Uzvediba.lv - Lasītava

Kāpēc bērnam nevajadzētu teikt: "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!"

Tue, 31 Mar 2026 08:00:00 +0000

Ja jūs zinātu, cik daudzas uzvedības problēmas sākas ar to, ka pieaugušie bērnam ir pateikuši "Tu jau esi liels, tev pašam jātiek galā!".
Šādu pieeju bērni var saprast ļoti burtiski un mēģināt risināt patstāvīgi problēmas, kuras pēc būtības jārisina pieaugušajam - piemēram, norādīt kādam bērnam, lai uzvedas klusāk, mēģināt izšķirt kautiņus, aizrādīt vienaudžiem par pārāk lielu datorlietošanas laiku. Un risina tādā veidā, kādā prot.

Šāda pieeja liek bērniem pieaugt, bet reizēm tā liek pieaugt pārāk ātri.

Šāda pieeja var izraisīt arī apjukumu, jo, ja viņš ir vērsies pēc palīdzības pie pieaugušā, tas nozīmē, ka viņam trūkst kādas zināšanas, lai atrisinātu konkrēto situāciju. Jā, reizēm tūkst tikai iedrošinājums, bet reizēm - rīcības formulas. Ja mēs vienkārši pasakām "Tiec pats galā", mēs viņu acīs varam zaudēt autoritāti un uzticību. Vai arī sapratuši, ka mums nav atbilžu. Mums patiešām reizēm trūkst atbildes, bet atklāti pasakot "Es nezinu, kā es rīkotos šādā situācijā. Padomāsim kopā" ir pilnīgi cita atbilde nekā "Tev vajag censties vairāk", "Es tavā vecumā..."...

Tad nebrīnāmies, ja bērni ar laiku pārstāj runāt par savām trauksmēm, bažām, bailēm, vairs nelūdz palīdzību un padomu. Ja viņi ir sapratuši, ka viņiem jātiek galā pašiem ar visu, viņi klusē.
Tā pazūd viņu ticība mums - pieaugušajiem kā uzticamiem pavadoņiem sarežģītās situācijās un ekstremālos gadījumus - ticību, ka vispār kāds grūtos brīžos viņam var palīdzēt.
Vienlaikus ar bērna patstāvibas audzināšanu, problēmu risināšanas prasmēm ir vērts bērnam mācīt sadarbību un paļaušanos. Tā ir daudz sāpīgāka mācība, jo bieži sagādās vilšanos.
Vecāki nereti, nespējot izturēt bērna vilšanās sāpes, iesaka, ka patiešām labāk visu ir darīt vienam pašam. Tomēr jūs esat novērojuši, ka arī pieaugušo pasaulē bieži ir sastopami cilvēki, kuri paliek darbos līdz vēlai naktij, publiski deklarējot - kāpēc man viss vienam jādara? Šādi cilvēki, iespējams, ir lieliski profesionāļi, tomēr veiksmei vēl ir nepieciešama spēja deleģēt uzdevumus, spēja sadarboties komandā, spēja paļauties, spēja dot skaidrus darba uzdevumus un citas prasmes.
Labs atbalsts jums šajā ceļā būs www.uzvediba.lv/katalogs , un tajā jūs atradīsiet arī lieliskas dāvanu idejas.

Mājasdarbi bez strīdiem: kā iemācīt bērnam koncentrēties un sākt darīt?

Wed, 18 Mar 2026 11:00:00 +0000

Mājasdarbu pildīšana pārvēršas nebeidzamos strīdos un čīkstēšanā? Piecu minūšu uzdevumam aiziet vairāku stundu cīņa? Bet tas tomēr bērnu nemotivē nākamajā dienā vienkārši piesēsties un izpildīt tos nelaimīgos piecminūšu uzdevumus?

Spēja fokusēties noderēs visu dzīvi. Kā trenēt bērnu (un reizēm - arī pieaugušo) spēju koncentrēties darbam?

Sāksim ar patīkamām lietām. Ja bērns spēj ar kaut ko spēlēties stundām ilgi, ļaujiet to darīt un pat veiciniet. Tā ir laba zīme, jo tas nozīmē, ka bērns vispār spēj koncentrēties uz kaut ko. Patiešām!

Jau no mazotnes māciet un mācieties bērna uzmanību nedaudz "pārvilkt" pāri pacietības robežai. Piemēram, bērns liek klucīšus un tad metas pie nākamās rotaļlietas. Neuzkrītoši atgriezieties pie šīs rotaļas un mudiniet uzlikt vēl vienu klucīti, tad vēl vienu, tad sagraut torni un tad celt no jauna. Vai spēlēties ar bumbu dažāds veidos - to slēpt, tad ripināt, tad mētāt, tad apģērbt, tad nest sainītī, tad auklēt kā lelli utt. Ja bērns uzzīmē apli uz papīra un ņem nākamo apli, mudiniet piezīmēt ko klāt un tad vēl un vēl. Iesaistieties arī jūs zīmēšanā (ar bērna atļauju, protams). Tas palīdzēs ne tikai iztēlei, bet arī veicinās bērna spēju safokusēt uzmanību vienai aktivitātei.
Māciet bērnam pārvarēt garlaicību. Vienkārši garlaikoties. Ja bērns saka "Man ir garlaicīgi", nemetaties viņu uzreiz izklaidēt. Aprunājieties, kā viņš šo laiku plāno aizpildīt. Spēja garlaikoties noderēs visu dzīvi, jo mums ikvienam arī darbā jādara dažādas garlaicīgas lietas, lai nopelnītu algu. Ir cilvēki, kuru darbs ir aizraujošs visu laiku, bet parasti viņi ir daudz strādājuši un mācījušies (arī garlaicīgas lietas), lai nonāktu tik tālu.

