Uzvediba.lv - Lasītava

Atgriešanās skolā pēc bulinga pieredzes. Kā vecāki var palīdzēt bērnam, iesaka speciāliste

Fri, 28 Aug 2026 13:00:00 +0000

Artis Gulbis/LSM.lv

Autori: Līga Bērziņa (Uzvediba.lv vadītāja, pedagoģe, LSM autore)

Atzīsim – skolas sākumu ar prieku negaida gandrīz neviens, bet ir bērni, kuri nevēlas atgriezties skolā daudz vairāk nekā citi. Tie ir bērni, kuri ir piedzīvojuši bulingu, izolēšanu vai citus pāridarījumus. Daudzi cer, ka vasara būs pietiekama ilga, lai dzīve sāktos kā no jaunas lapas, tomēr realitātē tas ir iespējams tikai ar nopietnu pieaugušo iesaisti un plānošanu. Pagātnes sāpīgie notikumi nekur nepazūd. Vēl vairāk – sākoties jaunajam mācību gadam, pēc pirmajām mierīgajām nedēļām senie uzvedības modeļi klasē nereti atjaunojas ar vēl lielāku spēku.

Trauksme sākas jau augustā

Vasara bērnam ir laiks, kad viņš beidzot jūtas drošāk. Bet augusta vidū ģmenēs pamazām sāk atgriezties sarunas par mācībām, bērnā mostas bailes: "Ja nu viss būs kā iepriekš?" Dažiem bērniem trauksme izpaužas kā bezmiegs, dusmas, galvassāpes, negribēšana runāt par skolu vai pat cerība, ka vasara nekad nebeigsies.

Vecākiem ir svarīgi šīs sajūtas pamanīt un nepieprasīt no bērna "Domā pozitīvi!", "Šogad gan jau viss būs labi", "Tu izdzīvosi!", bet gan pieņemt viņa emocijas: "Es redzu, ka tev ir grūti domāt par skolu. Gribi pastāstīt, kas tieši uztrauc?"

Kā runāt ar bērnu par skolas sākumu?

Daudzi vecāki un vecvecāki sāk ar slēgtajiem jautājumiem, kā "Vai tu gaidi skolas sākumu", "Vai esi gatavs?", bet bērns var sajust spiedienu atbildēt "jā", pat ja tā nejūtas. Pieaugušie parasti nomierinās, un bērns iemācās sniegt sociāli pareizas atbildes, lai izvairītos no sarežģītām sarunām.

Labāk uzdot atvērtus jautājumus, piemēram:

Kuros brīžos skolā tu nejūties labi?
Kas tev palīdz justies labāk, ja kāds sāk tevi kaitināt?
Kam tu vari lūgt palīdzību, ja tev skolā klājas grūti?
Ko tu gribētu, lai skolotāja vai skolotājs zina par tevi šajā mācību gadā?
Kas palīdz tev justies drošāk, kad jāiet uz skolu?
Kuri ir tavi vislaimīgākie brīži skolā?
Vai ir kāda vieta skolā, kur tu jūties drošāk nekā citur?
Kas tev pagājušajā gadā skolā bija visgrūtākais?
Vai ir kādi cilvēki skolā, ar kuriem tu jūties īpaši droši vai labi?
Ko tu gribētu darīt citādi, ja kāds šogad sāk tevi pazemot?
Kas tev palīdz saglabāt mieru, ja kāds tevi kaitina vai sadusmo?
Vai tu vēlētos, lai mēs kopā izdomājam, kā pasargāt tevi no apcelšanas?
Kurš no pieaugušajiem skolā, tavuprāt, vislabāk saprot bērnu problēmas?
Vai tu gribētu, lai mēs pirms skolas sākuma runājam ar skolotāju par tavu pieredzi?
Kas tev pagājušajā gadā skolā lika justies visdrošāk un kas – visnedrošāk?
Vai tev ir bažas, ka kādi cilvēki šogad varētu izturēties slikti pret tevi?
Ko tu vēlētos, lai mēs kā ģimene darām citādāk?
Pie kā tu justos droši vērsties skolā, ja kāds sāk kaitināt vai pazemot?
Kas būtu vislielākais atbalsts no manis vai skolotājiem šajā situācijā?
Vai tev ir stratēģijas, kas palīdz trauksmainos brīžos? Gribi, lai tās izdomājam kopā?
Kam ir jāmainās, lai šis mācību gads var būt citādāks nekā iepriekšējais?

Ko iesākt ar bērna trauksmi?

Ja bērns dalās ar savām bažām vai stāsta par situācijām skolā, kurās jūtas apdraudēts, vecākiem svarīgi ir ne tikai uzklausīt viņu, bet arī rīkoties.

Nepietiek pateikt "Viss būs labi!" – bērnam nepieciešams redzēt, ka pieaugušie viņu aizstāv un palīdz risināt problēmas.

Nekādā gadījumā nesāciet rīkoties bez saskaņojuma ar bērnu! Varat pajautāt – "Vai vēlies, lai par šo pastāstu skolotājai?" vai "Ko tu gribētu, lai es daru šajā situācijā?", "Kā es tev varu palīdzēt?".

Daļa speciālistu uzskata, ka runāt ar skolas personālu bez bērna akcepta var nodarīt vēl lielāku kaitējumu, pat ja vecākiem šķiet, ka tas ir nepieciešams bērna drošības dēļ.

Ja bērns jau ir piedzīvojis mobingu, bet pēc sarunām situācija nav mainījusies vai pat kļuvusi sliktāka, vecāku sarunas ar skolu, viņam nezinot vai pretēji viņa vēlmei, var radīt bezpalīdzības, nodevības vai kauna sajūtu.
Šī pieeja uzsver, ka bērna piekrišana ir ļoti būtiska – viņam ir tiesības noteikt, kas un kā tiek pastāstīts. Vecāki var palīdzēt bērnam sagatavoties sarunai ar skolotāju, kopīgi formulēt, ko tieši viņš vēlas vai nevēlas, lai citi zina, kā arī piedāvāt citu risinājumu, piemēram, konsultāciju ar psihologu bez detalizētas situācijas nodošanas klases audzinātājam vai konsultāciju ar speciālistu ārpus skolas.
Daži speciālisti pat uzskata, ka bērna līdzlemšana ir būtisks solis, lai atjaunotu viņa drošības un uzticēšanās sajūtu pēc traumatiskas pieredzes.

Ko var izdarīt pirms skolas sākuma?
Sarunāt tikšanos ar skolas personālu. Vecāki var laicīgi sazināties ar klases audzinātāju, skolas psihologu vai vadību un pārrunāt bērna pieredzi – kas noticis, kā bērns reaģē, kādus signālus pieaugušie var pamanīt, ja situācija atkārtojas. Tas palīdz izveidot drošības tīklu jau no pirmās dienas.
Apmeklēt skolu kopā ar bērnu. Ja iespējams, izstaigāt telpas, satikt skolotāju vai atbalsta personas. Tas samazina neziņu un palīdz bērnam vizuāli atcerēties drošās vietas skolā.
Atgādināt bērnam viņa stiprās puses. Pieminēt situācijas, kad viņš ir ticis galā ar grūtībām, atgādināt par draugiem, interesantiem mācību priekšmetiem vai pulciņiem, kas var palīdzēt justies labāk.
Apmeklēt psihologu. Arī viena vai divas sarunas ar psihologu var palīdzēt bērnam sakārtot domas un saņemt emocionālu atbalstu pirms mācību gada sākuma.
Kopā ar bērnu apsvērt skolas maiņu. Tas nenozīmē, ka lēmums par skolas maiņu noteikti jāpieņem, taču apziņa, ka pastāv alternatīvas, var bērnam mazināt slazda un bezizejas sajūtu un var palīdzēt vieglāk pārvarēt ikdienas trauksmi skolā.

