Uzvediba.lv - Lasītava

Par dusmām un dusmošanos

Thu, 22 Oct 2026 17:15:00 +0000

Lūk, uzvediba.lv pateiktais un nepateiktais šodienas LR1 Ģimenes studija raidījumā par dusmām un dusmošanos.

Nav tikai divi ceļi - dusmas un pilnīga pakļaušanās. Mums jāmāca bērniem, ka ir arī kaut kas pa vidu, un tas jāmāca arī pašiem sev, ka var būt mazas dusmas, vidējas un milzīgas dusmas. Ikvienu līmeni ir iespējams paust konstruktīvā veidā, un, ja mēs tās apspiežam sevī vai bērnos, tās var iznākt gaisā eksplozīvā veidā.

Mēs vēlamies, lai bērni rādītu visu cilvēcisko emo ciju spektru arī skumjas un sāpes, un mēs varam būt paraugi. Būt paraugam – tas nozīmē spēt pastāstīt un parādīt to, ka esam dusmīgi, ja dusmojamies un parādīt, kā mēs tiekam galā ar savām dusmām. Var sākt ar mazāk spēcīgu emociju akceptēšanu un nosaukšanu vārdā – skumjas, uztraukums, prieks utt.

Dusmošanos ir viegli samest vienā maisā ar trauksmi, steigu, nedrošību utt., un nereti bērni savu nedrošību, trauksmi cenšas slēpt ar dusmām. Tad abas šīs lietas baro viena otru, un var sanākt, ka bērns baidās no bailēm.

Ir daudzi trauksmaini bērni, kuri nekad nav parādījuši dusmas. Rezultāts vienmēr ir trauksme, jo ikviens nonāk apstākļos, kad ir dusmīgs. Svarīgi ir neapspiest emocijas. Neļaujot bērniem izrādīt dusmas, viņi var justies vainīgi par šādām emocijām, un tas var radīt trauksmi un beigās – arī trauksmi no trauksmes.

Izrunājiet dusmas. Dusmas nav biedējošas. Ja bērns vēl nerunā vai par dusmām ir grūti runāt, var dusmas zīmēt, izplēst no papīra, izveidot no lapu kaudzes. Vai spēlēt "Mācīties. Draudzēties. Spēlēties" situāciju kartītes. Zīmējiet, un reizēm bērni arī saka - es atstāju savas dusmas uz papīra. Labāk, lai viņi atstāj uz papīra, nevis kādam zem acs.

Bērni, kuri nekad neizrāda savas dusmas, viegli kļūst par vardarbības upuriem. Viņus izmanto citi –no viņiem var aizņemties lietas un neatdot, viņiem prasa norakstīt mājasdarbus, jo viņi taču neteiks „Nē”.
Dusmas ir enerģija, un tās ir svarīgas, lai aizstāvētu sevi un citus. Tās dod enerģiju aizstāvēt un aizstāvēties. Ja ir netaisnība, draudi, negodīgums, mums jābūt spējīgiem pastāvēt par sevi vai citiem. Svarīgi ir bērnam mācīt iznest dusmas āra no sevis.

Ja bērns paliek dusmīgs bieži, ir vērts padomāt, kā mēs varam samazināt laiku un samazināt prasības. Apsēsties bērnam līdzās un izrunāt, kas tieši viņu uztrauc. Veiltīt laiku nekā nedarīšanai.
Laiku var padarīt lēnāku, izslēdzot TV, samazinot fona troksni un samazinot citus sensoros kairinājumus - gaismas, smaržas, aktivitātes.

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vecaki-un-berni/ko-vecakiem-darit-ko-noteikti-nedarit-berna-dusmu-brizos.a295266/?fbclid=IwAR19_CC1Jnhj-S3Gi3ekpMkWvcUnLsFoUrJ4DdWk2vdB3mtQiyleCyO3akg

Lai mierīgs jums visiem rudens!

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Dusmu kontroles spēle	Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"	Plakāts - "Ja man gribas darīt pāri, es..." A2

Kā tikt galā ar atraidījuma un zaudējuma sajūtu?

Thu, 01 Oct 2026 13:31:00 +0000

Mēs ar tevi nespēlēsimies! Šāds paziņojums nereti liek emocionāli reaģēt ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.

Pētījumi rāda, ka vienaudžu atraidījums atstāj postošu ietekmi uz bērna pašapziņu un ietekmē viņu visas dzīves garumā. Ja pētījumi rāda, ka populārākie bērni saņem atraidījumu no vienaudžiem 26% gadījumu., tad iedomājieties, cik bieži tas tad notiek ar mazāk populārajiem!

Bērniem, kuriem ir grūtības veidot draudzību, ir lielāks risks kļūt atkarīgiem no ekrāniem. Draudzība ar "īstiem" bērniem ir sarežģīta - ir liels risks, ka viņiem nepatiks tavs teiktais, tev nepatiks viņu teiktais, viņi nedarīs to, ko tu vēlies, viņi var būt apnicīgi. Interneta pasaule ir savādāka - tur ir mūžīgi svētki, un kaitinošos bērnus ir vienkārši iespējams "izslēgt"

Draudzības veidošana un uzturēšana ir būtiska prasme. Jo labāk bērns to prot, jo lielāka varbūtība, ka viņš necietīs no vardarbības skolā. Izstumtie bērni vairāk cieš no trauksmes, vientulības un depresijas. Tas arī ietekmē bērnu sekmes skolā.

Populāros bērnus no mazāk populāriem atšķir ne tikai spēja sarunāties, spēja sadarboties, bet arī spēja respektēt citu izvēles - pieņemt to, ka citi reizi pa reizei varētu izvēlēties arī spēlēties vieni paši, spēlēties citā kompānijā, darīt kaut ko citu nekā vēlas viņi. Domāšanas elastīgums parādās arī spējā neizdarīt vispārīgus secinājumus - tas, ka ar bērnu nevēlas spēlēties šajā mirklī, nenozīmē, ka viņš ir slikts, un tas nenozīmē, ka ar viņu neviens negrib draudzēties.

Spējā pieņemt atraidījumu ir liela loma vecākiem. Ir vecāki, kuri ļoti sāpīgi uztver, ja viņa bērns tiek atraidīts un, tā vietā, lai mierinātu bērnu, viņi pat metas bērnu kompānijā, lai regulētu attiecības. Ja vecāki pārāk ātri metīsies mierināt bērnu, viņš neiemācīsies tikt galā ar savām negatīvajām emocijām, kā arī neiemācīsies izdarīt secinājumus. Jo atraidījums - tā ir arī atgriezeniskā saite, un bērnam ir jāiemācās saprast, ko tieši vajadzētu darīt savādāk, lai viņš būtu labs draugs.

Tāpēc ir svarīgi paskatīties, kādas ir bērna prasmes:

- Pavērojiet, kā bērns spēlējas . Bērni, ar kuriem citi nevēlas draudzēties, parasti ir dominējoši, neelastīgi, viņi pieprasa, lai spēlēšanās notiktu pēc viņu prāta.

- Māciet bērnam zaudēt! Ir bērni, kuriem ir grūti zaudēt, jo mājās vecāki ir ļāvuši uzvarēt visās galda spēlēs, lai tikai nesāpinātu bērnu.

Zaudēt ir jāmācās, bet vislabāk to mācīties pamazām. Jo mazāk bērns spēlēs spēles, jo vairāk vecāki ļaus viņam uzvarēt, jo šausmīgāks bērnam liksies katrs zaudējums. Tāpēc uzvariet laiku pa laikam bērnu, cieniet viņa sarūgtinājumu, mieriniet, ļaujiet viņam uzvarēt un atkal uzvariet viņu.

Ja bērnam tas šķiet īpaši grūti, jums var palīdzēt Mācīties. Draudzēties. Spēlēties pirmsskolas bērniem vai Dusmu kontroles spēle vecākiem bērniem. Abās spēlēs ir iekļautas situācijas par to, ko darīt, ja tev šķiet, ka draugs krāpjas spēlē, ja tevi nepieņem spēlē utt. Tas ļaus bērniem piemeklēt savas rīcības stratēģijas.