Ar ko sākt?
Veidojiet rutīnu. Ideālajā pasaulē bērni izmācās, uzreiz atnākot no skolas. Lai cik tas interesanti neskanētu, bet katra novilcinātā pus stunda samazina varbūtību, ka darbiņi tiks izpildīti laikā. Māciet bērnu izmantot enerģiju, kas vēl ir pēc skolas.
Ja bērns vēlas paēst, aiciniet pirms ēšanas bērnu veidot plānu. Izrunājiet uzreiz, kas tieši šajā vakarā jāizdara un uzrakstiet to uz papīra. Ja mājasdarbi ir tikai elektroniski, tik un tā aiciniet uzrakstīt uz papīra un turēt acu priekšā - kalendāri ekrānos parasti ir bīstami tuvu sociālajiem medijiem, video un sarunām ar draugiem. Aiciniet plānu turēt acu priekšā.
No sākuma palīdziet izvērtēt, kas sarakstā ir vissvarīgākais. Mācoties neatlikt svarīgākās (un nereti - sarežģītākās lietas), bērni iemācīsies, ka gandarījuma sajūta par padarīto darbu iedod enerģiju nākamajiem darbiņiem un darbiņi veicas daudz ātrāk.
Daudziem bērniem (un arī pieaugušajiem) palīdz izdarīto lietu izsvītrošana. Tā ir laba sajūta – pārsvītrot padarīto darbu. Motivācijai nav jābūt saldumu vai naudas veidā.
Izveidojiet motivācijas sistēmu. Nemierīgākiem bērniem patiešām ir vērts nosvinēt katru uzdevumu, kas izpildīts bez novēršanās. Vēlāk - katru dienu. Pamazām spēja fokusēties izveidosies kā ieradums (ne visiem gan), bet jums nevajadzēs aplaudēt pēc katra "cik ir 2+2?". Motivācijām nav jābūt konfektēm, labākā motivācija parasti ir jūsu uzmanība. Te palīdzēs Pasaki sev. Pasaki citiem. Nereti bērni vilcinās pildīt uzdevumus, jo, strīdoties ar vecākiem, viņi dabū vecāku laiku. Ļoti nervozu un nekvalitatīvu, bet tomēr. Labāk apsoliet, ka kopā pēc tam uzspēlēsiet kādu galda spēli. Vai dzersiet tēju kopā un aprunāsieties par dzīvi! Un noteikti turiet savu solījumu.
Ir cilvēki, kuriem ir pietiekami augsta motivācija un koncentrēšanās spējas, lai varētu strādāt jebkur, bet kopumā vide vai nu traucē vai palīdz. Pavērojiet, kas notiek ar troksni. Daudziem bērniem koncentrēties palīdz austiņas un piemērota mūzika tajās. Tas novērsīs uzmanību no kaitinošiem trokšņiem, tai skaitā televizora, brāļiem un māsām utt.
Palīdz kārtība uz galda! It īpaši, ja uz tā nav rotaļlietu, ekrāna ar videospēlēm, haosa un ēdiena.
Paskatieties, kas notiek ar datorlaiku – ja mājās ekrānam ir noteiks laiks, ir bērni, kuri, tuvojoties noliktajam laikam - vairāk nevarēs koncentrēties uz mācībām, tās būs pavirši izpildītas. Tad labāk ir ieviest sarežģītāku sistēmu - piemēram, ekrāna laiks ir tikai pēc tam, kad darbiņi ir izpildīti un soma - salikta.
Mēģiniet neatlikt mājasdarbus pēc vakariņu paēšanas. Neliela maltīte palīdzēs fokusēties, bet bagātīgas vakariņas radīs miegainumu.
Ja ar fokusēšanos ir pavisam sarežģīti, motivējiet bērnu pamācīties vismaz 5 minūtes bez novēršanās. Uzlieciet modinātāju - piemēram, virtuves pulksteni vai kādu citu interesantu ierīci. Tad paslavējiet bērnu un ķeraties klāt nākamajai piecminūtei. Sāciet ar maziem soļiem. Nepalīdziet, nedomājiet bērna vietā, bet atbalstiet.
Paskatieties, kas īsti notiek ar tiem mājasdarbiem. Jums tie noteikti nav jāpilda bērna vietā (tas pat ir nevēlams), bet paskatieties, ko īsti bērns neprot. Reizēm bērni nobīstas no apjoma, tad māciet sadalīt uzdevumus mazākos posmos. Reizēm teksti šķiet sarežģīti, tad kopā pārdomājiet tos. Domājiet skaļi, lai bērns saprot jūsu domu gaitu. Ļaujiet sev kļūdīties un droši labojiet sevi.
Ja viss tomēr šķiet sarežģīti, neapspiediet bērna frustrāciju, bet māciet to paust konstruktīvā veidā. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēle. Māciet un mudiniet lūgt palīdzību, ne tikai jums, bet arī uzzvanīt kādam no klases, lūgt palīdzību vecākajam brālim vai māsai, vai reizēm nākas arī iesaistīt visu dzimtu vai pat Facebook.
Pārbaudīt vai nepārbaudīt mājasdarbus? Mēs ierosinām uzticēties! Jo kontrolējošāki vecāki, jo mazāka motivācija bērnam ir uzņemties atbildību pašam. Varbūt iesākumā bērns aizmirsīs grāmatas, burtnīcas, sporta tērpu un varbūt pat skolas somu, bet tas viņam palīdzēs atklāt savus veidus, kā organizēt dzīvi. Ir, ir bērni, kuri nespēj atrast darba burtnīcu, jo to tur ielikuši vecāki.
Pavērojiet sevi. Vai spējat izdarīt darbu nenovēršoties? Ja spējat, varbūt kādreiz arī pakomentējiet - vispirms izdarīšu šo darbiņu, un tad varēšu palasīt grāmatu. Jūs esat labākais paraugs bērnam. Varbūt viņi nav aizdomājušies, kāpēc viņiem visu vakaru jānīkst pie grāmatām, kamēr jūs lasāt, sarunājaties vai skatāties TV. Ja bērns redzēs jūsu plānošanas ceļu, viņam būs vieglāk organizēt sevi. Ir, ir, protams, bērni, kuri sen ir kļuvuši par labākiem organizatoriem par viņu vecākiem
Plānošana pāri visam! Nosakiet stingras robežas, līdz cikiem darbiņiem ir jābūt izdarītiem. Protams, var gadīties ikvienam, ka vēsture kaut kas jāpilda vēl pirms vai pēc pusnakts, bet tā nevar būt sistēma. Ja vēsturē tomēr kaut ko ir iespējams atrast internetā, tad vecāki noteikti nevarēs atrast veikalu, kur pēc pusnakts tirgo mulinē diegus.

Negatīvais līderis klasē – kā rīkoties vecākiem un pedagogiem

Wed, 11 Mar 2026 11:00:00 +0000

Katrā darbnīcā, seminārā Uzvediba.lv saņem daudzus jautājumus par negatīvajiem līderiem.

Ikviena grupa ir kā dzīvs organisms, un ikvienā grupā būs gan pozitīvie līderi, gan negatīvie. Pat, ja mēs paņemtu no katras klases mierīgākos bērnus, ievietotu vienā telpā, redzētu, ka pēc noteikta laika kāds paliktu dinamisks, uzņemtos vadību, bet kāds kļūtu nemierīgs un mēģinātu ietekmēt dinamiku citā virzienā. Ikviens pedagogs ir piedzīvojis to, ka klases nemierīgākā bērna prombūtnē viņa lomu sāk pildīt kāds ikdienā kluss un nemanāms bērns.

Tas ir sarežģīts process, kā vara un enerģija nonāk vienas vai otras grupas rokās un kā veidojas klases, kurās mācīties ir stilīgi, disciplīnu un klusumu regulē pat paši bērni, bet ir klases, kurās mācās „tikai zubrilas, lūzeri un vārguļi”. Tāpēc mēs redzam, ka klasēs pēc audzinātājas nomaiņas, kāda bērna aiziešanas vai gluži otrādāk – pienākšanas klāt vai kādām citām pārmaiņām mierīga klase spēj pavisam īsā brīdī pārvērsties par mežoņu baru. Tas pats, starp citu, ir attiecināms arī uz pieaugušo kolektīviem. Līdzsvars ir trausls.

Gan pedagogi, gan bērni ir pārsteigti, cik daudz var izmainīt viens bērns. Kādā klasē, kur pievienojās viens otrgadnieks, klases gudrākie zēni ne tikai kļuva par nesekmīgajiem, bet arī vairāki uzsāka smēķēt.

Ko darīt, ja jūsu bērns kļuvis par negatīvo līderi?

Ja jūsu bērns ir negatīvais līderis, ja skolā pedagogi ir zaudējuši ticību jūsu bērnam, meklējiet vidi, kur bērns varētu parādīt sevi pozitīvā gaismā, kur viņš varētu uzņemties pozitīvā līdera tēlu. Kustīgiem bērniem tie var būt ir jaunsargi, skauti, sporta nodarbības. Iespējams, viņam labāk noderēs nodarbības, kur nav sacensību un vērtēšanas elementu - tādi var būt tehniskās modelēšanas pulciņi, keramikas nodarbības, kur nenotiek sacensību veicināšana un bērnu salīdzināšana.

Meklējiet un rūpīgi vērojiet. Ja viņš atradīs vidi, kur apliecināties pozitīvi, viņam būs vieglāk kontrolēt savas emocijas un rīcību. Pašapziņas stiprināšanai spēlējiet Pasaki sev. Pasaki citiem.