Noslēgumā
Bulings skolā – tā nav norma, tas nav nekas tāds, kas bērniem ir jāpiecieš. Vardarbība nav normāla ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ja mēs kā pieaugušie tolerējam vardarbību vienaudžu vidū, tā kļūs par ikdienas normu arī ārpus skolas. Tieši tāpēc mūsu kā vecāku iesaiste un atbalsts sadarbība ar skolu, profesionāla pedagogu un atbalsta personāla rīcība, kā arī drošības sajūtas atjaunošana ir galvenie faktori, kas palīdz bērnam noticēt, ka šis mācību gads var būt citāds.

LSM raksts

Izdrukājama sarunu spēle
Lejupielādēt bezmaksas spēli

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz izaicinājumiem:
Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"
Dusmu kontroles spēle
Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”
Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Vasaras brīvlaika trauksme - kā ar to strādāt?

Thu, 30 Jul 2026 10:00:00 +0000

Vasaras atvaļinājums un brīvlaiks ne vienmēr ir mierpilnās, ilgi gaidītās atpūtas laiks. Domas par pienākumiem un trauksme par neskaidro nākotni ik pa laikam savelkas cieši ap mums, un mēs nevaram atslābināties un atpūsties.

Bet tas nav pamats bēdām – ar satraukumu par nākotni, ar neskaidrību par šī brīža situāciju ir iespējams strādāt. Labākais palīgs no uzvedība.lv resursiem ir spēle “Motivācija. Vērtība. Vajadzības”. Tā ir spēle, kas ļauj godīgi palūkoties pašiem uz sevi un savām izvēlēm. Vai manas vērtības saskan ar to, kas tiek kultivēts manā darba vidē? Vai esošajās attiecībās tiek apmierinātas manas vajadzības? Kas ir mana motivācija mācībās?

Ar trauksmi un tās mazo brāli stresu nevar strādāt, tos ignorējot. Bet pašiem ar to tikt galā ir ļoti grūti, nepieciešami veselīgi veidi, kādos domāt par satraucošajām situācijām – konstruktīvai pieejai ir liela nozīme. “Motivācija. Vērtības. Vajadzības” ļauj mainīt skatiena virzienu, palūkoties pašiem uz sevi, atrast sevī pamatu. Un tad virzīties uz priekšu, godīgi izvērtējot, vai ārpasaules sistēmas un attiecības atbilst mūsu īstajām vērtībām un vajadzībām.

Mums bieži jautā – kā spēlēt spēli “Motivācija. Vērtības. Vajadzības”. Spēlē ir iekļautas idejas spēlēšanai, bet metodoloģiju atradīsiet arī šeit.

Lai izdodas!


Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas"	Spēle: "Motivācija. Vērtības. Vajadzības"	Spēļu komplekts: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas" un "Motivācija. Vērtības. Vajadzības"

Kāpēc bērni klasē klusē?

Thu, 30 Apr 2026 07:57:00 +0000

Bieži bulingu skolā raksturo kā atklātu izsmiešanu, apsaukāšanu, grūstīšanu vai draudus. Taču ir vēl viena pazīme vai izpausme, kuru bieži neatpazīst pat pieredzējuši un ļoti empātiski pedagogi - apklusināšana.

Tā ir bulinga, sociālās agresijas vai vienaudžu vardarbības izpausme, kas izskatās kā nejauša uzvedība, bet parasti tā ir ilgstoša, atkārtota, mērķēta un saistīta ar viena bērna vai grupas dominanci pār vienu bērnu, grupu, visu klases kolektīvu vai pat pedagogiem.

Šis bērns vai bērnu grupa kontrolē citu uzvedību ar skatieniem, smīniem, nopūtām, acu pārgriešanu, sarkastiskām piezīmēm, ignorēšanu vai kolektīvu klusumu. Idejas tiek izsmietas, notiek sačukstēšanās citu bērnu runas laikā vai pat tiek runāts pedagogam pāri.

Pedagogi nereti nespēj izskaidrot bērnu uzvedību, piemēram:

👉 Bērns paceļ roku, bet, pamanot klasesbiedru smīnu, to nolaiž.

👉 Bērni zina atbildi, bet klusē, jo kļūdīšanās maksā pārāk dārgi.

👉 Viņiem ir idejas, bet viņi tās patur pie sevis.

👉 Viņi nepalīdz pedagogam, jo tiks nosaukti par mīluļiem.

Šādās klasēs ir grūti pamanīt pāridarītāju uzvedību, bet pazīmes gan nav iespējams nepamanīt un ignorēt:

🔎 bērni reti piesakās runāt brīvprātīgi
🔎 viņi atbild īsi un nedroši
🔎 izvairās skatīties viens otram acīs pat no rīta sasveicinoties (ja klasesbiedri vispār vēl sasveicinās)
🔎 smejas nevis kopā, bet par kādu
🔎 valda saspringta, nedroša atmosfēra
🔎 starpbrīžos bērni turas atsevišķi vai mazās grupās, un šīs grupas veidojas kā sociālās aizsardzības formula pret pāridarītājiem
🔎 klasē ir maz spontāna prieka un savstarpēja siltuma
🔎 kļūdīšanās šķiet bīstama
🔎 daži bērni kļūst gandrīz “neredzami” utt.

Tie ir tikai daži piemēri, be tādā klasē cieš ne tikai emocionālā vide, bet arī mācīšanās kvalitāte — bērni mazāk iesaistās, mazāk eksperimentē un retāk uzdod jautājumus. Šādās klasēs ir grūti vadīt stundas, laiks velkas ļoti lēnām, jo klase ir iemācījusies, ka drošāk ir paklusēt.

Apklusināšana ir bīstama, jo tā atņem bērniem balsi, drosmi un piederības sajūtu. Daudzi bērni šādā klasē jutīsies pazemoti, nedroši vai vientuļi. Arī tie, kuri nav pāridarītāju tiešais mērķis.

Ko darīt?

Ja klasē jau notiek apklusināšana no dominējoša bērnu grupas puses, drošība jāveido nevis ar publiskām “saliedēšanas spēlēm”, bet ar strukturētiem un pārdomātiem soļiem. No zinātniskās perspektīvas vispirms jāsamazina bērnu ievainojamība: nevajadzētu izmantot aktivitātes, kur skolēniem publiski jāatklāj personīga informācija, jāraksta anonīmas zīmītes viens otram vai jādalās jūtās visas klases priekšā, jo pāridarītāji to var izmantot pret citiem. Efektīvāk ir stratēģiski pārsēdināt bērnus, sadalot dominējošo grupu, organizēt darbu pāros vai mazās pedagoga veidotās grupās un dot uzdevumus ar skaidrām lomām, lai neviens nevarētu kontrolēt visu klasi.


Kā sēdināt bērnus klasē?	Lomas klasē

Svarīgi ir arī noteikt skaidras normas: nepieļaut smīnus, komentārus no vietas, čukstēšanu citu runas laikā, runāšanu pāri pedagogam vai sociālu izstumšanu. Incidenti jāaptur mierīgi un uzreiz, fokusējoties nevis uz kāda vai kādu vainošanu, bet uz ietekmi: kad par kādu smejas, bērni pārstāj iesaistīties un klase zaudē psiholoģisko drošību. Tikai pēc tās atjaunošanas var sākt īstu saliedēšanas ciklu.

❗Klasē, kur valda apklusināšana, bērniem nevajag vairāk drosmes — viņiem vispirms vajag vairāk drošības.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Pozitīvas vides veidošanai klasē, var būt palīdzošas šīs spēles:


"Kā tev klājas skolā un darbā?"	Sarunu aplis lieliem un maziem

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas."

Kāpēc bērnam nevajadzētu teikt: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!"

Tue, 31 Mar 2026 08:00:00 +0000

Ja jūs zinātu, cik daudzas uzvedības problēmas sākas ar to, ka pieaugušie bērnam ir pateikuši: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!".

Šādu pieeju bērni var saprast ļoti burtiski un mēģināt risināt patstāvīgi problēmas, kuras pēc būtības jārisina pieaugušajam - piemēram, norādīt kādam bērnam, lai uzvedas klusāk, mēģināt izšķirt kautiņus, aizrādīt vienaudžiem par pārāk lielu datorlietošanas laiku. Un risina tādā veidā, kādā prot.