Ja bērnam pavisam grūti iet ar zaudēšanu, pamēģiniet sarunāt, ka vienu reizi viņš speciāli zaudē. Piesoliet viņam kaut ko garšīgu, kaut ko ļoti īpašu. Tad bērns sapratīs, ka zaudējums nav nekas traģisks, ka dzīve turpinās, un bērns pierod pie sajūtas, kā tas ir - nebūt pirmajam. (Vispār, ļoti komfortabla sajūta. Izcilnieki ļoti bieži mokās ar paaugstinātu trauksmi)

Ja tomēr bērns uz katru atraidījumu vai zaudējumu reaģē ar fizisku spēku, sagāž spēli, apvaino citus, te palīdzēs plakātu komplekts Mierīgākai klasei, it īpaši plakāts „Ja man gribas darīt pāri”. Pat tad, ja bērns nelasa, jo plakāts būs labs padomdevējs arī vecākiem. Tas ir nopietni - ar bērnu, kurš nepriecājas par citu uzvaru, kurš vēlas uzvarēt visās spēlēs, neviens draudzēties nevēlēsies.

- Pavērojiet, kā bērns pats tiek galā ar savām emocijām . Mēs zinām, tas ir grūti - neiejaukties, ja bērns piedzīvo atraidījumu vai zaudējumu, tomēr tas notiks visu dzīvi! Līdz ar to svarīgi ir bērnam mācīt nomierināties arī pašam, mācīt impulsu kontroli, mācīt neuzspiest savu klātbūtni ar varu.

Runājiet ar bērnu par savām neveiksmēm, pastāstiet, kas jums palīdz nomierināties. Ja jūs zaudējiet spēlē, parādiet, ka tas jums ļoti sāp. Lielākā daļa bērnu metīsies jūs mierināt, un tas ir brīnišķīgi, jo viņi saprot, kas ir empātija. Ja viņi turpina priecāties par savu uzvaru, redzot, ka jūs esat "asarās", meklējiet empātijas spēles. Kaut Mācīties. Draudzēties. Spēlēties, jo no bērna, kurš nespēj sniegt atbalstu citiem, vienaudži izvairīsies.

- Māciet bērnam pozitīvus domāšanas modeļus un pozitīvus dialogus . Saudzīgi uzklausiet viņu, pieņemiet viņa emocijas un vērojumus. Ja bērns saka "Ar mani neviens nevēlas spēlēties", neatbildiet ar "Muļķības - tev tikai tā liekas!”, bet gan pavaicājiet, kāpēc viņam tā šķiet. Tas mācīs viņam vērot grupiņu, vērot citu noskaņojumu, spēlēšanās stilu, racionalizēt savas sajūtas. Meklējiet kopīgi iemeslus - "Varbūt mana spēle citiem nešķiet interesanta", "Varbūt viņi bija tik aizrāvušies, ka nemaz nepamanīja mani", "Varbūt es nesapratu spēles noteikumus", "Varbūt jāmeklē cita pieeja, kā pievienoties spēlei". Šīs sarunas paplašinās bērnu iekšējo dialogu klāstu, un viņi patiešām arī izmēģina citas pieejas. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēles Domāšanas stratēģiju kartītes.

- Māciet bērniem pamazām pievienoties spēlei vai sarunai . Šī prasme arī sākas mājās. Pirmkārt, māciet bērniem pagaidīt, kamēr sarunājas pieaugušie. Nepārtrauciet savas sarunas pēc pirmā bērna pieprasījuma! Tā viņš iemācīsies arī izteikt savu lūgumu draudzīgā, neagresīvā veidā, vērot labāko momentu sava lūguma izteikšanai, draudzīgā vidē kontrolēt impulsus un trenēt pacietību. Bērni, kuri vienaudžu kompānijā iebrāžas ar savu viedokli kā viesulis, tiek atraidīti, reizēm pat izsmieti, kas noved pie sāpīgas vientulības sajūtas, kas var saglabāties pat visu dzīvi.

- Ja bērns ir kautrīgs, iedrošiniet viņu . Vispirms noskaidrojiet, vai bērns vispār ilgojas pēc kompānijas (tas ir mīts, ka visi bērni vēlas būt uzmanības centrā). Ja viņam patīk spēlēties vienam, neuzspiediet kompāniju ar varu, tomēr pavērojiet, lai viņš nenorobežojas tik ļoti, ka izvairās no grupu darbiem, konfliktu risināšanas. Jo visu dzīvi mums vajadzēs gan sadarboties ar dažādiem cilvēkiem, gan arī risināt dažādas domstarpības, un bērnu grupas ir laba vide, kur sākt mācīties diplomātijas un konfliktu vadības prasmes.

- Māciet bērnus būt pašpietiekamiem un māciet arī nodarbināt pašiem sevi . Bērniem, kurus vecāki metas izklaidēt pie pirmā sauciena "Man ir garlaicīgi!", var būt sarežģījumi attiecībās ar vienaudžiem. Tāpēc sāciet jau mājas apstākļos iekārtot vidi un rosināt bērnus pašiem aizpildīt savu laiku. Lai cik dīvaini nebūtu, no sākuma tas paņems daudz vairāk vecāku laika, jo viņiem ir jāsaprot, kas aizrauj bērnu (bez datorlaika), viņiem ir jāparāda dažādas interesantas pieejas, jāpaspēlējas kopā, lai bērnam attīstītos fantāzija. Ja vecāki nav lasījuši grāmatu kopā ar bērnu, viņam būs grūti vienam pašam atklāt grāmatu valstības burvību. Mūsu uzdevums ir veicināt bērna spēju patstāvīgi piemeklēt sev interesējošas nodarbes.

- Māciet bērniem vērot citu bērnu ķermeņa valodu un pielāgot savu uzvedību. Atraidījumu visbiežāk parasti saņem bērni, kuriem ir grūtības sajust savu un citu bērnu personisko telpu – viņi atrodas citiem pārāk tuvu vai pārāk tālu, runā pārāk klusu vai pārāk skaļi. Viņi neatšķir savas mantas no citu mantām. Viņi nemāk palūgt interesējošās lietas vai pat neiedomājas, ka tās ir jāprasa. Viņi reti vēro citu emocijas, viņiem ir grūtības tās atpazīt, reizēm ir grūtības pat atpazīt savas emocijas. Līdz ar to viņiem ir izaicinājums spēlēties vienā ritmā ar citiem bērniem, un nereti viņi kļūst vai nu par varmākām vai arī par izsmiekla objektu (vai abiem kopā). Te ir jāatceras, ka ir bērni, kuri piedzimst ar izcilām spējām lasīt sociālos signālus, bet citiem tas ir jāmācās matemātiski. Soli pa solim. Tāpēc droši vaicājiet audzinātājai, kas bērnam ir izdevies, kas nav izdevies, kādas prasmes jātrenē mājās. Par to, kā to darīt, esam daudz rakstījuši un turpināsim rakstīt šeit "Lasītavā".

Atraidījums ir tik sāpīga tēma, jo mēs paši – pieaugušie – esam piedzīvojuši tik daudzus atraidījumus un nesaņēmuši mierinājumu bērnībā! Jā, mūsu bērnu sāpes mums sāp pat ne dubultā, bet reizēm vairākkārtīgi spēcīgāk. Tāpēc arī mums citreiz ir grūti kontrolēt impulsus. Nodalot savu dzīvi no bērna dzīves, savu pieredzi no bērna, savas emocijas no bērna, visiem paliks vieglāk un vienkāršāk...

Lai veiksme un izturība!

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Dusmu kontroles spēle	Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"	Plakāts - "Ja man gribas darīt pāri, es..." A2

Ja Tu nesitīsi, sitīs tevi

Fri, 25 Sep 2026 11:00:00 +0000

Vai tiešām tas ir vienīgais izdzīvošanas likums?

Sabiedrībā un arī dzīvnieku pasaulē tā saucamais Alpha male, jeb alfa vīrietis vai sauksim vienkārši - līderis (tas pats attiecas arī uz sievietēm) savu vietu neizcīna ar agresiju vai iedzenot bailes. Līderis ir tas, kurš spēj rūpēties, aizsargāt un atbalstīt iespējami lielu loku, vienlaikus pašrealizējoties un attīstot arī savu individualitāti.

Tas ir tas, ko bieži nesaprot pedagogi un vecāki - atbalstot vai ignorējot agresīvu uzvedību, mēs kā pieaugušie veicinām bīstamas vērtību sistēmas izveidi un nostiprināšanos bērnos.