Veiciniet bērna patstāvību, spēju pašam pieņemt lēmumus, kritiski domāt. Pārskatiet bērna dzīvi, procesus tajā un uzdodiet sev jautājumu - cik daudz kontroles iespēju bērnam ir pār savu dzīvi. Tieši pārlieku kontrolējošu un pārlieku nekontrolējošu vecāku bērni ir riska grupā. Jūsu uzdevums nav vadīt bērnu cauri skolai, jūsu uzdevums ir būt kontaktā, atbalstīt, sniegt padomus, ja tos lūdz un radīt drošības sajūtu, lai tieši jūs būtu pirmais, kas uzzina, kādi sarežģījumi ir bērnam.

Pārskatiet, cik paredzama un stabila ir bērna dzīve. Ja bērns iet cauri nepārtrauktiem pārmaiņu procesiem, ja viņa dzīvē valda liela nenoteiktība, viņš var meklēt veidus, kā kontrolēt apkārtējo vidi,

Ko darīt, ja jūsu bērns cieš no negatīvā līdera?

Ja negatīvais līderis ņem virsroku un sāk vērsties pret jūsu bērnu, pavaicājiet savam bērnam, vai viņam ir nepieciešama palīdzība. Vislabāk būtu sākt ar dažādu taktiku izskatīšanu. Iesakiet bērnam aprunāties ar skolotāju (jā, starp citu, daudzos gadījumos tieši bērni ir labi padomdevēji pedagogiem). Aiciniet bērnu izmēģināt dažādas taktikas. Tās var atrast arī Dusmu kontroles spēles risinājumu kartītēs, Atpazīsti vardarbību plakātā, kā arī ļoti laba problēmu risināšanas struktūra ir spēlē Nosargāt internetā. Daudzas ģimenes un pedagogi to izmanto arī ikdienas situāciju risināšanai.

Nezvaniet uzreiz uz skolu vai vecākiem. Ja vēlaties to darīt, izrunājiet ar savu bērnu un lūdziet viņam atļauju. Ja viņš neļauj, respektējiet viņu, jo viņam ir savi iemesli. Iespējams, viņš ir redzējis, kas notika ar bērnu, kurš iepriekš pasūdzējās. Iespējams, viņš jūt atbalstu no jūsu puses un domā, ka pats tiks galā. Ļaujiet viņam pašam meklēt ceļus. Atbalstiet viņu! Tomēr skaidrojiet, ka sūdzēšanās un palīdzības lūgšana ir divas dažādas lietas. Ja ir apdraudēts viņš vai citi, ir jāziņo.

Ko darīt, ja jūs esat pedagogs, kura klasē dominē negatīvais līderis?

Ja pirmās skolas dienas bija mierīgas, un tad viss ar katru dienu kļuva sarežģītāk, ir vērts pieaugušajiem un bērniem atbildību par notiekošo dalīt uz pusēm.

Ikvienam bērnam ir nepieciešam meistarības sajūta. Ja skatāmies no pieaugušo perspektīvas, jāsaprot, kādā vidē šī negatīvā līderība veidojas. Nereti iemesls ir banāls – ir pedagogi, kuri runā par ātru, kuri neseko līdzi, vai bērns mācību vielu saprot. Ir bērni, kuriem šķiet, ka izsmiet skolotāju ir daudz vienkāršāk, nekā pateikt –„Es atvainojos, es nesapratu, ko Jūs teicāt.” Labākajā gadījumā bērns vienkārši pateiks, ka matemātika vai vēsture ir garlaicīga.

Tomēr tas parasti maskē daudzas citas problēmas - pārāk ātrs vai pārāk lēns mācību temps, nespēja izsekot līdzi, kompetenču trūkums sadarboties grupā vai gluži otrādāk – strādāt individuāli utt. Ja bērns nesaņems pozitīvu atgriezenisko saiti, kas labi padodas, viņš var censties sasniegt meistarību, terorizējot klasesbiedrus vai pedagogus. Tādos gadījumos palīdz bērna trūkstošo individuālo kompetenču identificēšana un treniņš.

Pārskatiet, vai vide ir tāda, lai negatīvajiem līderiem būtu iespējas sevi parādīt arī pozitīvā gaismā. Ja nav, vai jums ir idejas, kā tādu radīt? Katram bērnam ir nepieciešams saņemt noteiktu daudzumu uzmanības, noteiktu daudzumu smieklu. Ja viņš nevarēs to saņemt pozitīvā veidā, viņš smiesies par citiem bērniem un arī par jums.

Pārskatiet iespējamās motivācijas šādai uzvedībai – vai tā ir saistīta ar bērna nevēlēšanos izskatītos dumjam klasesbiedru priekšā, jeb viņam vienkārši nav nekāda priekšstata, kāda ir piemērota uzvedība. Ja viņš negrib zaudēt savu reputāciju, viņš var vienkārši ņirgāties par jums.

Vērojiet savu uzvedību. Ja uz bērna mēģinājumiem „izgāzt” stundu jūs reaģēsiet pārāk maigi, ignorēsiet to, bērns sapratīs, ka viņš var turpināt. Ja reaģēsiet pārāk asi un nežēlīgi, visa klase, jūtot viņam līdzi, aizies viņa pavadā. Parasti klase identificējas nevis ar pieaugušo, bet ar to, kuru soda. Svarīgi ir pamanīt pirmos signālus, kas vērsti pret vienaudžiem. Ja ignorēsiet tos, ar laiku bērns (vai arī visa klase) vērsīsies arī pret jums vai citiem pedagogiem.

Vērojiet savu emocionālo reakciju. Ja ņemsiet personiski, bērniem būs jautri. Bērni jūs redz kā tēlu, kā īpašu cilvēku, nevis kā ikdienas cilvēku (tāpēc viņi bieži ir pārsteigti, ieraugot audzinātāju lielveikalā vai arī pludmalē). Līdz ar to viņi, redzot emocionālas reakcijas, zaudē orientierus un nereti – arī drošu psiholoģisku pamatu zem kājām.

Mēģiniet atrast iespēju izrunāties par bērna uzvedību ar bērnu zem četrām acīm. Kā veidot šāda veida sarunas, tā ir atsevišķa tēma, bet būtiskākais ir ļaut runāt pašam bērnam, nereaģēt uz viņa uzvedību, bet spēt lasīt starp vārdiem, saprast viņa motivāciju. Tas izklausās sarežģīti, bet tas ir vienkāršāk nekā stāvēt klases priekšā un klausīties apvainojumos. Arī te var palīdzēt Dusmu kontroles spēle.

Cik daudz iesaistīt vecākus risinājumu meklēšanā?

Iesaistīt vecākus lielākoties ir neproduktīvi, jo, kā jau runājām, klases dinamika nosaka lomas, kādas ieņem bērni, nevis sarunas ar vecākiem. Tajā brīdī, kad bērns sper soli pāri skolas slieksnim, viņa uzvedība un reakcijas mainās, un vecākiem ir mazas iespējas to ietekmēt. Protams, vecāki var modelēt iespējamās situācijas, atbildes reakcijas ar Dusmu kontroles spēles palīdzību, viņi var sadarboties ar skolu bērna trūkstošo prasmju identificēšanā un pilnveidošanā, bet tomēr viņu iespējas ir limitētas. Ja vēlaties mainīt klases dinamiku, jāstrādā ir ar klasi, turklāt vecākajās klasēs labāk noderēs Pasaki sev. Pasaki citiem, jo tā stiprina pašapziņu, palīdz atklāt pozitīvos resursus sevī un citos, iedvesmotiem labiem darbiem.

Lai izturība un iedvesma!

Kāpēc bērns nestāsta par bulingu klasē un ko vecāki var darīt?