Šāda pieeja liek bērniem pieaugt, bet reizēm tā liek pieaugt pārāk ātri.

Šāda pieeja var izraisīt arī apjukumu, jo, ja viņš ir vērsies pēc palīdzības pie pieaugušā, tas nozīmē, ka viņam trūkst kādas zināšanas, lai atrisinātu konkrēto situāciju. Jā, reizēm trūkst tikai iedrošinājums, bet reizēm - rīcības formulas. Ja mēs vienkārši pasakām "Tiec pats galā", mēs viņu acīs varam zaudēt autoritāti un uzticību. Vai arī sapratuši, ka mums nav atbilžu. Mums patiešām reizēm trūkst atbildes, bet atklāti pasakot "Es nezinu, kā es rīkotos šādā situācijā. Padomāsim kopā" ir pilnīgi cita atbilde nekā "Tev vajag censties vairāk", "Es tavā vecumā..."...

Tad nebrīnāmies, ja bērni ar laiku pārstāj runāt par savām trauksmēm, bažām, bailēm, vairs nelūdz palīdzību un padomu. Ja viņi ir sapratuši, ka viņiem jātiek galā pašiem ar visu, viņi klusē.
Tā pazūd viņu ticība mums - pieaugušajiem kā uzticamiem pavadoņiem sarežģītās situācijās un ekstremālos gadījumus - ticību, ka vispār kāds grūtos brīžos viņam var palīdzēt.

Vienlaikus ar bērna patstāvības audzināšanu, problēmu risināšanas prasmēm ir vērts bērnam mācīt sadarbību un paļaušanos. Tā ir daudz sāpīgāka mācība, jo bieži sagādās vilšanos.
Vecāki nereti, nespējot izturēt bērna vilšanās sāpes, iesaka, ka patiešām labāk visu ir darīt vienam pašam. Tomēr jūs esat novērojuši, ka arī pieaugušo pasaulē bieži ir sastopami cilvēki, kuri paliek darbos līdz vēlai naktij, publiski deklarējot - kāpēc man viss vienam jādara? Šādi cilvēki, iespējams, ir lieliski profesionāļi, tomēr veiksmei vēl ir nepieciešama spēja deleģēt uzdevumus, spēja sadarboties komandā, spēja paļauties, spēja dot skaidrus darba uzdevumus un citas prasmes.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Labs atbalsts šajā ceļā būs šīs spēles:


"Kā tev klājas skolā un darbā?"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Mājasdarbi bez strīdiem: kā iemācīt bērnam koncentrēties un sākt darīt?

Wed, 18 Mar 2026 11:00:00 +0000

Mājasdarbu pildīšana pārvēršas nebeidzamos strīdos un čīkstēšanā? Piecu minūšu uzdevumam aiziet vairāku stundu cīņa? Bet tas tomēr bērnu nemotivē nākamajā dienā vienkārši piesēsties un izpildīt tos nelaimīgos piecminūšu uzdevumus?

Spēja fokusēties noderēs visu dzīvi. Kā trenēt bērnu (un reizēm - arī pieaugušo) spēju koncentrēties darbam?

Sāksim ar patīkamām lietām. Ja bērns spēj ar kaut ko spēlēties stundām ilgi, ļaujiet to darīt un pat veiciniet. Tā ir laba zīme, jo tas nozīmē, ka bērns vispār spēj koncentrēties uz kaut ko. Patiešām!

Jau no mazotnes māciet un mācieties bērna uzmanību nedaudz "pārvilkt" pāri pacietības robežai. Piemēram, bērns liek klucīšus un tad metas pie nākamās rotaļlietas. Neuzkrītoši atgriezieties pie šīs rotaļas un mudiniet uzlikt vēl vienu klucīti, tad vēl vienu, tad sagraut torni un tad celt no jauna. Vai spēlēties ar bumbu dažāds veidos - to slēpt, tad ripināt, tad mētāt, tad apģērbt, tad nest sainītī, tad auklēt kā lelli utt. Ja bērns uzzīmē apli uz papīra un ņem nākamo apli, mudiniet piezīmēt ko klāt un tad vēl un vēl. Iesaistieties arī jūs zīmēšanā (ar bērna atļauju, protams). Tas palīdzēs ne tikai iztēlei, bet arī veicinās bērna spēju safokusēt uzmanību vienai aktivitātei.

Māciet bērnam pārvarēt garlaicību. Vienkārši garlaikoties. Ja bērns saka "Man ir garlaicīgi", nemetaties viņu uzreiz izklaidēt. Aprunājieties, kā viņš šo laiku plāno aizpildīt. Spēja garlaikoties noderēs visu dzīvi, jo mums ikvienam arī darbā jādara dažādas garlaicīgas lietas, lai nopelnītu algu. Ir cilvēki, kuru darbs ir aizraujošs visu laiku, bet parasti viņi ir daudz strādājuši un mācījušies (arī garlaicīgas lietas), lai nonāktu tik tālu.

Ar ko sākt?

Veidojiet rutīnu. Ideālajā pasaulē bērni izmācās, uzreiz atnākot no skolas. Lai cik tas interesanti neskanētu, bet katra novilcinātā pus stunda samazina varbūtību, ka darbiņi tiks izpildīti laikā. Māciet bērnu izmantot enerģiju, kas vēl ir pēc skolas.

Ja bērns vēlas paēst, aiciniet pirms ēšanas bērnu veidot plānu. Izrunājiet uzreiz, kas tieši šajā vakarā jāizdara un uzrakstiet to uz papīra. Ja mājasdarbi ir tikai elektroniski, tik un tā aiciniet uzrakstīt uz papīra un turēt acu priekšā - kalendāri ekrānos parasti ir bīstami tuvu sociālajiem medijiem, video un sarunām ar draugiem. Aiciniet plānu turēt acu priekšā.

No sākuma palīdziet izvērtēt, kas sarakstā ir vissvarīgākais. Mācoties neatlikt svarīgākās (un nereti - sarežģītākās lietas), bērni iemācīsies, ka gandarījuma sajūta par padarīto darbu iedod enerģiju nākamajiem darbiņiem un darbiņi veicas daudz ātrāk.

Daudziem bērniem (un arī pieaugušajiem) palīdz izdarīto lietu izsvītrošana. Tā ir laba sajūta – pārsvītrot padarīto darbu. Motivācijai nav jābūt saldumu vai naudas veidā.

Izveidojiet motivācijas sistēmu. Nemierīgākiem bērniem patiešām ir vērts nosvinēt katru uzdevumu, kas izpildīts bez novēršanās. Vēlāk - katru dienu. Pamazām spēja fokusēties izveidosies kā ieradums (ne visiem gan), bet jums nevajadzēs aplaudēt pēc katra "cik ir 2+2?". Motivācijām nav jābūt konfektēm, labākā motivācija parasti ir jūsu uzmanība. Te palīdzēs Pasaki sev. Pasaki citiem.

Nereti bērni vilcinās pildīt uzdevumus, jo, strīdoties ar vecākiem, viņi dabū vecāku laiku. Ļoti nervozu un nekvalitatīvu, bet tomēr. Labāk apsoliet, ka kopā pēc tam uzspēlēsiet kādu galda spēli. Vai dzersiet tēju kopā un aprunāsieties par dzīvi! Un noteikti turiet savu solījumu.

Ir cilvēki, kuriem ir pietiekami augsta motivācija un koncentrēšanās spējas, lai varētu strādāt jebkur, bet kopumā vide vai nu traucē vai palīdz. Pavērojiet, kas notiek ar troksni. Daudziem bērniem koncentrēties palīdz austiņas un piemērota mūzika tajās. Tas novērsīs uzmanību no kaitinošiem trokšņiem, tai skaitā televizora, brāļiem un māsām utt.

Palīdz kārtība uz galda! It īpaši, ja uz tā nav rotaļlietu, ekrāna ar videospēlēm, haosa un ēdiena.
Paskatieties, kas notiek ar datorlaiku – ja mājās ekrānam ir noteiks laiks, ir bērni, kuri, tuvojoties noliktajam laikam - vairāk nevarēs koncentrēties uz mācībām, tās būs pavirši izpildītas. Tad labāk ir ieviest sarežģītāku sistēmu - piemēram, ekrāna laiks ir tikai pēc tam, kad darbiņi ir izpildīti un soma - salikta.