Uzvediba.lv darbnīcās gan bērniem, gan pedagogiem, gan vecākiem pārsteidzoši bieži tieši no pieaugušajiem dzirdējām, ka:
- uz agresiju jāatbild ar agresiju,
- ja tu neesi pirmais, tu esi pēdējais,
- kāpēc attīstīt individualitāti, ja visu tik un tā nosaka bars?

Tā nav taisnība.

Pavērojiet gan savā darba vidē, gan dzimtā - pie kuriem cilvēkiem cilvēki daudz labprātāk atgriežas, viesojas? Ap kuriem pulcējas cilvēki, lai atjaunotos, atgūtu mieru?

Ir bērni ar jau iedzimtām līdera dotībām, bet ir bērni, kuriem tās ir jāatīsta (tās ir vērts attīstīt ikvienam).
Vienas skolas komanda piegāja pie klases audzinātājas ar lūgumu - vai jūs varētu iedot Dusmu kontroles spēli? Mums bija konflikts ar klases zēniem, un mēs vēlamies atrunāt noteikumus.
Tā ir lieliska spēja - nepakļauties baram, spēt risināt konfliktus. Ir bērni, kuri piedzimst ar šīm dotībām, bet tās var attīstīt un ir vērts attīstīt ikvienā bērnā.

To var darīt ar vienkāršām ikdienas aktivitātēm - ļaujiet bērniem sastādīt iepirkumu sarakstu, izplānot brīvdienas, lūdziet viņu aptaujāt, ko katrs vēlas vakariņās un palūdziet, lai viņš palīdz vienoties. Uzspēlējiet spēles, kur vienam ir aizsietas acis un bērnam ir jāvada šī persona. Spēlējiet teātri ar lellēm, spēlējiet paši.
Srunājieties, uzdodiet jauntājumus un atbildiet - spēja skaidri izteikties, runāt precīzi ir viena no svrīgākajām līdera īpašībām. Palīdziet bērnam attīstīt saskarsmes prasmes - ja redzat, ka bērns ir sastrīdējies ar draugu, nesakiet bērnam: "Viņš jau maziņš, viņš nesaprot". Izrunājiet kopīgi, kā strīds vai pārpratums varēja rasties, kā to atrisināt, ko varētu darīt, lai tas neatkārtotos. Mēģiniet kopīgi paskatīties uz problēmu no dažādām pusēm.

Ja redzat bērnā līdera dotības, pamāciet, ka savu enerģiju virzīt pozitīvā gultnē. Līdzīgi kā bērnam divos gados ir jāmāca, kā glaudīt kaķi, lai to nenožņaugtu, topošajiem līderiem jau bērnudārzā un skolā jāmāca, ko darīt ar spēku un ietekmi, kā to izmantot gudri un harmoniski. Jā, šie bērni parasti ir fiziski stipri, bet viņi ir ļoti zinātkāri, labi jūt cilvēkus, neatkarīgi un neatlaidīgi. Viņiem ir svarīga atgriezeniskā saite un sasniegumu sajūta, un mēs to varam dot pozitīvā veidā.

Atbalstot un attīstot šīs īpašības, mēs iegūsim domājošus un gudrus pieaugušos.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz izaicinājumiem:


Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Kā atbalstīt bērnu, kuram nesanāk iekļauties?

Fri, 11 Sep 2026 11:00:00 +0000

Ikviens vecāks vēlas, lai bērni skolā ne tikai apgūtu mācību vielu, bet arī sociālās prasmes, lai bērni justos gaidīti un droši. Lai bērni būtu pieņemti. Tomēr var gadīties periodi, kad ir grūtāk iekļauties grupā. Kā pret to attiekties, kā par to runāt un kāpēc vispār nepieciešams būt daļai no grupas?

Mums gribētos domāt, ka nepieciešamība pēc piederības ir raksturīga tikai bērniem. Ka tā ir bērnišķīga parādība, kas savu kulmināciju sasniedz pusaudžu vecumā, un pēc tam mēs visi iemācāmies būt pašpietiekami. Bet tā, protams, nav. Tas, kā mēs ģērbjamies, kur iepērkamies, kādu mūziku klausāmies un kādus pasākumus apmeklējam ir lielā mērā atkarīgs no kultūras kodiem, kurus pieņemam par saviem. Kurā bariņā esmu es? Kas ir tā grupa, kurā es vēlos iekļauties? Lai saprastu to, kāpēc bērni reizēm gatavi aizmirst savas vērtības, lai kļūtu par daļu no grupas, ir vērtīgi aplūkot pašiem sevi. Ko tik mēs nedarām, lai “skaitītos”.

Piederība grupai sniedz drošības sajūtu. Bērniem tas var būt garants, ka viņus neatstums. Iekļauties nenozīmē ar katru no grupas dalībniekiem veidot ciešas draudzīgas attiecības, tas nozīmē varēt pateikt “čau!” un zināt, ka tev atbildēs. Tas nozīmē kopā jokoties. Tā ir kopīga laika pavadīšana starpbrīžos, sarunas par šo un to. Visvairāk jau tā ir sajūta, ka ar šiem cilvēkiem ir labi, ka viņi nenodarīs pāri, ka ar viņiem ir droši.

Iekļauties nenozīmē kļūt tādam pašam kā citi – veiksmīga iekļaušanās notiek, kad mēs varam saglabāt savas vērtības un iezīmes, īstenot savas vajadzības, ievērojot citu tiesības darīt to pašu. Tas prasa pielāgošanos, bet ne sevis noliegšanu.

Lai gan cilvēki ir sociālas būtnes, pārlieku liela cenšanās iederēties var traucēt bērnam atklāt pašam savas intereses, īstenot savas vēlmes un sapņus. Pielāgojoties grupai un pārņemot tās vērtības, bērns var neviļus iemācīties, ka viņa vai viņas vērtība un identitāte ir atkarīga no grupas vērtējuma – ja es iekļaujos, esmu labs. Ja palieku ārpus grupas, esmu slikts.

Kad bērniem nesanāk iekļauties grupā, tas var būt ļoti liels pārdzīvojums. Viņi var sākt sevi salīdzināt ar citiem. Viņi var justies vientuļi un vainot tajā sevi. Reizēm grupu identitāti nosaka tieši citu atstumšana – savā ziņā grupai nepieciešams kāds, kurš ir ārpus tās, lai grupa pastāvētu. Ne vienmēr dinamikā ietverta vardarbība, tomēr slēgtas grupas noteikti veido vardarbības risku.

Ko darīt, ja bērnam ir grūti iekļauties skolas vidē?

Saglabajiet mieru. Kā ar ikvienām grūtībām – vecāki ir bērnu miera sala. Mūsu darbs ir pierādīt bērniem, ka grūtībās viņiem ir, kur atgriezties. Lielākoties bērni galu galā atrod savu draugu grupu vai dažus tuvus draugus. Taču jo sarežģītākā situācijā ir bērns, jo vairāk viņai vai viņam nepieciešama mierpilna vieta, kurā uzkrāt spēkus. Lai palīdzētu bērnam, vispirms jāparūpējas par sevi.

“Tā nav tava vaina”. Kad bērni piedzīvo grūtības iekļauties, viņi lielākoties tajā vaino sevi. Tāpēc jāpalīdz bērnam saskatīt sevī labo – unikālās rakstura iezīmes, talantus un spējas. Reizēm vecākiem gribas savas dusmas un sāpes vērst pret pārējiem bērniem, tiem, kuri mūsu bērnu nepieņem, tomēr jāatceras, ka aprunāšana tikai pastiprinās bērna apziņu, ka viņš nonācis upura lomā, ka tie ļaunie klasesbiedri viņu ir atstūmuši. Tā vietā jūs varat runāt par apstākļiem, kuru dēļ bērnam var būt grūtības iekļauties: bērns nesen atnācis uz jaunu klasi, bērnam ir atšķirīgas intereses no pārējiem, atšķirīga pasaules uztvere, klasē trūkst ideju un materiālu, kas ļautu visiem kopā pavadīt laiku. Protams, ir iespējami reālas vardarbības gadījumi, kuri jārisina, un ar sarunu vien nebūs gana, tas prasīs sadarbību ar pedagogiem un skolas atbalsta personālu.