Wed, 04 Mar 2026 13:00:00 +0000

Tas saistīts gan ar sajūtu, ka viņi ir neveiksminieki un paši gan jau pie visa ir vainīgi, gan ar to, ka viņiem var šķist, ka vecāku iesaistīšanās var visu situāciju padarīt desmit reizes sliktāku.

Tāpēc nesteidzīgas sarunas arī pie Dusmu kontroles spēles vai Mācīties. Draudzēties. Spēlēties varētu palīdzēt saprast, kas īsti notiek bērnudārzā vai skolā.

Pāris lietas, kas varētu palīdzēt bērniem:

Kopīgas aktivitātes, kas palīdz bērnam celt pašapziņu. Bērnu, kurš ir pašpārliecināts, ir grūtāk aizskart. Lai gan ir varmākas, kuri pazemo tieši stiprākos, tādējādi paaugstinot savu pašapziņu, bet, ja bērns jūtas veiksmīgs, viņš reaģēs uz notiekošo veselīgāk, un attiecīgi nebūs tik interesants pāridarītājiem.
Emocionālās imunitātes stiprināšanai palīdz aktivitātes, kas dod veiksmes un gandarījuma sajūtu. Ja bērnam nepārtraukti ir sajūta, ka viņš ir neveiksminieks, tas atspoguļosies uzvedībā. Te liela loma ir arī pedagogiem - rūpīgi ieklausieties, ko pedagogi stāsta par bērniem, kad jūs nākat viņiem pakaļ. Ja tikai sliktu un turklāt vēl bērna klātbūtnē, tas palielina iespēju, ka bērns būs vai nu upuris vai varmāka (vai ieņems abas lomas uzreiz).
Veselīga pašapziņa ir tieši saistīta arī ar paškontroli. Ir svarīgi izrunāt ar bērniem taktikas, kā ignorēt kaitinošu uzvedību un kā saglabāt mieru. Vai vismaz turēt rokas un kājas pie sevis. Tieši jūtīgākie bērni nereti tiek kaitināti līdz viņi neiztur, un tad upuri izskatās pēc varmākām. Ir daudzi iemesli, kāpēc ir būtiski neatbildēt ar vardarbību, un šis ir viens no tiem.
Māciet bērniem aiziet no situācijas. Strīdi, konflikti ir kā magnēts, un, ja bērnam nav spēka aiziet prom, nav spēka ignorēt notiekošo, viņš pakļauj sevi riskam. Ne tikai runājiet, bet mājās pamēģiniet izspēlēt dažādas situācijas. Māciet pamanīt pirmos signālus, kad jādodas prom, jo nereti trauksmains bērns ir tik ļoti ierāvies sevī, ka nemana, kas notiek apkārt un nemaz nezina, kas jāskatās.
Braucot sabiedriskajā transportā, ejot pa ielu, mēģiniet minēt, kā rīkosies citi cilvēki un kāpēc. Spēja pamanīt citus, spēja paredzēt citu uzvedību būs lielisks palīgs bērnam visas dzīves garumā.
Māciet bērniem nesalīdzināt sevi ar citiem. Starp citu, to sāk paši vecāki vai vecvecāki - ja bērns lepojas, ka viņam ir 8 balles, vecāki nevis uzslavē vai painteresējas sīkāk, kā veicās uzdevumā, bet pavaicā - bet cik bija citiem? Tas bērniem rada sajūtu, ka viņiem ir jābūt labākiem par citiem, jābūt tādiem kā citiem, viņi nedrīkst kļūdīties, atšķirties, un ar laiku viņi var zaudēt iekšējos orientierus un sāk pieskaņoties klases noskaņojumam vai līderiem. Māciet viņus ar cieņu izturēties pret citu kļūdām (nekritizējiet un nevērtējiet arī savus kolēģus vai radus bērnu klātbūtnē).
Pamēģiniet būt empātiski pret varmāku. Kopīgi padomājiet, kādi varētu būt viņa rīcības iemesli. Māciet vērot varmāku, viņa ieradumus. Kopīgi izdomājiet, kā varētu nākamreiz rīkoties savādāk. Šim punktam izveidosim atsevišķu ierakstu, jo tieši saprotot, kāpēc varmāka ir tāds, var panākt izmaiņas, it īpaši, ja kolektīva noskaņojuma uzlabošanā izglītības iestādes personāls neiesaistās. Ir ļoti daudzi bērni, kuri ir vardarbīgi tikai tāpēc, ka viņi patiešām nemāk draudzēties, bet to ļoti vēlētos.
Starp citu, šī ir aktivitāte, kur bērni parasti ir stiprāki nekā vecāki.

Tā ir nākotnes līdera spēcīgākā īpašība - spēt saprasties un sadarboties ar dažādiem cilvēku tipiem, arī nepatīkamiem, spēt izprast cilvēku dažādās motivācijas, spēt paredzēt tās un caur šo sapratni - arī ietekmēt. Soli pa solim jūsu bērni arī to iemācīsies!

Pozitīva domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli

Mon, 02 Feb 2026 16:00:00 +0000

Pozitīvā domāšana tiešā veidā ietekmē paškontroli. Kāpēc? Jo spēja interpretēt situāciju, spēja redzēt negatīvajās lietās pozitīvo ietekmē noskaņojumu un attiecīgi – emocionālās un fiziskās reakcijas spēku uz notikumiem.

Protams, ir svarīgi visas sajūtas respektēt – gan sāpes, gan arī dusmīgās domas, pieņemt tās, bet neļaut sevi tām vadīt. Kāpēc? Bieži trauksme ir bloķētu emociju rezultāts.

Ir daudzas lietas un aktivitātes ikdienā, ko mēs varam darīt kopā ar bērnu, kurš ir nonācis negativitātes posmā, kad redz pasauli tumšās krāsās:

Spēlējiet cēloņsakarību spēli – mēģiniet izdomāt iespējami daudzus iemeslus, kāpēc audzinātāja kliedza, kāpēc ritenis saplīsa. Mēģiniet izdomāt iespējami dažādus variantus, kas labs var būt no šīs negatīvās situācijas. Piemēram, kas labs var būt, ja klasē bērni pasmējās par tavu kritienu. Atbildes var būt dažādas – tu ieraudzīji, kas ir tavi īstie draugi, varbūt viņi smējās aiz uztraukuma (tā arī mēdz būt pat pieaugušajiem), varbūt viņiem tas izskatījās komiski un viņi nesaprata situācijas nopietnību utt. Starp citu, šī spēle izdodas labāk bērniem nekā pieaugušajiem. Tā var sagādāt daudz jautrības, bet rēķinieties, ka reizēm tā var novest pie asarām, jo apspiestas emocijas iznāks ārā, un ļaujiet tam notikt.
Māciet bērniem vērot dzīvi. Uzspēlējiet spiegu spēli – klusiņām veikalā mēģiniet uzminēt, kādus produktus izvēlēsies kurš cilvēks, mēģiniet prognozēt klusiņām, kurā veikalā ieies cilvēks, kurš iet pirms jums un citas spēles, kas liek minēt citu cilvēku uzvedību un motīvus. Arī izrunāt, kāpēc cilvēki izdara tik dažādas izvēles. Tā ir svarīga prasme, un šī spēle lai paliek jūsu noslēpums.
Māciet bērniem apzināties savas negatīvās domas. Izstāstiet, ka tā mēdz būt arī pieaugušajiem – arī viņi reizēm netiek vaļā no kādas uzmācīgas domas. Iesakiet bērniem spēlēt domu ķeršanas spēli – ja šāda dusmīga doma ienāk galvā, lai viņi tai saka – „Noķēru tevi, un tagad ej prom!”
Daudzas trauksmainas domas nāk no negatīviem iekšējiem dialogiem – „Ko es atkal neizdarīju pareizi?”, „Kas man nesanāca?” utt. Svarīgi ir nesākt cīnīties ar bērnu un teikt, ka tās ir muļķības un mācīt tieši runāt pretējo. Trauksmainas un negatīvas domas ir viltīgākas, un tās atradīs ceļu atpakaļ. Tāpēc svarīgi ir dabūt šīs domas ārā no sevis vai nu ar kādām uzvediba.lv spēlēm, piemēram, "Dusmu kontroles spēle" un "Mācīties. Draudzēties. Spēlēties", zīmējumiem, vai dialogiem, sarunājoties lomās. Turklāt šajās sarunās svarīgi ir iesaistīties vecākiem, un vissvarīgākais pat nav sarunu saturs, bet gan mūsu balss tonis un attieksme. Kāpēc ir svarīgas šīs spēles – tās ļauj bērnam izvēlēties psiholoģisko distanci notikumā, un droša distance iedod kontroles sajūtu pār notikumiem, jūtām, domām.
Vērojiet un kontrolējiet savas reakcijas uz notikumiem. Bērni tomēr mācās no mums. Lai gan reizēm vismierīgākajiem vecākiem var būt bērns ar strauju temperamentu, un var paiet ilgāks laiks, kamēr abas puses iemācās sadarboties.
Un noslēgumā – ja agresivitātes, negativitātes uzliesmojumi ir spēcīgi, ilgi, neparasti, drošības pēc pārbaudiet bērna veselību. Noskaņojumu var ietekmēt gan vitamīnu un dzelzs trūkums, gan arī tā var būt indikācija citiem veselības izaicinājumiem. Drošs paliek drošs...