Mēģiniet neatlikt mājasdarbus pēc vakariņu paēšanas. Neliela maltīte palīdzēs fokusēties, bet bagātīgas vakariņas radīs miegainumu.

Ja ar fokusēšanos ir pavisam sarežģīti, motivējiet bērnu pamācīties vismaz 5 minūtes bez novēršanās. Uzlieciet modinātāju - piemēram, virtuves pulksteni vai kādu citu interesantu ierīci. Tad paslavējiet bērnu un ķeraties klāt nākamajai piecminūtei. Sāciet ar maziem soļiem. Nepalīdziet, nedomājiet bērna vietā, bet atbalstiet.

Paskatieties, kas īsti notiek ar tiem mājasdarbiem. Jums tie noteikti nav jāpilda bērna vietā (tas pat ir nevēlams), bet paskatieties, ko īsti bērns neprot. Reizēm bērni nobīstas no apjoma, tad māciet sadalīt uzdevumus mazākos posmos. Reizēm teksti šķiet sarežģīti, tad kopā pārdomājiet tos. Domājiet skaļi, lai bērns saprot jūsu domu gaitu. Ļaujiet sev kļūdīties un droši labojiet sevi.
Ja viss tomēr šķiet sarežģīti, neapspiediet bērna frustrāciju, bet māciet to paust konstruktīvā veidā. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēle.

Māciet un mudiniet lūgt palīdzību, ne tikai jums, bet arī uzzvanīt kādam no klases, lūgt palīdzību vecākajam brālim vai māsai, vai reizēm nākas arī iesaistīt visu dzimtu vai pat Facebook.

Pārbaudīt vai nepārbaudīt mājasdarbus?

Mēs ierosinām uzticēties! Jo kontrolējošāki vecāki, jo mazāka motivācija bērnam ir uzņemties atbildību pašam. Varbūt iesākumā bērns aizmirsīs grāmatas, burtnīcas, sporta tērpu un varbūt pat skolas somu, bet tas viņam palīdzēs atklāt savus veidus, kā organizēt dzīvi. Ir bērni, kuri nespēj atrast darba burtnīcu, jo to tur ielikuši vecāki.

Pavērojiet sevi. Vai spējat izdarīt darbu nenovēršoties? Ja spējat, varbūt kādreiz arī pakomentējiet - vispirms izdarīšu šo darbiņu, un tad varēšu palasīt grāmatu. Jūs esat labākais paraugs bērnam. Varbūt viņi nav aizdomājušies, kāpēc viņiem visu vakaru jānīkst pie grāmatām, kamēr jūs lasāt, sarunājaties vai skatāties TV. Ja bērns redzēs jūsu plānošanas ceļu, viņam būs vieglāk organizēt sevi. Ir, ir, protams, bērni, kuri sen ir kļuvuši par labākiem organizatoriem par viņu vecākiem.

Plānošana pāri visam! Nosakiet stingras robežas, līdz cikiem darbiņiem ir jābūt izdarītiem. Protams, var gadīties ikvienam, ka vēsture kaut kas jāpilda vēl pirms vai pēc pusnakts, bet tā nevar būt sistēma. Ja vēsturē tomēr kaut ko ir iespējams atrast internetā, tad vecāki noteikti nevarēs atrast veikalu, kur pēc pusnakts tirgo mulinē diegus.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz mājasdarbu izaicinājumiem:


Spēle "Izdarīt"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Ieskaties arī Bezmaksas resursu krātuvē:


Motivācijas soļi	Mans nedēļas mērķu plāns

Negatīvais līderis klasē – kā rīkoties vecākiem un pedagogiem

Wed, 11 Mar 2026 11:00:00 +0000

Katrā darbnīcā, seminārā Uzvediba.lv saņem daudzus jautājumus par negatīvajiem līderiem.

Ikviena grupa ir kā dzīvs organisms, un ikvienā grupā būs gan pozitīvie līderi, gan negatīvie. Pat, ja mēs paņemtu no katras klases mierīgākos bērnus, ievietotu vienā telpā, redzētu, ka pēc noteikta laika kāds paliktu dinamisks, uzņemtos vadību, bet kāds kļūtu nemierīgs un mēģinātu ietekmēt dinamiku citā virzienā. Ikviens pedagogs ir piedzīvojis to, ka klases nemierīgākā bērna prombūtnē viņa lomu sāk pildīt kāds ikdienā kluss un nemanāms bērns.

Tas ir sarežģīts process, kā vara un enerģija nonāk vienas vai otras grupas rokās un kā veidojas klases, kurās mācīties ir stilīgi, disciplīnu un klusumu regulē pat paši bērni, bet ir klases, kurās mācās „tikai zubrilas, lūzeri un vārguļi”. Tāpēc mēs redzam, ka klasēs pēc audzinātājas nomaiņas, kāda bērna aiziešanas vai gluži otrādāk – pienākšanas klāt vai kādām citām pārmaiņām mierīga klase spēj pavisam īsā brīdī pārvērsties par mežoņu baru. Tas pats, starp citu, ir attiecināms arī uz pieaugušo kolektīviem. Līdzsvars ir trausls.

Gan pedagogi, gan bērni ir pārsteigti, cik daudz var izmainīt viens bērns. Kādā klasē, kur pievienojās viens otrgadnieks, klases gudrākie zēni ne tikai kļuva par nesekmīgajiem, bet arī vairāki uzsāka smēķēt.

Ko darīt, ja jūsu bērns kļuvis par negatīvo līderi?

Ja jūsu bērns ir negatīvais līderis, ja skolā pedagogi ir zaudējuši ticību jūsu bērnam, meklējiet vidi, kur bērns varētu parādīt sevi pozitīvā gaismā, kur viņš varētu uzņemties pozitīvā līdera tēlu. Kustīgiem bērniem tie var būt ir jaunsargi, skauti, sporta nodarbības. Iespējams, viņam labāk noderēs nodarbības, kur nav sacensību un vērtēšanas elementu - tādi var būt tehniskās modelēšanas pulciņi, keramikas nodarbības, kur nenotiek sacensību veicināšana un bērnu salīdzināšana.

Meklējiet un rūpīgi vērojiet. Ja viņš atradīs vidi, kur apliecināties pozitīvi, viņam būs vieglāk kontrolēt savas emocijas un rīcību. Pašapziņas stiprināšanai spēlējiet Pasaki sev. Pasaki citiem.

Veiciniet bērna patstāvību, spēju pašam pieņemt lēmumus, kritiski domāt. Pārskatiet bērna dzīvi, procesus tajā un uzdodiet sev jautājumu - cik daudz kontroles iespēju bērnam ir pār savu dzīvi. Tieši pārlieku kontrolējošu un pārlieku nekontrolējošu vecāku bērni ir riska grupā. Jūsu uzdevums nav vadīt bērnu cauri skolai, jūsu uzdevums ir būt kontaktā, atbalstīt, sniegt padomus, ja tos lūdz un radīt drošības sajūtu, lai tieši jūs būtu pirmais, kas uzzina, kādi sarežģījumi ir bērnam.

Pārskatiet, cik paredzama un stabila ir bērna dzīve. Ja bērns iet cauri nepārtrauktiem pārmaiņu procesiem, ja viņa dzīvē valda liela nenoteiktība, viņš var meklēt veidus, kā kontrolēt apkārtējo vidi.

Ko darīt, ja jūsu bērns cieš no negatīvā līdera?

Ja negatīvais līderis ņem virsroku un sāk vērsties pret jūsu bērnu, pavaicājiet savam bērnam, vai viņam ir nepieciešama palīdzība. Vislabāk būtu sākt ar dažādu taktiku izskatīšanu. Iesakiet bērnam aprunāties ar skolotāju (jā, starp citu, daudzos gadījumos tieši bērni ir labi padomdevēji pedagogiem). Aiciniet bērnu izmēģināt dažādas taktikas. Tās var atrast arī Dusmu kontroles spēles risinājumu kartītēs, Atpazīsti vardarbību plakātā, kā arī ļoti laba problēmu risināšanas struktūra ir spēlē Nosargāt internetā. Daudzas ģimenes un pedagogi to izmanto arī ikdienas situāciju risināšanai.