Stipriniet bērna pašapziņu – ļaujiet piedzīvot bērnam, ka viņu pieņem, sadzird un novērtē. Viena no svarīgākajām apjausmām ikvienam ir tā, ka mūs pieņem nevis par to, kas mēs cenšames būt, bet par to, kas mēs jau esam. Te labi noderēs spēle “Pasaki sev. Pasaki citiem” – tā mācīs sadzirdēt labo, ko par mums saka citi un iemācīties arī pašiem izteikt komplimentus. Spēli meklējiet šeit: https://www.uzvediba.lv/.../params/category/0/item/428017/

Draudzība nevis iekļaušanās grupā – bērniem, kuriem ir grūti iekļauties klases kolektīvā, nereti ir atšķirīgas intereses un domāšanas veids. Un viņiem varbūt tā arī neizdosies iejusties, bet sapratni un pieņemšanu viņi var piedzīvot tuvās draudzībās. Reizēm tās var būt romantiskas attiecības, reizēm tas ir viens labākais draugs, kurš kļūst svarīgāks par visu pārējo pasaulē. Arī te ir daudz iespējamo kļūmju un sarežģījumu, tomēr vienmēr atcerieties – bērni dodas pasaulē, lai atrastu siltumu un drošību.

Atbalstiet dažādas draudzības – ja bērnam skolā neizdodas atrast draugus un domubiedrus, iedrošiniet viņu meklēt līdzīgi domājošos ārpus skolas. Tie var būt sporta treniņi, robotika, mūzikas skola, ģimenes draugu bērni vai cieša saikne ar brālēniem un māsīcām. Ir ģimenes, kurās tuvākās attiecības visa mūža garumā ir citam ar citu.

Veselīgas attiecības, nevis attiecības par katru cenu. Runājiet ar bērnu un ieklausieties. Pamaniet pirmos signālus, kas varētu liecināt par to, ka bērns nonācis neveselīgās attiecībās. Un radiet drošu pamatu, kur vienmēr atgriezties.

Strādājiet ar sociālajām prasmēm – reizēm bērniem trūkst pamatprasmju, lai uzsāktu sarunu, lai pievienotos aktivitātei, lai izrādītu interesi. Labs palīgs pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem būs spēle “Mācīties, draudzēties, spēlēties” – tā palīdzēs strādāt ar saskrasmes prasmēm, impulsu kontroli, konfliktu risināšanu.
Spēli meklējiet šeit: https://www.uzvediba.lv/.../params/category/0/item/344974/

Sadarbojieties ar skolu – atklāta un cieņpilna saskarsme ar pedagogiem un atbalsta personālu palīdzēs izprast, kas tieši noris klases kolektīvā un kopā meklēt risinājumus. Labs resurss ir mūsu izstrādātā spēle “Draudzīgai klasei”, ko bez maksas var izdrukāt darbam mājas un skolā. Tas ir plašs un piesātināts materiāls, kurā ko noderīgu atradīs ikviens pedagogs. Jūs varat izvēlēties tās sadaļas, kuras ir aktuālas tieši jūsu klases situācijā. Labs palīgs ir Refleksijas – darba lapas par dažādiem uzvedības un savstarpējo attiecību jautājumiem. Refleksijas ļaus bērniem pārdomāt un diskutēt par tādiem jautājumiem kā dusmas, vardarbība pret pedagogu, skaudība, prasme rīkoties ar naudu, izolēšanās u.c. Visi spēles materiāli pieejami drukai bez maksas, meklējiet tos šeit: https://www.uzvediba.lv/draudzigai-klasei/

Dažādība ir vērtība – mācīt bērniem cienīt atšķirīgo sevī un citos. Neaprunājiet kādu viņa izskata, svara, tautības, domāšanas veida vai citu atšķirību dēļ. Ja vēlamies, lai mūsu bērnu pieņemtu, mums jābūt gataviem pieņemt atšķirīgo citos.

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	Spēle “Draudzīgai klasei”

Atgriešanās skolā pēc bulinga pieredzes. Kā vecāki var palīdzēt bērnam, iesaka speciāliste

Fri, 28 Aug 2026 13:00:00 +0000

Artis Gulbis/LSM.lv

Autori: Līga Bērziņa (Uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore)

Atzīsim – skolas sākumu ar prieku negaida gandrīz neviens, bet ir bērni, kuri nevēlas atgriezties skolā daudz vairāk nekā citi. Tie ir bērni, kuri ir piedzīvojuši bulingu, izolēšanu vai citus pāridarījumus. Daudzi cer, ka vasara būs pietiekama ilga, lai dzīve sāktos kā no jaunas lapas, tomēr realitātē tas ir iespējams tikai ar nopietnu pieaugušo iesaisti un plānošanu. Pagātnes sāpīgie notikumi nekur nepazūd. Vēl vairāk – sākoties jaunajam mācību gadam, pēc pirmajām mierīgajām nedēļām senie uzvedības modeļi klasē nereti atjaunojas ar vēl lielāku spēku.

Trauksme sākas jau augustā

Vasara bērnam ir laiks, kad viņš beidzot jūtas drošāk. Bet augusta vidū ģmenēs pamazām sāk atgriezties sarunas par mācībām, bērnā mostas bailes: "Ja nu viss būs kā iepriekš?" Dažiem bērniem trauksme izpaužas kā bezmiegs, dusmas, galvassāpes, negribēšana runāt par skolu vai pat cerība, ka vasara nekad nebeigsies.

Vecākiem ir svarīgi šīs sajūtas pamanīt un nepieprasīt no bērna "Domā pozitīvi!", "Šogad gan jau viss būs labi", "Tu izdzīvosi!", bet gan pieņemt viņa emocijas: "Es redzu, ka tev ir grūti domāt par skolu. Gribi pastāstīt, kas tieši uztrauc?"

Kā runāt ar bērnu par skolas sākumu?

Daudzi vecāki un vecvecāki sāk ar slēgtajiem jautājumiem, kā "Vai tu gaidi skolas sākumu", "Vai esi gatavs?", bet bērns var sajust spiedienu atbildēt "jā", pat ja tā nejūtas. Pieaugušie parasti nomierinās, un bērns iemācās sniegt sociāli pareizas atbildes, lai izvairītos no sarežģītām sarunām.

Labāk uzdot atvērtus jautājumus, piemēram:

Kuros brīžos skolā tu nejūties labi?
Kas tev palīdz justies labāk, ja kāds sāk tevi kaitināt?
Kam tu vari lūgt palīdzību, ja tev skolā klājas grūti?
Ko tu gribētu, lai skolotāja vai skolotājs zina par tevi šajā mācību gadā?
Kas palīdz tev justies drošāk, kad jāiet uz skolu?
Kuri ir tavi vislaimīgākie brīži skolā?
Vai ir kāda vieta skolā, kur tu jūties drošāk nekā citur?
Kas tev pagājušajā gadā skolā bija visgrūtākais?
Vai ir kādi cilvēki skolā, ar kuriem tu jūties īpaši droši vai labi?
Ko tu gribētu darīt citādi, ja kāds šogad sāk tevi pazemot?
Kas tev palīdz saglabāt mieru, ja kāds tevi kaitina vai sadusmo?
Vai tu vēlētos, lai mēs kopā izdomājam, kā pasargāt tevi no apcelšanas?
Kurš no pieaugušajiem skolā, tavuprāt, vislabāk saprot bērnu problēmas?
Vai tu gribētu, lai mēs pirms skolas sākuma runājam ar skolotāju par tavu pieredzi?
Kas tev pagājušajā gadā skolā lika justies visdrošāk un kas – visnedrošāk?
Vai tev ir bažas, ka kādi cilvēki šogad varētu izturēties slikti pret tevi?
Ko tu vēlētos, lai mēs kā ģimene darām citādāk?
Pie kā tu justos droši vērsties skolā, ja kāds sāk kaitināt vai pazemot?
Kas būtu vislielākais atbalsts no manis vai skolotājiem šajā situācijā?
Vai tev ir stratēģijas, kas palīdz trauksmainos brīžos? Gribi, lai tās izdomājam kopā?
Kam ir jāmainās, lai šis mācību gads var būt citādāks nekā iepriekšējais?

Ko iesākt ar bērna trauksmi?

Ja bērns dalās ar savām bažām vai stāsta par situācijām skolā, kurās jūtas apdraudēts, vecākiem svarīgi ir ne tikai uzklausīt viņu, bet arī rīkoties.

Nepietiek pateikt "Viss būs labi!" – bērnam nepieciešams redzēt, ka pieaugušie viņu aizstāv un palīdz risināt problēmas.