Kā palīdzēt sev un bērnam neizdegt?

Mon, 26 Jan 2026 11:00:00 +0000

Pēdējā laikā mums visapkārt tik daudz cilvēku ir izdeguši. Kā šajā saspringtajā laikā atjaunot spēkus, kā neizdegt pašiem un palīdzēt bērniem būt pret sevi saudzīgiem?

1. Pajautāt: Kā tu jūties?

Kad tuvojas pārgurums, un tam aiz muguras nāk izdegšana, centīgi un apzinīgi cilvēki izliekas to neredzam. Viss ir kārtībā līdz pašam pēdējam brīdim, kad pēkšņi vairs nekas nav kārtībā. Tāpēc, lai cik ļoti negribētos, svarīgi rīkoties preventīvi – novērst izdegšanu, pirms tā mūs pārņem.

Neaizstājams paradums ir ik pa laikam pajautāt – kā tu jūties? Pajautāt sev, pajautāt bērnam, pajautāt kolēģim, klasesbiedram. Kā tu tiešām jūties? Uz to var atbildēt, runājot par ķermeniskajām sajūtām, par emocijām un jūtām. Labs palīgs var būt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas”, kura ļauj atrast īstos vārdus.

„Kā tu jūties?” var būt ikvakara tējas dzeršanas tēma. Uz šo jautājumu var atbildēt, stāstot, kā šodien gājis, kā mēs jutāmies dažādos brīžos un izdarot secinājumus – šodien gāja labi, es jutos gandarīta, es biju aizvainots. Taču, iespējams, vēl būtiskāk ir iemācīties pateikt, kā mēs jūtamies tieši tagad. Tai nav jābūt interesantai vai dziļai atziņai, bet tas jāpasaka godīgi. „Man grūti nosēdēt krēslā, jo spiež dibens.” „Man nāk miegs un gribas pasēdēt telefonā.” „Man ir uztraukums par rītdienas kontroldarbu.” Lai ko arī bērns pateiktu, esiet pieņemoši, nekomentējiet un nenosodiet to. Kad mūsu jūtas, sajūtas un emocijas drīkst eksistēt, mēs iegūstam apstiprinājumu tam, ka arī mums atļauts būt.

2. Ievērot sajūtas ķermenī

Svarīgi neatstāt novārtā ķermeņa sajūtas. Vēdera sāpes, saspringti pleci, strauja elpošana reizēm pauž to, par ko paši nemaz nenojaušam. Tieši sarunāšanās par sajūtām ķermenī var būt labs veids, kā bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir grūtības atpazīt savas emocijas, sākt sevi iepazīt. Var noderēt mūsu bezmaksas darba lapa, kurā iespējams izkrāsot tās vietas ķermenī, kurā bērns jūt emocijas.

Lai vairotu spēju sajust savu ķermeni, var noderēt ikvakara masāža (nemaz nav jābūt profesionālim), spēles, kurās iesaistīta tauste (atpazīt, kas maisiņā), vingrošana, pievēršot uzmanību elpai, un ikviena patīkama aktivitāte, kurā uzmanība tiek veltīta tam, kā jūtas ķermenis.

3. Ieplānot neproduktivitāti

Sastādot savu dienas plānu, ieplānojiet laiku pilnīgai neproduktivitātei. Starp Zoom sapulcēm 15 minūtes uzspēlēt Solitaire. Pēc bērna aizvešanas uz bērnudārzu noklausīties savu mīļāko dziesmu. Pirms vakariņu gatavošanas noskatīties pusi iemīļotā seriāla. Un uztvert ieplānoto atpūtu kā tikšanos ar kādu īpaši svarīgu personu – sevi.

4. Ieviest slinkošanas dienu

Ne velti pagājušā gada Oksfordas Gada vārds bija „goblin mode” – tāda slinkošana, par kādu parasti kauns, tāpēc tā cilvēki uzvedas tikai vienatnē vai ar pašiem pieņemošākajiem tuviniekiem. Īsteni goblina cienīga diena varētu būt šāda: piecelties tā ap 12, gultā paskatīties seriālu, uzēdot vakardienas vakariņu pārpalikumus, pēc pāris stundām iedzert kafiju, sarkastīties ar draugiem, paēst čipsus, noskatīties kādu filmu un atkal iet gulēt. Tomēr svarīgas ir nevis noteiktas darbības, bet gan brīvība no apkārtējo gaidām (un savējām). Tas ir laiks, kurā mēs dzīvojam tā, it kā zinātu – mūs par to nesarās. Tiesa, kļūšana par goblinu var ieilgt, tāpēc šī stratēģija nederēs visiem (it īpaši tiem, kuri jau to piekopj pārāk bieži). Tomēr tiem no mums, kuri allaž ir skrējienā, allaž vadās nevis pēc iekšējiem impulsiem, bet sava līdz malām aizpildītā grafika, reizēm noder būt pilnīgi un galīgi slinkiem.

5. Samazināt prasības

Tas ir pirmais ieteikums darbā ar bērnu, kad rodas uzvedības grūtības. Samazināt prasības, jo acīmredzot bērns ar kaut ko netiek galā. Iespējams, uzdevums ir par grūtu, iespējams, bērns ir apslimis, noguris, bēdīgs, nav motivēts. Lai kāds būtu iemesls, svarīgi paiet soli pretī, atbalstīt bērnu un uzslavēt par centību izdarīt tik, cik viņa vai viņš šobrīd spēj. Tāpat iespēju robežās var rīkoties arī pieaugušie. Īpaši sarežģīti tas ir tiem, kuriem piemīt perfekcionisms. To nav viegli uzveikt, bet tam var atvēlēt noteiktu laiku un vietu, piemēram, neļaut perfekcionismam valdīt mājās, kurās ieviest pastāvīgu kārtību ir objektīvi neiespējami. Kā būtu, ja mēs līdz pavasarim padzīvotu mērenā nekārtībā? Kā būtu, ja mēs kādu dienu vakariņās apēstu makaronus ar sieru?

