ar savu frustrāciju, ja citi negrib, lai viņš palīdz un noraida to. Ta ir
svarīgi – viņam iemācīties respektēt citu robežas, un tas samazinās konfliktus
arī ārpus spēles. Šī spēle to ļaus paveikt mazos soļos.
Tāpat, palīdzot darbā ar konfliktējošām grupām skolā, mēs
nereti redzam, ka citi bērni vēlas impulsīvajam bērnam palīdzēt, bet viņš
nereti ir tik ļoti aizrāvies ar savām domām, ka jebkuru padomu uzskata par traucēšanu
un var reaģēt pat fiziski. Ja jums ir līdzīga situācija, šis ir vislabākais
brīdis neaudz iepauzēt spēli un aprunāties ar visām iesaistītajām pusēm, kas
īsti notika soli pa solim. Iespējams, pat zīmējot laika līniju.
Jūs redzēsiet, ka, uzliekot noteiktas problēmsituācijas,
bērni reaģēs ļoti dzīvi. Tas nozīmē, ka šī problēma ir aktuāla visiem, un tad
ir svarīgi, lai visi pastāsta savu redzējumu un savu pieredzi. Tas dos bērniem
vienotības sajūtu. Tas īpaši bieži ir redzams skolā, jo tieši caur šīm
situācijām konfliktējošie bērni atklāj, ka patiesībā viņiem problēmas ir līdzīgas. Kā
mums teica viena skolas psiholoģe – iegāja kabinetā nāvīgākie ienaidnieki, izgāja
ārā kā labākie draugi.
Ja problēma rezonē ar visiem spēlētājiem, pēc visu risinājumu
kāršu uzlikšanas un sarunas, jūs varat ar bērniem kopīgi vienoties, kurš no
šiem risinājumiem ir vislabākais, kurš būtu plāns B un plāns C. Parasti bērni
to neuztver kā sacensību, kura variants uzvarēs, bet kā plānošanas procesu. Bet,
pat ja viņi sacenšas, viņi mācās diskutēt, aizstāvēt savu viedokli.
Ar citām metodēm var iepazīties Metodoloģijā.