Nezvaniet uzreiz uz skolu vai vecākiem. Ja vēlaties to darīt, izrunājiet ar savu bērnu un lūdziet viņam atļauju. Ja viņš neļauj, respektējiet viņu, jo viņam ir savi iemesli. Iespējams, viņš ir redzējis, kas notika ar bērnu, kurš iepriekš pasūdzējās. Iespējams, viņš jūt atbalstu no jūsu puses un domā, ka pats tiks galā. Ļaujiet viņam pašam meklēt ceļus. Atbalstiet viņu! Tomēr skaidrojiet, ka sūdzēšanās un palīdzības lūgšana ir divas dažādas lietas. Ja ir apdraudēts viņš vai citi, ir jāziņo.

Ko darīt, ja jūs esat pedagogs, kura klasē dominē negatīvais līderis?

Ja pirmās skolas dienas bija mierīgas, un tad viss ar katru dienu kļuva sarežģītāk, ir vērts pieaugušajiem un bērniem atbildību par notiekošo dalīt uz pusēm.

Ikvienam bērnam ir nepieciešam meistarības sajūta. Ja skatāmies no pieaugušo perspektīvas, jāsaprot, kādā vidē šī negatīvā līderība veidojas. Nereti iemesls ir banāls – ir pedagogi, kuri runā par ātru, kuri neseko līdzi, vai bērns mācību vielu saprot. Ir bērni, kuriem šķiet, ka izsmiet skolotāju ir daudz vienkāršāk, nekā pateikt –„Es atvainojos, es nesapratu, ko Jūs teicāt.” Labākajā gadījumā bērns vienkārši pateiks, ka matemātika vai vēsture ir garlaicīga.

Tomēr tas parasti maskē daudzas citas problēmas - pārāk ātrs vai pārāk lēns mācību temps, nespēja izsekot līdzi, kompetenču trūkums sadarboties grupā vai gluži otrādāk – strādāt individuāli utt. Ja bērns nesaņems pozitīvu atgriezenisko saiti, kas labi padodas, viņš var censties sasniegt meistarību, terorizējot klasesbiedrus vai pedagogus. Tādos gadījumos palīdz bērna trūkstošo individuālo kompetenču identificēšana un treniņš.

Pārskatiet, vai vide ir tāda, lai negatīvajiem līderiem būtu iespējas sevi parādīt arī pozitīvā gaismā. Ja nav, vai jums ir idejas, kā tādu radīt? Katram bērnam ir nepieciešams saņemt noteiktu daudzumu uzmanības, noteiktu daudzumu smieklu. Ja viņš nevarēs to saņemt pozitīvā veidā, viņš smiesies par citiem bērniem un arī par jums.

Pārskatiet iespējamās motivācijas šādai uzvedībai – vai tā ir saistīta ar bērna nevēlēšanos izskatītos dumjam klasesbiedru priekšā, jeb viņam vienkārši nav nekāda priekšstata, kāda ir piemērota uzvedība. Ja viņš negrib zaudēt savu reputāciju, viņš var vienkārši ņirgāties par jums.

Vērojiet savu uzvedību. Ja uz bērna mēģinājumiem „izgāzt” stundu jūs reaģēsiet pārāk maigi, ignorēsiet to, bērns sapratīs, ka viņš var turpināt. Ja reaģēsiet pārāk asi un nežēlīgi, visa klase, jūtot viņam līdzi, aizies viņa pavadā. Parasti klase identificējas nevis ar pieaugušo, bet ar to, kuru soda. Svarīgi ir pamanīt pirmos signālus, kas vērsti pret vienaudžiem. Ja ignorēsiet tos, ar laiku bērns (vai arī visa klase) vērsīsies arī pret jums vai citiem pedagogiem.

Vērojiet savu emocionālo reakciju. Ja ņemsiet personiski, bērniem būs jautri. Bērni jūs redz kā tēlu, kā īpašu cilvēku, nevis kā ikdienas cilvēku (tāpēc viņi bieži ir pārsteigti, ieraugot audzinātāju lielveikalā vai arī pludmalē). Līdz ar to viņi, redzot emocionālas reakcijas, zaudē orientierus un nereti – arī drošu psiholoģisku pamatu zem kājām.

Mēģiniet atrast iespēju izrunāties par bērna uzvedību ar bērnu zem četrām acīm. Kā veidot šāda veida sarunas, tā ir atsevišķa tēma, bet būtiskākais ir ļaut runāt pašam bērnam, nereaģēt uz viņa uzvedību, bet spēt lasīt starp vārdiem, saprast viņa motivāciju. Tas izklausās sarežģīti, bet tas ir vienkāršāk nekā stāvēt klases priekšā un klausīties apvainojumos. Arī te var palīdzēt Dusmu kontroles spēle.

Cik daudz iesaistīt vecākus risinājumu meklēšanā?

Iesaistīt vecākus lielākoties ir neproduktīvi, jo, kā jau runājām, klases dinamika nosaka lomas, kādas ieņem bērni, nevis sarunas ar vecākiem. Tajā brīdī, kad bērns sper soli pāri skolas slieksnim, viņa uzvedība un reakcijas mainās, un vecākiem ir mazas iespējas to ietekmēt. Protams, vecāki var modelēt iespējamās situācijas, atbildes reakcijas ar Dusmu kontroles spēles palīdzību, viņi var sadarboties ar skolu bērna trūkstošo prasmju identificēšanā un pilnveidošanā, bet tomēr viņu iespējas ir limitētas. Ja vēlaties mainīt klases dinamiku, jāstrādā ir ar klasi, turklāt vecākajās klasēs labāk noderēs Pasaki sev. Pasaki citiem, jo tā stiprina pašapziņu, palīdz atklāt pozitīvos resursus sevī un citos, iedvesmotiem labiem darbiem.

Lai izturība un iedvesma!

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Spēles, kas būs lielisks atbalsts gan ikdienas rutīnas veidošanā, gan brīžos, kad nepieciešams mierīgāk paskatīties uz izaicinājumiem:


Spēle "Izdarīt"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Kāpēc bērns nestāsta par bulingu klasē un ko vecāki var darīt?

Wed, 04 Mar 2026 13:00:00 +0000

Tas saistīts gan ar sajūtu, ka viņi ir neveiksminieki un paši gan jau pie visa ir vainīgi, gan ar to, ka viņiem var šķist, ka vecāku iesaistīšanās var visu situāciju padarīt desmit reizes sliktāku.

Tāpēc nesteidzīgas sarunas arī pie Dusmu kontroles spēles vai Mācīties. Draudzēties. Spēlēties varētu palīdzēt saprast, kas īsti notiek bērnudārzā vai skolā.