Nekādā gadījumā nesāciet rīkoties bez saskaņojuma ar bērnu! Varat pajautāt – "Vai vēlies, lai par šo pastāstu skolotājai?" vai "Ko tu gribētu, lai es daru šajā situācijā?", "Kā es tev varu palīdzēt?".

Daļa speciālistu uzskata, ka runāt ar skolas personālu bez bērna akcepta var nodarīt vēl lielāku kaitējumu, pat ja vecākiem šķiet, ka tas ir nepieciešams bērna drošības dēļ.

Ja bērns jau ir piedzīvojis mobingu, bet pēc sarunām situācija nav mainījusies vai pat kļuvusi sliktāka, vecāku sarunas ar skolu, viņam nezinot vai pretēji viņa vēlmei, var radīt bezpalīdzības, nodevības vai kauna sajūtu.
Šī pieeja uzsver, ka bērna piekrišana ir ļoti būtiska – viņam ir tiesības noteikt, kas un kā tiek pastāstīts. Vecāki var palīdzēt bērnam sagatavoties sarunai ar skolotāju, kopīgi formulēt, ko tieši viņš vēlas vai nevēlas, lai citi zina, kā arī piedāvāt citu risinājumu, piemēram, konsultāciju ar psihologu bez detalizētas situācijas nodošanas klases audzinātājam vai konsultāciju ar speciālistu ārpus skolas.
Daži speciālisti pat uzskata, ka bērna līdzlemšana ir būtisks solis, lai atjaunotu viņa drošības un uzticēšanās sajūtu pēc traumatiskas pieredzes.

Ko var izdarīt pirms skolas sākuma?
Sarunāt tikšanos ar skolas personālu. Vecāki var laicīgi sazināties ar klases audzinātāju, skolas psihologu vai vadību un pārrunāt bērna pieredzi – kas noticis, kā bērns reaģē, kādus signālus pieaugušie var pamanīt, ja situācija atkārtojas. Tas palīdz izveidot drošības tīklu jau no pirmās dienas.
Apmeklēt skolu kopā ar bērnu. Ja iespējams, izstaigāt telpas, satikt skolotāju vai atbalsta personas. Tas samazina neziņu un palīdz bērnam vizuāli atcerēties drošās vietas skolā.
Atgādināt bērnam viņa stiprās puses. Pieminēt situācijas, kad viņš ir ticis galā ar grūtībām, atgādināt par draugiem, interesantiem mācību priekšmetiem vai pulciņiem, kas var palīdzēt justies labāk.
Apmeklēt psihologu. Arī viena vai divas sarunas ar psihologu var palīdzēt bērnam sakārtot domas un saņemt emocionālu atbalstu pirms mācību gada sākuma.
Kopā ar bērnu apsvērt skolas maiņu. Tas nenozīmē, ka lēmums par skolas maiņu noteikti jāpieņem, taču apziņa, ka pastāv alternatīvas, var bērnam mazināt slazda un bezizejas sajūtu un var palīdzēt vieglāk pārvarēt ikdienas trauksmi skolā.

Noslēgumā
Bulings skolā – tā nav norma, tas nav nekas tāds, kas bērniem ir jāpiecieš. Vardarbība nav normāla ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ja mēs kā pieaugušie tolerējam vardarbību vienaudžu vidū, tā kļūs par ikdienas normu arī ārpus skolas. Tieši tāpēc mūsu kā vecāku iesaiste un atbalsts sadarbība ar skolu, profesionāla pedagogu un atbalsta personāla rīcība, kā arī drošības sajūtas atjaunošana ir galvenie faktori, kas palīdz bērnam noticēt, ka šis mācību gads var būt citāds.

LSM raksts

Izdrukājama sarunu spēle
Lejupielādēt bezmaksas spēli

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz izaicinājumiem:
Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"
Dusmu kontroles spēle
Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”
Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Vasaras brīvlaika trauksme - kā ar to strādāt?

Thu, 30 Jul 2026 10:00:00 +0000

Vasaras atvaļinājums un brīvlaiks ne vienmēr ir mierpilnās, ilgi gaidītās atpūtas laiks. Domas par pienākumiem un trauksme par neskaidro nākotni ik pa laikam savelkas cieši ap mums, un mēs nevaram atslābināties un atpūsties.

Bet tas nav pamats bēdām – ar satraukumu par nākotni, ar neskaidrību par šī brīža situāciju ir iespējams strādāt. Labākais palīgs no uzvedība.lv resursiem ir spēle “Motivācija. Vērtība. Vajadzības”. Tā ir spēle, kas ļauj godīgi palūkoties pašiem uz sevi un savām izvēlēm. Vai manas vērtības saskan ar to, kas tiek kultivēts manā darba vidē? Vai esošajās attiecībās tiek apmierinātas manas vajadzības? Kas ir mana motivācija mācībās?

Ar trauksmi un tās mazo brāli stresu nevar strādāt, tos ignorējot. Bet pašiem ar to tikt galā ir ļoti grūti, nepieciešami veselīgi veidi, kādos domāt par satraucošajām situācijām – konstruktīvai pieejai ir liela nozīme. “Motivācija. Vērtības. Vajadzības” ļauj mainīt skatiena virzienu, palūkoties pašiem uz sevi, atrast sevī pamatu. Un tad virzīties uz priekšu, godīgi izvērtējot, vai ārpasaules sistēmas un attiecības atbilst mūsu īstajām vērtībām un vajadzībām.

Mums bieži jautā – kā spēlēt spēli “Motivācija. Vērtības. Vajadzības”. Spēlē ir iekļautas idejas spēlēšanai, bet metodoloģiju atradīsiet arī šeit.

Lai izdodas!


Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas"	Spēle: "Motivācija. Vērtības. Vajadzības"	Spēļu komplekts: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas" un "Motivācija. Vērtības. Vajadzības"

Kāpēc bērni klasē klusē?

Thu, 30 Apr 2026 07:57:00 +0000

Bieži bulingu skolā raksturo kā atklātu izsmiešanu, apsaukāšanu, grūstīšanu vai draudus. Taču ir vēl viena pazīme vai izpausme, kuru bieži neatpazīst pat pieredzējuši un ļoti empātiski pedagogi - apklusināšana.

Tā ir bulinga, sociālās agresijas vai vienaudžu vardarbības izpausme, kas izskatās kā nejauša uzvedība, bet parasti tā ir ilgstoša, atkārtota, mērķēta un saistīta ar viena bērna vai grupas dominanci pār vienu bērnu, grupu, visu klases kolektīvu vai pat pedagogiem.

Šis bērns vai bērnu grupa kontrolē citu uzvedību ar skatieniem, smīniem, nopūtām, acu pārgriešanu, sarkastiskām piezīmēm, ignorēšanu vai kolektīvu klusumu. Idejas tiek izsmietas, notiek sačukstēšanās citu bērnu runas laikā vai pat tiek runāts pedagogam pāri.

Pedagogi nereti nespēj izskaidrot bērnu uzvedību, piemēram:

👉 Bērns paceļ roku, bet, pamanot klasesbiedru smīnu, to nolaiž.

👉 Bērni zina atbildi, bet klusē, jo kļūdīšanās maksā pārāk dārgi.

👉 Viņiem ir idejas, bet viņi tās patur pie sevis.

👉 Viņi nepalīdz pedagogam, jo tiks nosaukti par mīluļiem.

Šādās klasēs ir grūti pamanīt pāridarītāju uzvedību, bet pazīmes gan nav iespējams nepamanīt un ignorēt:

🔎 bērni reti piesakās runāt brīvprātīgi
🔎 viņi atbild īsi un nedroši
🔎 izvairās skatīties viens otram acīs pat no rīta sasveicinoties (ja klasesbiedri vispār vēl sasveicinās)
🔎 smejas nevis kopā, bet par kādu
🔎 valda saspringta, nedroša atmosfēra
🔎 starpbrīžos bērni turas atsevišķi vai mazās grupās, un šīs grupas veidojas kā sociālās aizsardzības formula pret pāridarītājiem
🔎 klasē ir maz spontāna prieka un savstarpēja siltuma
🔎 kļūdīšanās šķiet bīstama
🔎 daži bērni kļūst gandrīz “neredzami” utt.

Tie ir tikai daži piemēri, be tādā klasē cieš ne tikai emocionālā vide, bet arī mācīšanās kvalitāte — bērni mazāk iesaistās, mazāk eksperimentē un retāk uzdod jautājumus. Šādās klasēs ir grūti vadīt stundas, laiks velkas ļoti lēnām, jo klase ir iemācījusies, ka drošāk ir paklusēt.