6. Kad rūpes ir darbs

Tiem, kuru mājas dzīve paiet rūpēs par bērnu, par vecākiem, par dzīvesbiedru, darbs ir tā vieta, kurā beidzot atpūsties. Ar laiku mēs pat noticam, ka darbs tiešām ir atpūta. Kolēģi nesaprot, kā iespējams tik ražīgi strādāt darbā, un vēl strādāt rūpju darbu mājās. Un te nonākam vietā, kurā būtu jāseko kādam praktiskam ieteikumam – veikt elpošanas vingrinājumus, iet pastaigās, sportot, vērot savas sajūtas. Bet ieteikumus dot ir grūti, jo bieži vien tas nav jautājums par individuālām izvēlēm un prasmēm, bet gan adekvātu atbalstu tiem, kuri rūpējas par saviem pieaugušajiem bērniem, atbalstu jaunajiem vecākiem un ikvienam, kura ikdiena ir rūpes par kādu. Tāpēc tā ir mūsu visu atbildība – izdarīt tā, lai tie, kuri rūpējas par citiem, varētu parūpēties arī par sevi.

7. Kad ir pārāk daudz pienākumu un jūties kā paralizēts.

Ja jūti, ka visa kā ir daudz un slīksti pienākumu jūrā, labs palīgs būs mūsu jaunā spēle - instruments "Izdarīt". Instruments palīdzēs uz mirkli apstāties, uzdot sev jautājumus, par kuriem ikdienā nav laika padomāt, piedāvās uzdevumus, kas var palīdzēt noorientēties lielajā darbu gūzmā un ja vajadzēs - iedos arī ceļavārdus! Reizi dienā varat to izspēlēt, vai nu pats ar sevi, vai arī kopā ar bērnu! Vairāki klienti, kas to ir iegādājušies, saka, ka tā viņiem ir palīdzoša arī izdegšanas novēršanai.

Lai mums izdodas!

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Spēle: "Jūtas. Sajūtas. Emocijas"	Spēle: "Izdarīt" prokrastinācijas mazināšanai	Produktivitātes BINGO

Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...

Tue, 11 Nov 2025 16:00:00 +0000

Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.

Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai.

Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.

Tomēr šodien vērsīsim uzmanību uz tām iesaukām, kuras mums iedod pret mūsu gribu un bez mūsu akcepta. Tā ir sociālā identitāte, kā mūs redz citi. Iesākumā atsevišķi cilvēki, bet vēlāk šo redzējumu var pārņemt plašas grupas. Tās ietekmē mūs vairāk nekā mēs vēlētos.

Neitrālākā no šīm, šķiet, ir „māsa”, „brālis”. Vai esat pamanījuši, ka ir ģimenes, kur, ienākot jaunākajam bērnam, vecākais pazaudē savu vārdu? To var pamanīt rotaļu laukumiņā, kad kāds pieaugušais sauc – Māsa! Brāli!

Tomēr nākas novērot, ka bērni atsaucas arī uz „cirvi” un citiem priekšmetu, dzīvnieku, parādību un pat slimību vārdiem. Tas ir daudz nopietnāk nekā tas izskatās.

Brīdī, kad bērns zaudē savu vārdu un tas tiek aizvietots ar kādu nicinošu iesauku, notiek process, ko sauc par dehumanizāciju. Jo Cirvi neuzaicināt piedalīties grupu darbā ir vieglāk nekā Kārli vai Alisi. Par cirvi ir vieglāk smieties, ignorēt, apsmiet. Kādas jūtas, domas, sapņi un dzīve var būt Cirvim! Tāpat tās nav un nevar būt Resnajam, Arbūzam, Tievajam un visiem citiem. Vieglāk ir attaisnot savu rīcību, jo „Viņš taču ir cirvis!”. Cirvis nevar būt vienlīdzīgs ar citiem, tāpēc šī pieeja akceptē pat šokējošu vardarbību pret upuri gan no bērnu, gan pieaugušo puses.

Ja runājam par skolas vidi, te liela nozīme ir pieaugušajiem. Nicinošas piezīmes, iesaukas ir signāli, kam ir jāpievērš uzmanība pat, ja izskatās, ka upuris nereaģē, un šķiet, ka upuri tas neskar. Jūs varat iedomāties, cik daudzas meitenes sabojā veselību pēc nosaukšanas par resnām!

Apsaukāšanās sāp ilgi, un daudz vieglāk bērniem ir pārdzīvot fiziskus ievainojumus nekā to, ka bērna identitāte tiek vardarbīgi transformēta. Ar apsaukāšanās un iesauku palīdzību viņš tiek veidots par to, kas patiesībā nav. Viņam ir jāatsakās no savas identitātes. Tāpēc mēs aicinām pieaugušos būt uzmanīgiem, ieklausīties, runāt un sarunāties. It īpaši, ja bērns klusē. Jo sāpīgāka būs tēma, jo dziļākas sāpes, jo grūtāk viņam būs runāt par to. Te varētu palīdzēt Dusmu kontroles spēle, jo tā palīdzēs atrast piemērotu psiholoģisko distanci sarunai par to, kas notiek viņa dzīvē, klasesbiedru un draugu dzīvēs. Runāt par bērnu bildītē ir vieglāk nekā runāt par notikumiem, kuri tiek nesti līdzi sirsniņā jau ilgāku laiku.

Ticiet bērnam! Ja viņš saka, ka sāp, nemēģiniet pierunāt, ka tas bija tikai dusmu uzplūdā, attaisnot, ka varbūt kādam bija slikts garastāvoklis. Vai vēl varāk - nemēģiniet izstāstīt, ka bērns jūtas nepareizi, jo citi viņa vietā vispār ignorētu tādu sīkumu. Ļaujiet bērnam justies tieši tā, kā viņš jūtas. Pieņemiet, un tieši pieņemšana stiprina. Ja bērns jutīsies slikti, jo jūtas nepareizi, viņš stāstīs par sarežģītiem notikumiem aizvien retāk un meklēs atbalstu kaut kur citur.

Dziedinoši ir spēlēt kopā Pasaki sev. Pasaki citiem. Šī spēle trenēs pašapziņu. Meklējiet katrai kartītei atbilstošus pieredzes stāstus, kas definē to, kāds ir bērns – drosmīgs, atbildīgs, rūpīgs utt. Māciet viņu runāt par sevi labi. Klausieties, uzdodiet jautājumus. Jo transformācija notiek tad, kad bērns runā, kāds sadzird un apliecina teikto.

Māciet bērnus izteikt komplimentus. Māciet bērnu pamanīt dzīvē labo. Tas nav saistīts ar neveselīgo hiperpozitīvismu, jo spēja pamanīt labās lietas trenē emocionālo imunitāti un palīdz novērst domas no trauksmes situācijām.

Spēlējiet kopā Sarunu apli. Šī ir fantastiska ģimenes spēle, un, ja apsaukāšanās ir skolā vai bērnudārzā, aiznesiet to uz izglītības iestādi. Bērni atradīs kopīgu valodu, kopīgas intereses, mācīsies izteikt pozitīvus apgalvojumus par sevi un citiem.