Pāris lietas, kas varētu palīdzēt bērniem:

Kopīgas aktivitātes, kas palīdz bērnam celt pašapziņu. Bērnu, kurš ir pašpārliecināts, ir grūtāk aizskart. Lai gan ir varmākas, kuri pazemo tieši stiprākos, tādējādi paaugstinot savu pašapziņu, bet, ja bērns jūtas veiksmīgs, viņš reaģēs uz notiekošo veselīgāk, un attiecīgi nebūs tik interesants pāridarītājiem.
Emocionālās imunitātes stiprināšanai palīdz aktivitātes, kas dod veiksmes un gandarījuma sajūtu. Ja bērnam nepārtraukti ir sajūta, ka viņš ir neveiksminieks, tas atspoguļosies uzvedībā. Te liela loma ir arī pedagogiem - rūpīgi ieklausieties, ko pedagogi stāsta par bērniem, kad jūs nākat viņiem pakaļ. Ja tikai sliktu un turklāt vēl bērna klātbūtnē, tas palielina iespēju, ka bērns būs vai nu upuris vai varmāka (vai ieņems abas lomas uzreiz).
Veselīga pašapziņa ir tieši saistīta arī ar paškontroli. Ir svarīgi izrunāt ar bērniem taktikas, kā ignorēt kaitinošu uzvedību un kā saglabāt mieru. Vai vismaz turēt rokas un kājas pie sevis. Tieši jūtīgākie bērni nereti tiek kaitināti līdz viņi neiztur, un tad upuri izskatās pēc varmākām. Ir daudzi iemesli, kāpēc ir būtiski neatbildēt ar vardarbību, un šis ir viens no tiem.
Māciet bērniem aiziet no situācijas. Strīdi, konflikti ir kā magnēts, un, ja bērnam nav spēka aiziet prom, nav spēka ignorēt notiekošo, viņš pakļauj sevi riskam. Ne tikai runājiet, bet mājās pamēģiniet izspēlēt dažādas situācijas. Māciet pamanīt pirmos signālus, kad jādodas prom, jo nereti trauksmains bērns ir tik ļoti ierāvies sevī, ka nemana, kas notiek apkārt un nemaz nezina, kas jāskatās.
Braucot sabiedriskajā transportā, ejot pa ielu, mēģiniet minēt, kā rīkosies citi cilvēki un kāpēc. Spēja pamanīt citus, spēja paredzēt citu uzvedību būs lielisks palīgs bērnam visas dzīves garumā.
Māciet bērniem nesalīdzināt sevi ar citiem. Starp citu, to sāk paši vecāki vai vecvecāki - ja bērns lepojas, ka viņam ir 8 balles, vecāki nevis uzslavē vai painteresējas sīkāk, kā veicās uzdevumā, bet pavaicā - bet cik bija citiem? Tas bērniem rada sajūtu, ka viņiem ir jābūt labākiem par citiem, jābūt tādiem kā citiem, viņi nedrīkst kļūdīties, atšķirties, un ar laiku viņi var zaudēt iekšējos orientierus un sāk pieskaņoties klases noskaņojumam vai līderiem. Māciet viņus ar cieņu izturēties pret citu kļūdām (nekritizējiet un nevērtējiet arī savus kolēģus vai radus bērnu klātbūtnē).
Pamēģiniet būt empātiski pret varmāku. Kopīgi padomājiet, kādi varētu būt viņa rīcības iemesli. Māciet vērot varmāku, viņa ieradumus. Kopīgi izdomājiet, kā varētu nākamreiz rīkoties savādāk. Šim punktam izveidosim atsevišķu ierakstu, jo tieši saprotot, kāpēc varmāka ir tāds, var panākt izmaiņas, it īpaši, ja kolektīva noskaņojuma uzlabošanā izglītības iestādes personāls neiesaistās. Ir ļoti daudzi bērni, kuri ir vardarbīgi tikai tāpēc, ka viņi patiešām nemāk draudzēties, bet to ļoti vēlētos.
Starp citu, šī ir aktivitāte, kur bērni parasti ir stiprāki nekā vecāki.

Tā ir nākotnes līdera spēcīgākā īpašība - spēt saprasties un sadarboties ar dažādiem cilvēku tipiem, arī nepatīkamiem, spēt izprast cilvēku dažādās motivācijas, spēt paredzēt tās un caur šo sapratni - arī ietekmēt. Soli pa solim jūsu bērni arī to iemācīsies!


Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Pozitīva domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli

Mon, 02 Feb 2026 16:00:00 +0000

Pozitīvā domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli. Kāpēc? Jo spēja interpretēt situāciju, spēja redzēt negatīvajās lietās pozitīvo ietekmē noskaņojumu un attiecīgi – emocionālās un fiziskās reakcijas spēku uz notikumiem.

Protams, ir svarīgi visas sajūtas respektēt – gan sāpes, gan arī dusmīgās domas, pieņemt tās, bet neļaut sevi tām vadīt. Kāpēc? Bieži trauksme ir bloķētu emociju rezultāts.

Ir daudzas lietas un aktivitātes ikdienā, ko mēs varam darīt kopā ar bērnu, kurš ir nonācis negativitātes posmā, kad redz pasauli tumšās krāsās:

Spēlējiet cēloņsakarību spēli – mēģiniet izdomāt iespējami daudzus iemeslus, kāpēc audzinātāja kliedza, kāpēc ritenis saplīsa. Mēģiniet izdomāt iespējami dažādus variantus, kas labs var būt no šīs negatīvās situācijas. Piemēram, kas labs var būt, ja klasē bērni pasmējās par tavu kritienu. Atbildes var būt dažādas – tu ieraudzīji, kas ir tavi īstie draugi, varbūt viņi smējās aiz uztraukuma (tā arī mēdz būt pat pieaugušajiem), varbūt viņiem tas izskatījās komiski un viņi nesaprata situācijas nopietnību utt. Starp citu, šī spēle izdodas labāk bērniem nekā pieaugušajiem. Tā var sagādāt daudz jautrības, bet rēķinieties, ka reizēm tā var novest pie asarām, jo apspiestas emocijas iznāks ārā, un ļaujiet tam notikt.
Māciet bērniem vērot dzīvi. Uzspēlējiet spiegu spēli – klusiņām veikalā mēģiniet uzminēt, kādus produktus izvēlēsies kurš cilvēks, mēģiniet prognozēt klusiņām, kurā veikalā ieies cilvēks, kurš iet pirms jums un citas spēles, kas liek minēt citu cilvēku uzvedību un motīvus. Arī izrunāt, kāpēc cilvēki izdara tik dažādas izvēles. Tā ir svarīga prasme, un šī spēle lai paliek jūsu noslēpums.
Māciet bērniem apzināties savas negatīvās domas. Izstāstiet, ka tā mēdz būt arī pieaugušajiem – arī viņi reizēm netiek vaļā no kādas uzmācīgas domas. Iesakiet bērniem spēlēt domu ķeršanas spēli – ja šāda dusmīga doma ienāk galvā, lai viņi tai saka – „Noķēru tevi, un tagad ej prom!”
Daudzas trauksmainas domas nāk no negatīviem iekšējiem dialogiem – „Ko es atkal neizdarīju pareizi?”, „Kas man nesanāca?” utt. Svarīgi ir nesākt cīnīties ar bērnu un teikt, ka tās ir muļķības un mācīt tieši runāt pretējo. Trauksmainas un negatīvas domas ir viltīgākas, un tās atradīs ceļu atpakaļ. Tāpēc svarīgi ir dabūt šīs domas ārā no sevis vai nu ar kādām uzvediba.lv spēlēm, piemēram, "Dusmu kontroles spēle" un "Mācīties. Draudzēties. Spēlēties", zīmējumiem, vai dialogiem, sarunājoties lomās. Turklāt šajās sarunās svarīgi ir iesaistīties vecākiem, un vissvarīgākais pat nav sarunu saturs, bet gan mūsu balss tonis un attieksme. Kāpēc ir svarīgas šīs spēles – tās ļauj bērnam izvēlēties psiholoģisko distanci notikumā, un droša distance iedod kontroles sajūtu pār notikumiem, jūtām, domām.
Vērojiet un kontrolējiet savas reakcijas uz notikumiem. Bērni tomēr mācās no mums. Lai gan reizēm vismierīgākajiem vecākiem var būt bērns ar strauju temperamentu, un var paiet ilgāks laiks, kamēr abas puses iemācās sadarboties.
Un noslēgumā – ja agresivitātes, negativitātes uzliesmojumi ir spēcīgi, ilgi, neparasti, drošības pēc pārbaudiet bērna veselību. Noskaņojumu var ietekmēt gan vitamīnu un dzelzs trūkums, gan arī tā var būt indikācija citiem veselības izaicinājumiem. Drošs paliek drošs...


Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	Dusmu kontroles spēle

Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā

Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?

Mon, 26 Jan 2026 11:00:00 +0000

Pēdējā laikā mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?