Apklusināšana ir bīstama, jo tā atņem bērniem balsi, drosmi un piederības sajūtu. Daudzi bērni šādā klasē jutīsies pazemoti, nedroši vai vientuļi. Arī tie, kuri nav pāridarītāju tiešais mērķis.

Ko darīt?

Ja klasē jau notiek apklusināšana no dominējoša bērnu grupas puses, drošība jāveido nevis ar publiskām “saliedēšanas spēlēm”, bet ar strukturētiem un pārdomātiem soļiem. No zinātniskās perspektīvas vispirms jāsamazina bērnu ievainojamība: nevajadzētu izmantot aktivitātes, kur skolēniem publiski jāatklāj personīga informācija, jāraksta anonīmas zīmītes viens otram vai jādalās jūtās visas klases priekšā, jo pāridarītāji to var izmantot pret citiem. Efektīvāk ir stratēģiski pārsēdināt bērnus, sadalot dominējošo grupu, organizēt darbu pāros vai mazās pedagoga veidotās grupās un dot uzdevumus ar skaidrām lomām, lai neviens nevarētu kontrolēt visu klasi.


Kā sēdināt bērnus klasē?	Lomas klasē

Svarīgi ir arī noteikt skaidras normas: nepieļaut smīnus, komentārus no vietas, čukstēšanu citu runas laikā, runāšanu pāri pedagogam vai sociālu izstumšanu. Incidenti jāaptur mierīgi un uzreiz, fokusējoties nevis uz kāda vai kādu vainošanu, bet uz ietekmi: kad par kādu smejas, bērni pārstāj iesaistīties un klase zaudē psiholoģisko drošību. Tikai pēc tās atjaunošanas var sākt īstu saliedēšanas ciklu.

❗Klasē, kur valda apklusināšana, bērniem nevajag vairāk drosmes — viņiem vispirms vajag vairāk drošības.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Pozitīvas vides veidošanai klasē, var būt palīdzošas šīs spēles:


"Kā tev klājas skolā un darbā?"	Sarunu aplis lieliem un maziem

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas."

Kāpēc bērnam nevajadzētu teikt: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!"

Tue, 31 Mar 2026 08:00:00 +0000

Ja jūs zinātu, cik daudzas uzvedības problēmas sākas ar to, ka pieaugušie bērnam ir pateikuši: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!".

Šādu pieeju bērni var saprast ļoti burtiski un mēģināt risināt patstāvīgi problēmas, kuras pēc būtības jārisina pieaugušajam - piemēram, norādīt kādam bērnam, lai uzvedas klusāk, mēģināt izšķirt kautiņus, aizrādīt vienaudžiem par pārāk lielu datorlietošanas laiku. Un risina tādā veidā, kādā prot.

Šāda pieeja liek bērniem pieaugt, bet reizēm tā liek pieaugt pārāk ātri.

Šāda pieeja var izraisīt arī apjukumu, jo, ja viņš ir vērsies pēc palīdzības pie pieaugušā, tas nozīmē, ka viņam trūkst kādas zināšanas, lai atrisinātu konkrēto situāciju. Jā, reizēm trūkst tikai iedrošinājums, bet reizēm - rīcības formulas. Ja mēs vienkārši pasakām "Tiec pats galā", mēs viņu acīs varam zaudēt autoritāti un uzticību. Vai arī sapratuši, ka mums nav atbilžu. Mums patiešām reizēm trūkst atbildes, bet atklāti pasakot "Es nezinu, kā es rīkotos šādā situācijā. Padomāsim kopā" ir pilnīgi cita atbilde nekā "Tev vajag censties vairāk", "Es tavā vecumā..."...

Tad nebrīnāmies, ja bērni ar laiku pārstāj runāt par savām trauksmēm, bažām, bailēm, vairs nelūdz palīdzību un padomu. Ja viņi ir sapratuši, ka viņiem jātiek galā pašiem ar visu, viņi klusē.
Tā pazūd viņu ticība mums - pieaugušajiem kā uzticamiem pavadoņiem sarežģītās situācijās un ekstremālos gadījumus - ticību, ka vispār kāds grūtos brīžos viņam var palīdzēt.

Vienlaikus ar bērna patstāvības audzināšanu, problēmu risināšanas prasmēm ir vērts bērnam mācīt sadarbību un paļaušanos. Tā ir daudz sāpīgāka mācība, jo bieži sagādās vilšanos.
Vecāki nereti, nespējot izturēt bērna vilšanās sāpes, iesaka, ka patiešām labāk visu ir darīt vienam pašam. Tomēr jūs esat novērojuši, ka arī pieaugušo pasaulē bieži ir sastopami cilvēki, kuri paliek darbos līdz vēlai naktij, publiski deklarējot - kāpēc man viss vienam jādara? Šādi cilvēki, iespējams, ir lieliski profesionāļi, tomēr veiksmei vēl ir nepieciešama spēja deleģēt uzdevumus, spēja sadarboties komandā, spēja paļauties, spēja dot skaidrus darba uzdevumus un citas prasmes.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Labs atbalsts šajā ceļā būs šīs spēles:


"Kā tev klājas skolā un darbā?"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Mājasdarbi bez strīdiem: kā iemācīt bērnam koncentrēties un sākt darīt?

Wed, 18 Mar 2026 11:00:00 +0000

Mājasdarbu pildīšana pārvēršas nebeidzamos strīdos un čīkstēšanā? Piecu minūšu uzdevumam aiziet vairāku stundu cīņa? Bet tas tomēr bērnu nemotivē nākamajā dienā vienkārši piesēsties un izpildīt tos nelaimīgos piecminūšu uzdevumus?

Spēja fokusēties noderēs visu dzīvi. Kā trenēt bērnu (un reizēm - arī pieaugušo) spēju koncentrēties darbam?

Sāksim ar patīkamām lietām. Ja bērns spēj ar kaut ko spēlēties stundām ilgi, ļaujiet to darīt un pat veiciniet. Tā ir laba zīme, jo tas nozīmē, ka bērns vispār spēj koncentrēties uz kaut ko. Patiešām!

Jau no mazotnes māciet un mācieties bērna uzmanību nedaudz "pārvilkt" pāri pacietības robežai. Piemēram, bērns liek klucīšus un tad metas pie nākamās rotaļlietas. Neuzkrītoši atgriezieties pie šīs rotaļas un mudiniet uzlikt vēl vienu klucīti, tad vēl vienu, tad sagraut torni un tad celt no jauna. Vai spēlēties ar bumbu dažāds veidos - to slēpt, tad ripināt, tad mētāt, tad apģērbt, tad nest sainītī, tad auklēt kā lelli utt. Ja bērns uzzīmē apli uz papīra un ņem nākamo apli, mudiniet piezīmēt ko klāt un tad vēl un vēl. Iesaistieties arī jūs zīmēšanā (ar bērna atļauju, protams). Tas palīdzēs ne tikai iztēlei, bet arī veicinās bērna spēju safokusēt uzmanību vienai aktivitātei.

Māciet bērnam pārvarēt garlaicību. Vienkārši garlaikoties. Ja bērns saka "Man ir garlaicīgi", nemetaties viņu uzreiz izklaidēt. Aprunājieties, kā viņš šo laiku plāno aizpildīt. Spēja garlaikoties noderēs visu dzīvi, jo mums ikvienam arī darbā jādara dažādas garlaicīgas lietas, lai nopelnītu algu. Ir cilvēki, kuru darbs ir aizraujošs visu laiku, bet parasti viņi ir daudz strādājuši un mācījušies (arī garlaicīgas lietas), lai nonāktu tik tālu.

Ar ko sākt?

Veidojiet rutīnu. Ideālajā pasaulē bērni izmācās, uzreiz atnākot no skolas. Lai cik tas interesanti neskanētu, bet katra novilcinātā pus stunda samazina varbūtību, ka darbiņi tiks izpildīti laikā. Māciet bērnu izmantot enerģiju, kas vēl ir pēc skolas.

Ja bērns vēlas paēst, aiciniet pirms ēšanas bērnu veidot plānu. Izrunājiet uzreiz, kas tieši šajā vakarā jāizdara un uzrakstiet to uz papīra. Ja mājasdarbi ir tikai elektroniski, tik un tā aiciniet uzrakstīt uz papīra un turēt acu priekšā - kalendāri ekrānos parasti ir bīstami tuvu sociālajiem medijiem, video un sarunām ar draugiem. Aiciniet plānu turēt acu priekšā.