Mācieties kopā atbildēt uz apsaukāšanos. Ja kāds viņam saka „Hei, tārps, ko tu velcies!”, māciet viņu apstāties un pateikt „Mans vārds ir... Vai varam sarunāt, ka tu mani sauksi vārdā?” Trenējaties to darīt mājās. Ļaujat bērnam apsaukāt jūs un atbildiet mierīgā balsī uz apsaukāšanos. Kopīgi piemeklējiet pareizās frāzes. Starp citu, viena audzinātāja par kādu bērnu, kurš bija izspēlējis Dusmu kontroles spēli teica „Es nezinu, kas mainījies, bet viņš izskatās savādāk, runā savādāk, iet savādāk”. Mēs ar mikrožestiem signalizējam par savu ievainojamību, un nestabilā vidē vienmēr kāds to izmantos,

Māciet bērnam impulsu kontroli. Tas noderēs visu dzīvi. Piemeklējiet nomierināšanās veidus, kas ir piemēroti bērnam, izmēģiniet tos kopā. Te var palīdzēt arī Dusmu kontroles spēles nomierināšanās stratēģijas. Bērni stresa situācijā izmantos tikai tos uzvedības modeļus, kurus viņš būs izmēģinājis drošos apstākļos. Spēja saglabāt mieru, spēja ignorēt kaitinošu uzvedību ir svarīga, jo mierīgs, nosvērts cilvēks ir neinteresants.

Māciet bērnam lūgt palīdzību un informēt pieaugušos par notiekošo. Neiejaucieties, ja bērns to nelūdz. Ja paši reaģēsiet emocionāli, bērns ne tikai parstās jums stāstīt par notiekošo, radot jūsos iluzoru sajūtu, ka situācija ir atrisināta, bet jūs viņu atbruņosiet un radīsiet bezspēcības sajūtu. Daudz vērtīgākas ir atklātas sarunas, kur jūs kopīgi izdiskutējiet iespējamos risinājumus.

Aiciniet bērnu lūgt palīdzību vienaudžiem. Ja apsaukāšanās notiek izolētās vietās, piemēram, ģērbtuvē, mudiniet viņu tur nedoties vienam, bet turēties kopā ar kādu. Ja bērns saka, ka viņam nav neviena, uz ko paļauties, tad gan ir svarīgi jums izrunāties ar pedagogu un skolas administrādiju, kas īsti notiek klasē, kas tiek darīts, lai risinātu samilzušo situāciju. Pārrunājiet un pavērojiet, kādas prasmes bērnam trūkst, lai viņš labi justos kolektīvā. Te var palīdzēt plakāti vardarbības situāciju risināšanai. Tie var palīdzēt ne tikai skolā, bet arī mājās. It īpši plakāts Ja man dara pāri.

Būtiskākais - mācīsimies kopā! Ir pieņemts uzskatīt, ka pieaugušie ir gudrāki par bērnu, bet šādā gadījumā svarīgi ir nolikt savu gudrību un pieredzi malā un klausīties. Klausīties ne tikai ar ausīm un galvu, bet arī sirdi. Bērni visu jums nepastāstīs, un, jo drošāki viņi jutīsies, jo varāk fakti nāks klāt ar katru nākamo reizi. Tieši tāpēc, ka viņu rokās ir visi fakti - gan tie, kurus bērns apzinās, gan tie, kurus neapzinās, viņš pats sev ir labākais padomdevējs. Labākais, ko mēs varam darīt, uzdot jautājumus. Un, protams, būt gataviem doties palīgā tad, kad tas būs nepieciešams.

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Dusmu kontroles spēle	Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Sarunu aplis lieliem un maziem	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"

Kā stiprināt bērna pašapziņu?

Fri, 07 Nov 2025 17:00:00 +0000

Ir bērni (un arī pieaugušie), kuri vilcinās darbam ķerties klāt, atliek to līdz pēdējai minūtei un tad naktī izdara visu.⏰ Ir bērni, kuri nespēj darīt neko citu, kamēr darbs nav pabeigts. 😰Tomēr viņi slīpē to atkal un atkal, nogurdinot sevi un citus, novilcina darbu nodošanu līdz pēdējam, kavē termiņus. 😎.... jo tas nesaskan ar pašu iekšējiem kvalitātes standartiem...
Perfekcionisms var būt ir tikpat izdedzinošs kā nespēja koncentrēties.

Pat bērnudārzā var novērot bērnus, kuri iesāk zīmēt zīmējumu, tad to pamet, lapu saplēšot, raudot un atsakoties darīt kaut ko tālāk Parasti pieaugušie to uztver kā uzvedības problēmas, bet biežāk tas notiek, ja bērna sīko pirkstu motorika nav tik attīstīta, lai viņš spētu īstenot savu iekšējo vīziju. Šie var būt bērni, kuri rūpīgi izzīmē katru burtiņu, viņi ir precīzi, gudri... bet pārāk lēni mūsu izglītības sistēmai.

Reizēm augstāk un zemāk minētā uzvedība ir saistīta arī ar zemu pašapziņu, un tā būs mūsu šodienas tēma. Daudzi mūsdienās nejūtas apmierināti ar sevi, un tas ir saprotams, jo mediji, sasniegumu sabiedrība un salīdzināšanas ieradumi uzliek augstus dzīves standartus.
Normāla pašapziņa ir pamatakmens laimīgai dzīvei gan lielajiem, gan mazajiem. Ar zemu pašvērtējumu parasti saista arī vāju impulsu kontroli, jo šie bērni (un arī pieaugušie), kuri rīkojas vispirms un domā pēc tam, ar laiku var izveidot par sevi negatīvu paštēlu kā par cilvēkiem, kas vienmēr visu sabojā.
Tāpat bērnu pašapziņu ietekmē tas, cik daudz ar viņu spēlējas pieaugušie. Vai zinājāt - ja vecāki ļauj bērnam sevi pievārēt, tad viņi izaug ar sajūtu, ka ir stipri. Un otrādāk - ja trīsgadniekam ir sajūta, ka lielie ir neietekmējami un neuzvarami, arī izaugot, viņam var saglabāties bezspēcības sajūta, sajūta, ka pasaule nav ietekmējama līdz pat tādai pakāpei, ka sastingst autoritāšu priekšā.
Šiem bērniem ir grūti zaudēt spēlēs, viņi sāpīgi pārdzīvo zaudējumu, un viņi bieži saasināti reaģē uz to. Tāpēc viņi var atteikties piedalīties spēlē, ja nav pārliecības par pilnīgu uzvaru (bet kurš tad cits vēlētos piedalīties šādā spēlē?). Var novērot, ka bērni var viegli padoties vai gluži otrādi - tērēt pārāk daudz enerģijas uzvarai.
Pašapziņu ietekmē vardarbība. Tāpēc uzvediba.lv ir sagatavojusi plakātus vardarbības situāciju risināšanai pirmsskolā un skolā. Šie plakāti palīdzēs bērniem pat tādās situācijas, kur pat pieaugušie jūtas bezspēcīgi... www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/104558/item/792172/
Tāpat par zemu pašapziņu var signalizēt fokusēšanās uz negatīvo, un to var dzirdēt arī izteicienos – „Es nevienam nepatīku!”, „Neviens mani nemīl!”, „Es esmu lūzeris!” , „Es atkal visu salaidu grīstē!” utt. Tāpat šie bērni (un arī pieaugušie) var izvairīties no jaunām situācijām un jaunas pieredzes.
Kas palīdz?
Vispirms – kas nepalīdz? Nepalīdz apgalvojumu noliegšana. Ja bērns saka – es esmu stulbs, vecāku teiktais – nē, tu esi gudrs, radīs vēl lielāku pretestību. Arī pieaugušajiem.
Nepalīdz salīdzināšana. Pat ja jūs sakiet – tu esi daudz labāka nekā tavas draudzenes. Tā jūs bērna atskaites punktu pārnesiet uz āru, un bērnam kļūst svarīgi nepārtraukti sevi salīdzināt un iesaistīt nevajadzīgā sacensībā.
Palīdz plāna A, plāna B un C veidošana. Piemēram, ja dodoties pastaigā, jau ziniet, ka varētu sākt līt lietus, atrunājiet, ko darīt tādā gadījumā. Pašapziņu palīdz celt sajūta, ka dzīvi iespējams kontrolēt. Mēs nevaram kontrolēt laikasptākļus, bet gatavība pārmaiņām iedod drošības sajūtu.
Pašapziņai var palīdzēt spēle „Pasaki sev. Pasaki citiem” tieši zilā kastīte „Pasaki sev”. www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/101012/item/428017 Tā ir veidota arī, lai palīdzētu zemai pašapziņai. Psihologi spēli pērk tieši šī komplekta dēļ, bet nav jābūt psihologam, lai liktu labi justies pieaugušajam ar samazinātu pašvērtējumu un pat bērnam. Šī spēle palīdzēs izvairīties no tāda pozitīva raksturojuma kā „Malacis!” „Lieliski!”, „Tev izdevās!”, un būt iespējami precīzi un teikt lietas, kas ir dziļi personiskas, precīzas. Jo precīzākas un mazāk standartizētas tās būs, jo bērni (un arī pieaugušie) tām vairāk ticēs.
Pašapziņai var palīdzēt sarunu aplis, jo spēja pastāstīt, kas tev patīk, spēja būt kontaktā ar sevi, saprast, kas pašam sagādā prieku, palīdz pašapziņai. Tāpat kā jebkura cita viegla un jautra sevis izzināšanas un sarunāšanās aktivitāte.
Meklējiet unikālās lietas bērnā. Meklējiet, kas viņam padodas, kas dod enerģiju. Viņš spēj stundām likt lego? Lieliski? Padodas matemātika, bet nepadodas svešvalodas? Atbalstiet matemātikas talantu – ja bērns jutīs, ka tiek galā ar vienu jomu, viņam būs daudz lielāka motivācija un enerģija risināt sarežģījumus citās jomās.
Sarunājieties. Vislabāk palīdz sarunas kustībā – garās pastaigās, piemēram. Pavaicājiet, ko bērns vēlētos mainīt savā dzīvē. Un palīdziet īstenot šīs pārmaiņas. Mudiniet, attīstiet pozitīvas iekšējās sarunas ar sevi. Spēlējiet spēles, risiniet sarunas, kas palīdz skatīties uz notikumiem no dažādiem aspektiem. Skatoties filmu, apturiet to, lai aprunātos, kāpēc galvenais varonis vai citi rīkojās tieši tā. Ko varēja darīt savādāk? Kā attīstīsies notikumi?
Runājiet arī par savām kļūdām. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēle www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/65178/item/245504 vai mazākiem bērniem – Mācīties. Draudzēties. Spēlēties www.uzvediba.lv/katalogs/params/category/98401/item/344974. Redzot, ka kļūdas nav nekas letāls, bet ir solis izaugsmei, bērni patiešām sāks noticēt, ka „Tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku”. Smejieties par sevi, uztverat veselīgi savas neizdošanās, un bērns iemācīsies to pašu.