1. Pajautāt: Kā tu jūties?

Kad tuvojas pārgurums, un tam aiz muguras nāk izdegšana, centīgi un apzinīgi cilvēki izliekas to neredzam. Viss ir kārtībā līdz pašam pēdējam brīdim, kad pēkšņi vairs nekas nav kārtībā. Tāpēc, lai cik ļoti negribētos, svarīgi rīkoties preventīvi – novērst izdegšanu, pirms tā mūs pārņem.

Neaizstājams paradums ir ik pa laikam pajautāt – kā tu jūties? Pajautāt sev, pajautāt bērnam, pajautāt kolēģim, klasesbiedram. Kā tu tiešām jūties? Uz to var atbildēt, runājot par ķermeniskajām sajūtām, par emocijām un jūtām. Labs palīgs var būt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas”, kura ļauj atrast īstos vārdus.

„Kā tu jūties?” var būt ikvakara tējas dzeršanas tēma. Uz šo jautājumu var atbildēt, stāstot, kā šodien gājis, kā mēs jutāmies dažādos brīžos un izdarot secinājumus – šodien gāja labi, es jutos gandarīta, es biju aizvainots. Taču, iespējams, vēl būtiskāk ir iemācīties pateikt, kā mēs jūtamies tieši tagad. Tai nav jābūt interesantai vai dziļai atziņai, bet tas jāpasaka godīgi. „Man grūti nosēdēt krēslā, jo spiež dibens.” „Man nāk miegs un gribas pasēdēt telefonā.” „Man ir uztraukums par rītdienas kontroldarbu.” Lai ko arī bērns pateiktu, esiet pieņemoši, nekomentējiet un nenosodiet to. Kad mūsu jūtas, sajūtas un emocijas drīkst eksistēt, mēs iegūstam apstiprinājumu tam, ka arī mums atļauts būt.

2. Ievērot sajūtas ķermenī

Svarīgi neatstāt novārtā ķermeņa sajūtas. Vēdera sāpes, saspringti pleci, strauja elpošana reizēm pauž to, par ko paši nemaz nenojaušam. Tieši sarunāšanās par sajūtām ķermenī var būt labs veids, kā bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir grūtības atpazīt savas emocijas, sākt sevi iepazīt. Var noderēt mūsu bezmaksas darba lapa, kurā iespējams izkrāsot tās vietas ķermenī, kurā bērns jūt emocijas.

Lai vairotu spēju sajust savu ķermeni, var noderēt ikvakara masāža (nemaz nav jābūt profesionālim), spēles, kurās iesaistīta tauste (atpazīt, kas maisiņā), vingrošana, pievēršot uzmanību elpai, un ikviena patīkama aktivitāte, kurā uzmanība tiek veltīta tam, kā jūtas ķermenis.

3. Ieplānot neproduktivitāti

Sastādot savu dienas plānu, ieplānojiet laiku pilnīgai neproduktivitātei. Starp Zoom sapulcēm 15 minūtes uzspēlēt Solitaire. Pēc bērna aizvešanas uz bērnudārzu noklausīties savu mīļāko dziesmu. Pirms vakariņu gatavošanas noskatīties pusi iemīļotā seriāla. Un uztvert ieplānoto atpūtu kā tikšanos ar kādu īpaši svarīgu personu – sevi.

4. Ieviest slinkošanas dienu

Ne velti pagājušā gada Oksfordas Gada vārds bija „goblin mode” – tāda slinkošana, par kādu parasti kauns, tāpēc tā cilvēki uzvedas tikai vienatnē vai ar pašiem pieņemošākajiem tuviniekiem. Īsteni goblina cienīga diena varētu būt šāda: piecelties tā ap 12, gultā paskatīties seriālu, uzēdot vakardienas vakariņu pārpalikumus, pēc pāris stundām iedzert kafiju, sarkastīties ar draugiem, paēst čipsus, noskatīties kādu filmu un atkal iet gulēt. Tomēr svarīgas ir nevis noteiktas darbības, bet gan brīvība no apkārtējo gaidām (un savējām). Tas ir laiks, kurā mēs dzīvojam tā, it kā zinātu – mūs par to nesarās. Tiesa, kļūšana par goblinu var ieilgt, tāpēc šī stratēģija nederēs visiem (it īpaši tiem, kuri jau to piekopj pārāk bieži). Tomēr tiem no mums, kuri allaž ir skrējienā, allaž vadās nevis pēc iekšējiem impulsiem, bet sava līdz malām aizpildītā grafika, reizēm noder būt pilnīgi un galīgi slinkiem.

5. Samazināt prasības

Tas ir pirmais ieteikums darbā ar bērnu, kad rodas uzvedības grūtības. Samazināt prasības, jo acīmredzot bērns ar kaut ko netiek galā. Iespējams, uzdevums ir par grūtu, iespējams, bērns ir apslimis, noguris, bēdīgs, nav motivēts. Lai kāds būtu iemesls, svarīgi paiet soli pretī, atbalstīt bērnu un uzslavēt par centību izdarīt tik, cik viņa vai viņš šobrīd spēj. Tāpat iespēju robežās var rīkoties arī pieaugušie. Īpaši sarežģīti tas ir tiem, kuriem piemīt perfekcionisms. To nav viegli uzveikt, bet tam var atvēlēt noteiktu laiku un vietu, piemēram, neļaut perfekcionismam valdīt mājās, kurās ieviest pastāvīgu kārtību ir objektīvi neiespējami. Kā būtu, ja mēs līdz pavasarim padzīvotu mērenā nekārtībā? Kā būtu, ja mēs kādu dienu vakariņās apēstu makaronus ar sieru?

6. Kad rūpes ir darbs

Tiem, kuru mājas dzīve paiet rūpēs par bērnu, par vecākiem, par dzīvesbiedru, darbs ir tā vieta, kurā beidzot atpūsties. Ar laiku mēs pat noticam, ka darbs tiešām ir atpūta. Kolēģi nesaprot, kā iespējams tik ražīgi strādāt darbā, un vēl strādāt rūpju darbu mājās. Un te nonākam vietā, kurā būtu jāseko kādam praktiskam ieteikumam – veikt elpošanas vingrinājumus, iet pastaigās, sportot, vērot savas sajūtas. Bet ieteikumus dot ir grūti, jo bieži vien tas nav jautājums par individuālām izvēlēm un prasmēm, bet gan adekvātu atbalstu tiem, kuri rūpējas par saviem pieaugušajiem bērniem, atbalstu jaunajiem vecākiem un ikvienam, kura ikdiena ir rūpes par kādu. Tāpēc tā ir mūsu visu atbildība – izdarīt tā, lai tie, kuri rūpējas par citiem, varētu parūpēties arī par sevi.

7. Kad ir pārāk daudz pienākumu un jūties kā paralizēts.

Ja jūti, ka visa kā ir daudz un slīksti pienākumu jūrā, labs palīgs būs mūsu jaunā spēle - instruments "Izdarīt". Instruments palīdzēs uz mirkli apstāties, uzdot sev jautājumus, par kuriem ikdienā nav laika padomāt, piedāvās uzdevumus, kas var palīdzēt noorientēties lielajā darbu gūzmā un ja vajadzēs - iedos arī ceļavārdus! Reizi dienā varat to izspēlēt, vai nu pats ar sevi, vai arī kopā ar bērnu! Vairāki klienti, kas to ir iegādājušies, saka, ka tā viņiem ir palīdzoša arī izdegšanas novēršanai.

Lai mums izdodas!

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas"	Spēle: "Izdarīt" prokrastinācijas mazināšanai	Produktivitātes BINGO

Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...

Tue, 11 Nov 2025 16:00:00 +0000

Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.

Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai.

Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.

Tomēr šodien vērsīsim uzmanību uz tām iesaukām, kuras mums iedod pret mūsu gribu un bez mūsu akcepta. Tā ir sociālā identitāte, kā mūs redz citi. Iesākumā atsevišķi cilvēki, bet vēlāk šo redzējumu var pārņemt plašas grupas. Tās ietekmē mūs vairāk nekā mēs vēlētos.