No sākuma palīdziet izvērtēt, kas sarakstā ir vissvarīgākais. Mācoties neatlikt svarīgākās (un nereti - sarežģītākās lietas), bērni iemācīsies, ka gandarījuma sajūta par padarīto darbu iedod enerģiju nākamajiem darbiņiem un darbiņi veicas daudz ātrāk.

Daudziem bērniem (un arī pieaugušajiem) palīdz izdarīto lietu izsvītrošana. Tā ir laba sajūta – pārsvītrot padarīto darbu. Motivācijai nav jābūt saldumu vai naudas veidā.

Izveidojiet motivācijas sistēmu. Nemierīgākiem bērniem patiešām ir vērts nosvinēt katru uzdevumu, kas izpildīts bez novēršanās. Vēlāk - katru dienu. Pamazām spēja fokusēties izveidosies kā ieradums (ne visiem gan), bet jums nevajadzēs aplaudēt pēc katra "cik ir 2+2?". Motivācijām nav jābūt konfektēm, labākā motivācija parasti ir jūsu uzmanība. Te palīdzēs Pasaki sev. Pasaki citiem.

Nereti bērni vilcinās pildīt uzdevumus, jo, strīdoties ar vecākiem, viņi dabū vecāku laiku. Ļoti nervozu un nekvalitatīvu, bet tomēr. Labāk apsoliet, ka kopā pēc tam uzspēlēsiet kādu galda spēli. Vai dzersiet tēju kopā un aprunāsieties par dzīvi! Un noteikti turiet savu solījumu.

Ir cilvēki, kuriem ir pietiekami augsta motivācija un koncentrēšanās spējas, lai varētu strādāt jebkur, bet kopumā vide vai nu traucē vai palīdz. Pavērojiet, kas notiek ar troksni. Daudziem bērniem koncentrēties palīdz austiņas un piemērota mūzika tajās. Tas novērsīs uzmanību no kaitinošiem trokšņiem, tai skaitā televizora, brāļiem un māsām utt.

Palīdz kārtība uz galda! It īpaši, ja uz tā nav rotaļlietu, ekrāna ar videospēlēm, haosa un ēdiena.
Paskatieties, kas notiek ar datorlaiku – ja mājās ekrānam ir noteiks laiks, ir bērni, kuri, tuvojoties noliktajam laikam - vairāk nevarēs koncentrēties uz mācībām, tās būs pavirši izpildītas. Tad labāk ir ieviest sarežģītāku sistēmu - piemēram, ekrāna laiks ir tikai pēc tam, kad darbiņi ir izpildīti un soma - salikta.

Mēģiniet neatlikt mājasdarbus pēc vakariņu paēšanas. Neliela maltīte palīdzēs fokusēties, bet bagātīgas vakariņas radīs miegainumu.

Ja ar fokusēšanos ir pavisam sarežģīti, motivējiet bērnu pamācīties vismaz 5 minūtes bez novēršanās. Uzlieciet modinātāju - piemēram, virtuves pulksteni vai kādu citu interesantu ierīci. Tad paslavējiet bērnu un ķeraties klāt nākamajai piecminūtei. Sāciet ar maziem soļiem. Nepalīdziet, nedomājiet bērna vietā, bet atbalstiet.

Paskatieties, kas īsti notiek ar tiem mājasdarbiem. Jums tie noteikti nav jāpilda bērna vietā (tas pat ir nevēlams), bet paskatieties, ko īsti bērns neprot. Reizēm bērni nobīstas no apjoma, tad māciet sadalīt uzdevumus mazākos posmos. Reizēm teksti šķiet sarežģīti, tad kopā pārdomājiet tos. Domājiet skaļi, lai bērns saprot jūsu domu gaitu. Ļaujiet sev kļūdīties un droši labojiet sevi.
Ja viss tomēr šķiet sarežģīti, neapspiediet bērna frustrāciju, bet māciet to paust konstruktīvā veidā. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēle.

Māciet un mudiniet lūgt palīdzību, ne tikai jums, bet arī uzzvanīt kādam no klases, lūgt palīdzību vecākajam brālim vai māsai, vai reizēm nākas arī iesaistīt visu dzimtu vai pat Facebook.

Pārbaudīt vai nepārbaudīt mājasdarbus?

Mēs ierosinām uzticēties! Jo kontrolējošāki vecāki, jo mazāka motivācija bērnam ir uzņemties atbildību pašam. Varbūt iesākumā bērns aizmirsīs grāmatas, burtnīcas, sporta tērpu un varbūt pat skolas somu, bet tas viņam palīdzēs atklāt savus veidus, kā organizēt dzīvi. Ir bērni, kuri nespēj atrast darba burtnīcu, jo to tur ielikuši vecāki.

Pavērojiet sevi. Vai spējat izdarīt darbu nenovēršoties? Ja spējat, varbūt kādreiz arī pakomentējiet - vispirms izdarīšu šo darbiņu, un tad varēšu palasīt grāmatu. Jūs esat labākais paraugs bērnam. Varbūt viņi nav aizdomājušies, kāpēc viņiem visu vakaru jānīkst pie grāmatām, kamēr jūs lasāt, sarunājaties vai skatāties TV. Ja bērns redzēs jūsu plānošanas ceļu, viņam būs vieglāk organizēt sevi. Ir, ir, protams, bērni, kuri sen ir kļuvuši par labākiem organizatoriem par viņu vecākiem.

Plānošana pāri visam! Nosakiet stingras robežas, līdz cikiem darbiņiem ir jābūt izdarītiem. Protams, var gadīties ikvienam, ka vēsture kaut kas jāpilda vēl pirms vai pēc pusnakts, bet tā nevar būt sistēma. Ja vēsturē tomēr kaut ko ir iespējams atrast internetā, tad vecāki noteikti nevarēs atrast veikalu, kur pēc pusnakts tirgo mulinē diegus.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz mājasdarbu izaicinājumiem:


Spēle "Izdarīt"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Ieskaties arī Bezmaksas resursu krātuvē:


Motivācijas soļi	Mans nedēļas mērķu plāns

Negatīvais līderis klasē – kā rīkoties vecākiem un pedagogiem

Wed, 11 Mar 2026 11:00:00 +0000

Katrā darbnīcā, seminārā Uzvediba.lv saņem daudzus jautājumus par negatīvajiem līderiem.

Ikviena grupa ir kā dzīvs organisms, un ikvienā grupā būs gan pozitīvie līderi, gan negatīvie. Pat, ja mēs paņemtu no katras klases mierīgākos bērnus, ievietotu vienā telpā, redzētu, ka pēc noteikta laika kāds paliktu dinamisks, uzņemtos vadību, bet kāds kļūtu nemierīgs un mēģinātu ietekmēt dinamiku citā virzienā. Ikviens pedagogs ir piedzīvojis to, ka klases nemierīgākā bērna prombūtnē viņa lomu sāk pildīt kāds ikdienā kluss un nemanāms bērns.

Tas ir sarežģīts process, kā vara un enerģija nonāk vienas vai otras grupas rokās un kā veidojas klases, kurās mācīties ir stilīgi, disciplīnu un klusumu regulē pat paši bērni, bet ir klases, kurās mācās „tikai zubrilas, lūzeri un vārguļi”. Tāpēc mēs redzam, ka klasēs pēc audzinātājas nomaiņas, kāda bērna aiziešanas vai gluži otrādāk – pienākšanas klāt vai kādām citām pārmaiņām mierīga klase spēj pavisam īsā brīdī pārvērsties par mežoņu baru. Tas pats, starp citu, ir attiecināms arī uz pieaugušo kolektīviem. Līdzsvars ir trausls.

Gan pedagogi, gan bērni ir pārsteigti, cik daudz var izmainīt viens bērns. Kādā klasē, kur pievienojās viens otrgadnieks, klases gudrākie zēni ne tikai kļuva par nesekmīgajiem, bet arī vairāki uzsāka smēķēt.

Ko darīt, ja jūsu bērns kļuvis par negatīvo līderi?