Bērns stundās neklausās

Tue, 30 Sep 2025 12:00:00 +0000

Sociālajos tīklos parādās aizvien vairāk izmisušu vecāku saucieni pēc padomiem, ko darīt, ja bērns stundās neklausās un attiecīgi mājās sanāk izņemt mācību vielu atkārtoti.
Tādos gadījumos pirms pārmetumiem bērnam ir vērts pievērst uzmanību daudziem aspektiem un tostarp vienai mazāk skartai niansei:

vai bērnam gadījumā nav paaugstināts dzirdes jutīgums? Ja bērns labi dzird skaņas no atāluma (arī vecāku sarunas, ja viņam traucē lieki trokšņi mājas vidē, viņam skolā var būt dubulta un pat daudzkārša sensorā slodze, kas var novest pie strauja noguruma un pat uzvedības problēmām. Šiem bērniem parasti ir laba uzvedība pirmajā dienas pusē ar tendenci pasliktināties ar katru skolā pavadīto stundu.
tad vecāku sapulcē ir vērts ļoti uzmanīgi ieklausīties, kas notiek ar akustiku klasē. No telpas akustikas ir tieši atkarīga bērna spēja uztvert pedagoga sacīto, jo skaņa, atbalsojoties pret sienām, var veidot trokšņu fonu. Tāpēc iesakām sēdēt sapulcē tieši bērna vietā un ieklausīties, kā jūs dzirdat pedagoga balsi. Ja skaņa atstarojas no sienām un netiek slāpēta, jutīgai dzirdei pedagoga sacītais var pazust augsta trokšņu fona dēļ. Tad informācija var izklausīties neskaidra vai pat nesadzirdama. Tad sportiski bērni var būt nesekmīgi sporta stundās, kad tās sāk notikt telpās vai muzikāli bērni - mūzikā. Ir bērni, kuri pat atklāti saka, ka redz, kā skolotāja plāta muti, bet ko viņa saka, nav iespējams saprast. Ko darīt? Daudzus liekos trokšņus iespējams novērst, piemēram, uz krēslu kājām uzliekot spilventiņus, bērnu ar jutīgu dzirdi neliekot sēdēt pie loga vai telpas aizmugurē, izmantojot akustiskos paneļus vai citus trokšņu slāpējošus materiālus. Dot iespēju bērnam starppbrīdī atpūsties klusumā - bibliotēkā, piemēram. Ja tas nav iespējams, ļaut bērnam klausīties mūziku austiņās. Jūs pamanīsiet, ka pārsteidzoši bieži bērni klausīsies vienu un to pašu dziesmu, un tas nav pārsteigums - dziesmas vārdi un mūzika ir paredzama, zināma, un tas dod kaut nelielu drošības sajūtu mainīgajā skolas vidē.

Kas ir cieņpilna saskarsme un kā to mācīties?

Thu, 25 Sep 2025 13:54:00 +0000

Kas atšķir cieņpilnu saskarsmi no tādas, kas vērsta uz izslēgšanu, pazemošanu vai cita veida emocionālu vardarbību? Cieņpilna saskarsme sākas ar rūpēm par visiem iesaistītajiem - nevis runāt tikai par sevi, bet ieklausīties citos, nevis uzsvērt citu kļūmes, bet ievērot un izcelt viņu talantus. Atbalstīt, nevis izsmiet. Atcerēties pateikt "paldies".

Vērsties pie citiem ar cieņu nozīmē būt atvērtam jaunajam - pieņemt viedokļu, pieredžu un spēju dažādību. Atšķirīgais var izraisīt bailes un nedrošību - pieņemiet šīs emocijas, tās ir tikai pirmās vēsmiņas, iepazīstot kādu, kura dzīves pieredze atšķiras no jūsējās. Būt cieņpilniem pret dažādību nozīmē pajautāt, ieklausīties un iedziļināties, nevis izdarīt steidzīgus spriedumus.

Cieņpilna saskarsme nozīmē citu personisko robežu ievērošanu, piemēram, pieņemt citu "nē". Tas attiecas arī uz sīkumiem - ja kolēģis saviesīgā pasākumā nevēlas iedzert glāzi vīna, neuzstājiet. Ja kāds izrāda nepatiku pret apskāvieniem, ievērojiet to.

Mums visiem lielākoties ir labi nodomi. Taču reizēm neizdodas tos komunicēt apkārtējiem. Apgūstot veidus, kā padarīt saskarsmi cieņpilnāku, mēs iemācāmies izpaust to, ko tiešām domājam un jūtam. Tā vietā, lai savas rūpes paustu, pārkāpjot citu robežas, mēs varam iemācīties pateikt - tu man esi dārgs, es novērtēju tavu godīgumu, tava palīdzība man ir svarīga.


Spēle: „Pasaki sev. Pasaki citiem”	Sarunu aplis lieliem un maziem