Neitrālākā no šīm, šķiet, ir „māsa”, „brālis”. Vai esat pamanījuši, ka ir ģimenes, kur, ienākot jaunākajam bērnam, vecākais pazaudē savu vārdu? To var pamanīt rotaļu laukumiņā, kad kāds pieaugušais sauc – Māsa! Brāli!

Tomēr nākas novērot, ka bērni atsaucas arī uz „cirvi” un citiem priekšmetu, dzīvnieku, parādību un pat slimību vārdiem. Tas ir daudz nopietnāk nekā tas izskatās.

Brīdī, kad bērns zaudē savu vārdu un tas tiek aizvietots ar kādu nicinošu iesauku, notiek process, ko sauc par dehumanizāciju. Jo Cirvi neuzaicināt piedalīties grupu darbā ir vieglāk nekā Kārli vai Alisi. Par cirvi ir vieglāk smieties, ignorēt, apsmiet. Kādas jūtas, domas, sapņi un dzīve var būt Cirvim! Tāpat tās nav un nevar būt Resnajam, Arbūzam, Tievajam un visiem citiem. Vieglāk ir attaisnot savu rīcību, jo „Viņš taču ir cirvis!”. Cirvis nevar būt vienlīdzīgs ar citiem, tāpēc šī pieeja akceptē pat šokējošu vardarbību pret upuri gan no bērnu, gan pieaugušo puses.

Ja runājam par skolas vidi, te liela nozīme ir pieaugušajiem. Nicinošas piezīmes, iesaukas ir signāli, kam ir jāpievērš uzmanība pat, ja izskatās, ka upuris nereaģē, un šķiet, ka upuri tas neskar. Jūs varat iedomāties, cik daudzas meitenes sabojā veselību pēc nosaukšanas par resnām!

Apsaukāšanās sāp ilgi, un daudz vieglāk bērniem ir pārdzīvot fiziskus ievainojumus nekā to, ka bērna identitāte tiek vardarbīgi transformēta. Ar apsaukāšanās un iesauku palīdzību viņš tiek veidots par to, kas patiesībā nav. Viņam ir jāatsakās no savas identitātes. Tāpēc mēs aicinām pieaugušos būt uzmanīgiem, ieklausīties, runāt un sarunāties. It īpaši, ja bērns klusē. Jo sāpīgāka būs tēma, jo dziļākas sāpes, jo grūtāk viņam būs runāt par to. Te varētu palīdzēt Dusmu kontroles spēle, jo tā palīdzēs atrast piemērotu psiholoģisko distanci sarunai par to, kas notiek viņa dzīvē, klasesbiedru un draugu dzīvēs. Runāt par bērnu bildītē ir vieglāk nekā runāt par notikumiem, kuri tiek nesti līdzi sirsniņā jau ilgāku laiku.

Ticiet bērnam! Ja viņš saka, ka sāp, nemēģiniet pierunāt, ka tas bija tikai dusmu uzplūdā, attaisnot, ka varbūt kādam bija slikts garastāvoklis. Vai vēl varāk - nemēģiniet izstāstīt, ka bērns jūtas nepareizi, jo citi viņa vietā vispār ignorētu tādu sīkumu. Ļaujiet bērnam justies tieši tā, kā viņš jūtas. Pieņemiet, un tieši pieņemšana stiprina. Ja bērns jutīsies slikti, jo jūtas nepareizi, viņš stāstīs par sarežģītiem notikumiem aizvien retāk un meklēs atbalstu kaut kur citur.

Dziedinoši ir spēlēt kopā Pasaki sev. Pasaki citiem. Šī spēle trenēs pašapziņu. Meklējiet katrai kartītei atbilstošus pieredzes stāstus, kas definē to, kāds ir bērns – drosmīgs, atbildīgs, rūpīgs utt. Māciet viņu runāt par sevi labi. Klausieties, uzdodiet jautājumus. Jo transformācija notiek tad, kad bērns runā, kāds sadzird un apliecina teikto.

Māciet bērnus izteikt komplimentus. Māciet bērnu pamanīt dzīvē labo. Tas nav saistīts ar neveselīgo hiperpozitīvismu, jo spēja pamanīt labās lietas trenē emocionālo imunitāti un palīdz novērst domas no trauksmes situācijām.

Spēlējiet kopā Sarunu apli. Šī ir fantastiska ģimenes spēle, un, ja apsaukāšanās ir skolā vai bērnudārzā, aiznesiet to uz izglītības iestādi. Bērni atradīs kopīgu valodu, kopīgas intereses, mācīsies izteikt pozitīvus apgalvojumus par sevi un citiem.

Mācieties kopā atbildēt uz apsaukāšanos. Ja kāds viņam saka „Hei, tārps, ko tu velcies!”, māciet viņu apstāties un pateikt „Mans vārds ir... Vai varam sarunāt, ka tu mani sauksi vārdā?” Trenējaties to darīt mājās. Ļaujat bērnam apsaukāt jūs un atbildiet mierīgā balsī uz apsaukāšanos. Kopīgi piemeklējiet pareizās frāzes. Starp citu, viena audzinātāja par kādu bērnu, kurš bija izspēlējis Dusmu kontroles spēli teica „Es nezinu, kas mainījies, bet viņš izskatās savādāk, runā savādāk, iet savādāk”. Mēs ar mikrožestiem signalizējam par savu ievainojamību, un nestabilā vidē vienmēr kāds to izmantos,

Māciet bērnam impulsu kontroli. Tas noderēs visu dzīvi. Piemeklējiet nomierināšanās veidus, kas ir piemēroti bērnam, izmēģiniet tos kopā. Te var palīdzēt arī Dusmu kontroles spēles nomierināšanās stratēģijas. Bērni stresa situācijā izmantos tikai tos uzvedības modeļus, kurus viņš būs izmēģinājis drošos apstākļos. Spēja saglabāt mieru, spēja ignorēt kaitinošu uzvedību ir svarīga, jo mierīgs, nosvērts cilvēks ir neinteresants.

Māciet bērnam lūgt palīdzību un informēt pieaugušos par notiekošo. Neiejaucieties, ja bērns to nelūdz. Ja paši reaģēsiet emocionāli, bērns ne tikai parstās jums stāstīt par notiekošo, radot jūsos iluzoru sajūtu, ka situācija ir atrisināta, bet jūs viņu atbruņosiet un radīsiet bezspēcības sajūtu. Daudz vērtīgākas ir atklātas sarunas, kur jūs kopīgi izdiskutējiet iespējamos risinājumus.

Aiciniet bērnu lūgt palīdzību vienaudžiem. Ja apsaukāšanās notiek izolētās vietās, piemēram, ģērbtuvē, mudiniet viņu tur nedoties vienam, bet turēties kopā ar kādu. Ja bērns saka, ka viņam nav neviena, uz ko paļauties, tad gan ir svarīgi jums izrunāties ar pedagogu un skolas administrādiju, kas īsti notiek klasē, kas tiek darīts, lai risinātu samilzušo situāciju. Pārrunājiet un pavērojiet, kādas prasmes bērnam trūkst, lai viņš labi justos kolektīvā. Te var palīdzēt plakāti vardarbības situāciju risināšanai. Tie var palīdzēt ne tikai skolā, bet arī mājās. It īpši plakāts Ja man dara pāri.

Būtiskākais - mācīsimies kopā! Ir pieņemts uzskatīt, ka pieaugušie ir gudrāki par bērnu, bet šādā gadījumā svarīgi ir nolikt savu gudrību un pieredzi malā un klausīties. Klausīties ne tikai ar ausīm un galvu, bet arī sirdi. Bērni visu jums nepastāstīs, un, jo drošāki viņi jutīsies, jo varāk fakti nāks klāt ar katru nākamo reizi. Tieši tāpēc, ka viņu rokās ir visi fakti - gan tie, kurus bērns apzinās, gan tie, kurus neapzinās, viņš pats sev ir labākais padomdevējs. Labākais, ko mēs varam darīt, uzdot jautājumus. Un, protams, būt gataviem doties palīgā tad, kad tas būs nepieciešams.

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Dusmu kontroles spēle	Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Sarunu aplis lieliem un maziem	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"