Ja jūsu bērns ir negatīvais līderis, ja skolā pedagogi ir zaudējuši ticību jūsu bērnam, meklējiet vidi, kur bērns varētu parādīt sevi pozitīvā gaismā, kur viņš varētu uzņemties pozitīvā līdera tēlu. Kustīgiem bērniem tie var būt ir jaunsargi, skauti, sporta nodarbības. Iespējams, viņam labāk noderēs nodarbības, kur nav sacensību un vērtēšanas elementu - tādi var būt tehniskās modelēšanas pulciņi, keramikas nodarbības, kur nenotiek sacensību veicināšana un bērnu salīdzināšana.

Meklējiet un rūpīgi vērojiet. Ja viņš atradīs vidi, kur apliecināties pozitīvi, viņam būs vieglāk kontrolēt savas emocijas un rīcību. Pašapziņas stiprināšanai spēlējiet Pasaki sev. Pasaki citiem.

Veiciniet bērna patstāvību, spēju pašam pieņemt lēmumus, kritiski domāt. Pārskatiet bērna dzīvi, procesus tajā un uzdodiet sev jautājumu - cik daudz kontroles iespēju bērnam ir pār savu dzīvi. Tieši pārlieku kontrolējošu un pārlieku nekontrolējošu vecāku bērni ir riska grupā. Jūsu uzdevums nav vadīt bērnu cauri skolai, jūsu uzdevums ir būt kontaktā, atbalstīt, sniegt padomus, ja tos lūdz un radīt drošības sajūtu, lai tieši jūs būtu pirmais, kas uzzina, kādi sarežģījumi ir bērnam.

Pārskatiet, cik paredzama un stabila ir bērna dzīve. Ja bērns iet cauri nepārtrauktiem pārmaiņu procesiem, ja viņa dzīvē valda liela nenoteiktība, viņš var meklēt veidus, kā kontrolēt apkārtējo vidi.

Ko darīt, ja jūsu bērns cieš no negatīvā līdera?

Ja negatīvais līderis ņem virsroku un sāk vērsties pret jūsu bērnu, pavaicājiet savam bērnam, vai viņam ir nepieciešama palīdzība. Vislabāk būtu sākt ar dažādu taktiku izskatīšanu. Iesakiet bērnam aprunāties ar skolotāju (jā, starp citu, daudzos gadījumos tieši bērni ir labi padomdevēji pedagogiem). Aiciniet bērnu izmēģināt dažādas taktikas. Tās var atrast arī Dusmu kontroles spēles risinājumu kartītēs, Atpazīsti vardarbību plakātā, kā arī ļoti laba problēmu risināšanas struktūra ir spēlē Nosargāt internetā. Daudzas ģimenes un pedagogi to izmanto arī ikdienas situāciju risināšanai.

Nezvaniet uzreiz uz skolu vai vecākiem. Ja vēlaties to darīt, izrunājiet ar savu bērnu un lūdziet viņam atļauju. Ja viņš neļauj, respektējiet viņu, jo viņam ir savi iemesli. Iespējams, viņš ir redzējis, kas notika ar bērnu, kurš iepriekš pasūdzējās. Iespējams, viņš jūt atbalstu no jūsu puses un domā, ka pats tiks galā. Ļaujiet viņam pašam meklēt ceļus. Atbalstiet viņu! Tomēr skaidrojiet, ka sūdzēšanās un palīdzības lūgšana ir divas dažādas lietas. Ja ir apdraudēts viņš vai citi, ir jāziņo.

Ko darīt, ja jūs esat pedagogs, kura klasē dominē negatīvais līderis?

Ja pirmās skolas dienas bija mierīgas, un tad viss ar katru dienu kļuva sarežģītāk, ir vērts pieaugušajiem un bērniem atbildību par notiekošo dalīt uz pusēm.

Ikvienam bērnam ir nepieciešam meistarības sajūta. Ja skatāmies no pieaugušo perspektīvas, jāsaprot, kādā vidē šī negatīvā līderība veidojas. Nereti iemesls ir banāls – ir pedagogi, kuri runā par ātru, kuri neseko līdzi, vai bērns mācību vielu saprot. Ir bērni, kuriem šķiet, ka izsmiet skolotāju ir daudz vienkāršāk, nekā pateikt –„Es atvainojos, es nesapratu, ko Jūs teicāt.” Labākajā gadījumā bērns vienkārši pateiks, ka matemātika vai vēsture ir garlaicīga.

Tomēr tas parasti maskē daudzas citas problēmas - pārāk ātrs vai pārāk lēns mācību temps, nespēja izsekot līdzi, kompetenču trūkums sadarboties grupā vai gluži otrādāk – strādāt individuāli utt. Ja bērns nesaņems pozitīvu atgriezenisko saiti, kas labi padodas, viņš var censties sasniegt meistarību, terorizējot klasesbiedrus vai pedagogus. Tādos gadījumos palīdz bērna trūkstošo individuālo kompetenču identificēšana un treniņš.

Pārskatiet, vai vide ir tāda, lai negatīvajiem līderiem būtu iespējas sevi parādīt arī pozitīvā gaismā. Ja nav, vai jums ir idejas, kā tādu radīt? Katram bērnam ir nepieciešams saņemt noteiktu daudzumu uzmanības, noteiktu daudzumu smieklu. Ja viņš nevarēs to saņemt pozitīvā veidā, viņš smiesies par citiem bērniem un arī par jums.

Pārskatiet iespējamās motivācijas šādai uzvedībai – vai tā ir saistīta ar bērna nevēlēšanos izskatītos dumjam klasesbiedru priekšā, jeb viņam vienkārši nav nekāda priekšstata, kāda ir piemērota uzvedība. Ja viņš negrib zaudēt savu reputāciju, viņš var vienkārši ņirgāties par jums.

Vērojiet savu uzvedību. Ja uz bērna mēģinājumiem „izgāzt” stundu jūs reaģēsiet pārāk maigi, ignorēsiet to, bērns sapratīs, ka viņš var turpināt. Ja reaģēsiet pārāk asi un nežēlīgi, visa klase, jūtot viņam līdzi, aizies viņa pavadā. Parasti klase identificējas nevis ar pieaugušo, bet ar to, kuru soda. Svarīgi ir pamanīt pirmos signālus, kas vērsti pret vienaudžiem. Ja ignorēsiet tos, ar laiku bērns (vai arī visa klase) vērsīsies arī pret jums vai citiem pedagogiem.

Vērojiet savu emocionālo reakciju. Ja ņemsiet personiski, bērniem būs jautri. Bērni jūs redz kā tēlu, kā īpašu cilvēku, nevis kā ikdienas cilvēku (tāpēc viņi bieži ir pārsteigti, ieraugot audzinātāju lielveikalā vai arī pludmalē). Līdz ar to viņi, redzot emocionālas reakcijas, zaudē orientierus un nereti – arī drošu psiholoģisku pamatu zem kājām.

Mēģiniet atrast iespēju izrunāties par bērna uzvedību ar bērnu zem četrām acīm. Kā veidot šāda veida sarunas, tā ir atsevišķa tēma, bet būtiskākais ir ļaut runāt pašam bērnam, nereaģēt uz viņa uzvedību, bet spēt lasīt starp vārdiem, saprast viņa motivāciju. Tas izklausās sarežģīti, bet tas ir vienkāršāk nekā stāvēt klases priekšā un klausīties apvainojumos. Arī te var palīdzēt Dusmu kontroles spēle.

Cik daudz iesaistīt vecākus risinājumu meklēšanā?

Iesaistīt vecākus lielākoties ir neproduktīvi, jo, kā jau runājām, klases dinamika nosaka lomas, kādas ieņem bērni, nevis sarunas ar vecākiem. Tajā brīdī, kad bērns sper soli pāri skolas slieksnim, viņa uzvedība un reakcijas mainās, un vecākiem ir mazas iespējas to ietekmēt. Protams, vecāki var modelēt iespējamās situācijas, atbildes reakcijas ar Dusmu kontroles spēles palīdzību, viņi var sadarboties ar skolu bērna trūkstošo prasmju identificēšanā un pilnveidošanā, bet tomēr viņu iespējas ir limitētas. Ja vēlaties mainīt klases dinamiku, jāstrādā ir ar klasi, turklāt vecākajās klasēs labāk noderēs Pasaki sev. Pasaki citiem, jo tā stiprina pašapziņu, palīdz atklāt pozitīvos resursus sevī un citos, iedvesmotiem labiem darbiem.

Lai izturība un iedvesma!

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz izaicinājumiem:


Spēle "Izdarīt"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā